Nesen kāda ziņu portāla virsraksts vēstīja: “Urzula fon der Leiena ir izdomājusi, ko darīt ar Latvijas banku noguldītāju naudu”. Citā publikācijā savukārt runāts par “neviennozīmīgu paziņojumu”, kas “satraucis cilvēkus”. Šādi formulējumi noguldītājiem patiešām var radīt bažas: nevienam negribas, lai amatpersonas viņa vietā izdomātu, ko darīt ar viņa personīgajiem banku noguldījumiem.
Šajās publikācijās ir runa par Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas uzstāšanos uzņēmēju konferencē Parīzē 2026. gada augusta beigās. Runājot par investīciju trūkumu ES, viņa sacīja: “Eiropai ir uzkrājumi. Un diemžēl šie uzkrājumi stāv dīkā. Pašlaik 10 triljoni eiro mājsaimniecību uzkrājumu glabājas banku kontos. Ievērojama daļa Eiropas uzkrājumu tiek investēta ārpus mūsu kontinenta. Tagad Eiropai ir jāpanāk, lai šie uzkrājumi strādātu tās uzņēmumu labā. Tieši tāds ir Uzkrājumu un ieguldījumu savienības mērķis.”
Sērijas “‘Chayka’ pārbauda faktus” ietvaros nolēmām noskaidrot, vai Urzula fon der Leiena bija domājusi kādus piespiedu mehānismus, kas ļautu rīkoties ar eiropiešu naudu, vai noguldītājiem pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētājas teiktā būtu jāuztraucas par saviem uzkrājumiem, kā arī – kas īsti ir šī “Uzkrājumu un ieguldījumu savienība”.
Par kādiem uzkrājumiem ir runa?
Urzulas fon der Leienas runā minētais skaitlis – 10 triljoni eiro – acīmredzot ir atsauce uz noapaļotiem Eiropas Centrālās bankas datiem, kas liecina, ka 2026. gada jūlija beigās eirozonas mājsaimniecības banku noguldījumos glabāja 9 974,8 miljardus eiro.
Noguldījumu sadalījums pa veidiem rāda, ka runa ir tieši par kopējo noguldījumu apjomu, nevis par visu banku produktu un aktīvu kopējo vērtību:
- pieprasījuma noguldījumi – 5 559,10 miljardi eiro;
- noguldījumi ar noteikto termiņu līdz 2 gadiem – 1 174,21 miljards eiro;
- noguldījumi ar noteikto termiņu virs 2 gadiem – 740,90 miljardi eiro;
- noguldījumi, kas atmaksājami pēc paziņojuma līdz 3 mēnešiem – 2 383,31 miljards eiro;
- noguldījumi, kas atmaksājami pēc paziņojuma ilgāk nekā pēc 3 mēnešiem – 116,40 miljardi eiro;
- repo darījumi jeb īstermiņa aizdevumi pret vērtspapīru ķīlu – 0,92 miljardi eiro.
Runājot par Latviju, Latvijas Bankas statistika liecina, ka 2026. gada jūlija beigās mājsaimniecību noguldījumu apjoms sasniedza 13,53 miljardus eiro. No tiem 10,23 miljardi eiro atradās pieprasījuma noguldījumu kontos, kas parasti nodrošina zemāku ienesīgumu nekā termiņnoguldījumi un krājkonti.
Tomēr, sakot, ka “šie uzkrājumi stāv dīkā”, Eiropas Komisijas priekšsēdētājai tīri ekonomiskā nozīmē nebija gluži taisnība.
Noguldījumiem ir būtiska loma ES ekonomikas finansēšanā, un tie ir viens no finansējuma avotiem, ko bankas izmanto kreditēšanas un investīciju darbībā.
Taču Urzulas fon der Leienas teiktajā svarīgākais bija politiskais vēstījums par to, ka iedzīvotāju uzkrājumi nepietiekamā apjomā tiek novirzīti Eiropas uzņēmumu sektoram un ka Eiropa ir atkarīga no ārējā kapitāla.
Ko Urzula fon der Leiena ar to domāja?
Pirms runāt par 10 triljoniem eiro banku kontos, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja norādīja, ka Eiropā trūkst iespēju uzņēmumiem paplašināties un augt.
“Pārāk daudzi projekti apstājas, jo sākotnējās investīcijas ir pārāk riskantas, pieprasījums – pārāk neskaidrs vai kapitāls – pārāk dārgs. Mūsu uzņēmumi prot uzsākt biznesu Eiropā, taču tiem ir jāspēj arī šeit augt,” cita starpā sacīja Urzula fon der Leiena.
Jauniem un inovatīviem uzņēmumiem kapitāla finansējums patiešām var būt pievilcīgāks par bankas kredītu: šādiem uzņēmumiem vēl var nebūt ne stabilu ieņēmumu, ne pietiekama nodrošinājuma, lai saņemtu kredītu un spētu to apkalpot. Taču investoram šādi ieguldījumi ir ievērojami riskantāki par banku noguldījumiem un var nest gan lielu peļņu, gan arī daļēju vai pilnīgu ieguldīto līdzekļu zaudējumu.
Runājot par nepieciešamību panākt, lai banku kontos esošā nauda efektīvāk strādātu Eiropas ekonomikas labā, Urzula fon der Leiena neminēja nekādus piespiedu mehānismus, kas varētu ierobežot noguldītāju tiesības.
Runa bija par tādu apstākļu radīšanu ES, kuros iedzīvotājiem būtu izdevīgāk brīvprātīgi ieguldīt daļu savas naudas akcijās, fondos, pensiju un citos ieguldījumu produktos, savukārt bankām un apdrošinātājiem būtu vieglāk finansēt Eiropas uzņēmumus.
“Mēs esam nākuši klajā ar priekšlikumiem par vērtspapīrošanu, banku un apdrošināšanas sabiedrību ieguldījumiem, kā arī par mūsu tirgu integrāciju un uzraudzību. Kopumā šie pasākumi varētu atbrīvot līdz pat 470 miljardiem eiro papildu investīcijām,” uzņēmējiem sacīja Eiropas Komisijas priekšsēdētāja.
Vērtspapīrošana ir process, kurā bankas apvieno jau izsniegtus kredītus paketēs un uz to pamata emitē vērtspapīrus. Piemēram, Eiropas banka ir izsniegusi 10 000 kredītu, par kuriem aizņēmēji ik mēnesi atmaksā pamatsummu un procentus. Tā vietā, lai šos kredītus desmitiem gadu turētu savā bilancē, banka var tos apvienot un nodot īpaši izveidotai sabiedrībai vai trasta fondam.
Pēc tam tiek emitēti vērtspapīri, kuru nodrošinājums ir aizņēmēju nākotnes maksājumi. Investori šos vērtspapīrus var iegādāties un saņemt maksājumus no kredītu atmaksas plūsmas. Savukārt banka līdzekļus no pārdošanas saņem gandrīz uzreiz un var tos izmantot jaunu kredītu izsniegšanai.
Taču šādam produktam ir arī papildu riski. Aizņēmēji var kavēt maksājumus vai pat nepildīt savas saistības, savukārt pirmstermiņa atmaksas gadījumā investors naudu gan saņems atpakaļ ātrāk, taču viņam var nākties to no jauna ieguldīt ar zemāku procentu likmi. Pastāv arī citi riski un nianses, kurās pilnvērtīgi orientēties spēj galvenokārt pieredzējuši investori. Tradicionālie noguldījumi visbiežāk ir mazāk ienesīgi, taču tos aizsargā noguldījumu garantiju sistēma – parasti līdz 100 000 eiro vienam noguldītājam vienā bankā.
Runājot par priekšlikumiem attiecībā uz banku un apdrošinātāju ieguldījumiem, Eiropas Komisija rosina mīkstināt atsevišķas kapitāla prasības, kuru dēļ bankām un apdrošināšanas sabiedrībām pašlaik ir dārgi ieguldīt akcijās, infrastruktūras un riska kapitāla projektos, kā arī citos salīdzinoši riskantos aktīvos.
Priekšlikumi par “mūsu tirgu integrāciju un uzraudzību” ir saistīti ar to, ka Eiropas kapitāla tirgus joprojām lielā mērā ir sadalīts 27 valstu tirgos ar atšķirīgiem noteikumiem. Centralizētākai uzraudzībai būtu jāatvieglo uzņēmumiem investoru piesaiste visā ES, savukārt iedzīvotājiem un fondiem – ieguldījumi citās Eiropas Savienības valstīs.
Jāpiebilst, ka minētie 470 miljardi eiro ir Komisijas aplēse par potenciālo līdzekļu apjomu, kas teorētiski varētu tikt novirzīts investīcijām, nevis garantēts rezultāts. Faktiskais efekts būs atkarīgs no tā, cik veiksmīgi izdosies saskaņot valstu noteikumus, bet galvenokārt – no iedzīvotāju uzticēšanās ieguldījumu produktiem un tirgu likviditātes.
Kas ir Uzkrājumu un ieguldījumu savienība?
Uzkrājumu un ieguldījumu savienība (SIU – Savings and Investments Union) ir plaša ES finanšu sistēmas reformu stratēģija, ko Eiropas Komisija prezentēja 2025. gada 19. martā. Programmas deklarētie mērķi ir palīdzēt iedzīvotājiem gūt lielāku atdevi no ilgtermiņa uzkrājumiem un vienlaikus atvieglot Eiropas uzņēmumiem piekļuvi banku un tirgus finansējumam. Tostarp paredzēts atvieglot piekļuvi riska kapitālam – līdzekļiem, ko investori iegulda jaunos uzņēmumos ar augstu izaugsmes potenciālu, bet arī ar lielāku zaudējumu risku.
2024. gadā publicētajā ekonomista un bijušā Eiropas Centrālās bankas prezidenta Mario Dragi ziņojumā “Eiropas konkurētspējas nākotne” cita starpā norādīts, ka līdz 2030. gadam Eiropai ik gadu būs nepieciešami papildu 750–800 miljardi eiro un ka šo vajadzību vēl vairāk palielinās aizsardzības izdevumu pieaugums.
Īpašas grūtības piesaistīt tirgus finansējumu ir maziem, jauniem un inovatīviem uzņēmumiem, kuri ne vienmēr var paļauties tikai uz banku kredītiem. SIU programmai būtu jāveido tāda finanšu sistēma, kas veicina ieguldījumus ES attīstībai perspektīvākajās ekonomikas nozarēs.
Uzkrājumu un ieguldījumu savienības stratēģijā nav paredzēti mehānismi, kas piespiestu iedzīvotājus investēt vai ierobežotu tradicionālo banku noguldījumu izmantošanu. Eiropas Savienība vēlas radīt mehānismus, kas mudinātu eiropiešus brīvprātīgi novirzīt lielāku daļu ilgtermiņa uzkrājumu akcijās, obligācijās un ieguldījumu fondos.
Starp galvenajiem ierosinātajiem pasākumiem ir īpašu uzkrājumu un ieguldījumu kontu izveide, ieteikumi dalībvalstīm ieviest nodokļu atvieglojumus ieguldījumiem, kā arī vienkāršota nodokļu uzskaite, kurā nodokļu aprēķināšanu un ieturēšanu veic banka vai brokeris. Tāpat paredzēti pasākumi iedzīvotāju finanšu pratības uzlabošanai.
Paredzēts, ka ar šāda īpaša konta starpniecību būs salīdzinoši vienkārši iegādāties akcijas, obligācijas un fondu daļas pie licencētām bankām un brokeriem. Vienlaikus tiek ieteikts no šīs sistēmas izslēgt riskantākos produktus, savukārt lēmums par konta atvēršanu un aktīvu izvēli paliek tikai paša līdzekļu turētāja ziņā.
SIU stratēģijas ietvaros Eiropas Komisija 2025. gada novembrī ierosināja arī atsevišķu pensiju pasākumu kopumu: pensiju tiesību uzskaites sistēmu attīstīšanu, automātisku dalību papildu pensiju līmeņos ar iespēju no tiem atteikties, profesionālo pensiju fondu reformu un Eiropas mēroga individuālā pensiju produkta pilnveidi.
Tāpat 2025. gada rudenī Eiropas Komisija ierosināja koriģēt banku un apdrošinātāju kapitāla prasības, lai noteikti ilgtermiņa ieguldījumi akcijās, infrastruktūrā un valsts atbalstītos projektos prasītu mazāku pašu kapitāla apjomu.
Būtībā tajā pašā “neviennozīmīgajā paziņojumā” Eiropas Komisijas priekšsēdētāja īsi popularizēja tieši Uzkrājumu un ieguldījumu savienības programmu un tās galvenos virzienus, lai gan savu vēstījumu pastiprināja ar ne gluži precīzu apgalvojumu par naudu, kas “stāv dīkā”.
To, cik efektīvi būs šie stimulējošie pasākumi, rādīs tikai laiks. Nekas negarantē, ka piedāvātie mehānismi spēs pārliecināt lielu daļu cilvēku pāriet no ierastajiem noguldījumiem uz potenciāli ienesīgākiem, bet acīmredzami arī riskantākiem naudas ieguldīšanas instrumentiem. Šādu stimulu efektivitāte ir īpaši neskaidra pašreizējā, maigi izsakoties, nemierīgajā laikā.
Tomēr ne Urzulas fon der Leienas paziņojumam, ne viņas pieminētajai SIU sistēmai nav nekādas saistības ne ar iedzīvotāju naudas atņemšanu, ne ar cilvēku piespiešanu izvēlēties riskantākus ieguldījumu risinājumus.
Tātad Eiropas Komisijas priekšsēdētāja nebūt nebija “izdomājusi, ko darīt ar Latvijas banku noguldītāju naudu”, bet gan tikai atgādināja par plašu iniciatīvu Eiropas ekonomikas konkurētspējas paaugstināšanai.
Teksta autors Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka.
