“Vai nav pienācis laiks atcerēties, kāpēc tika izveidota ES un kādus mērķus sev izvirzīja tās dibinātāji?” bieži pauž Eiropas Savienības kritiķi, apgalvojot, ka izveidojies “birokrātiskais monstrs” ir maksimāli attālinājies no globālajiem mērķiem, kas tika ielikti pēckara Eiropas apvienības pamatos.
Patiesībā iedzīvotāji bieži sajauc Eiropas apvienošanās mērķus ar savām vēlmēm vai nepiepildītajām cerībām. Dažiem vienotas Eiropas ideja nozīmē vienīgi bezvīzu ceļošanu un iespēju doties strādāt uz bagātāku valsti.
Daži sajauc Eiropas Savienību ar Padomju Savienību un uzskata, ka apvienošanās mērķis bija izveidot iedomātu telpu, kurā ikvienam tiek piešķirts “pēc vajadzībām”, bet prasīts “pēc spējām”. Daži publiski sūdzas, ka ES nenodrošina mērķi “ierobežot migrāciju” vai “aizsargāt ģimenes vērtības”. Droši vien domā, ka šādi mērķi ir kaut kur izklāstīti.
Mēs nolēmām izpētīt galvenos dokumentus, uz kuru pamata gadu desmitiem tika veidota pašreizējā Eiropas Savienība, un izcelt tajos tieši “Tēvu dibinātāju” mērķus, lai katrs lasītājs varētu apzināti piedalīties diskusijās par to, cik lielā mērā ES pašreizējais stāvoklis atbilst vai neatbilst pagātnes gadu galvenajām deklarācijām.
Pirmā pēckara apvienība
Formāli viss sākās ar ekonomiku. Pirmais topošās ES pamatos ieliktais lielais akmens bija organizācijas izveide ar diezgan utilitāru nosaukumu: Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK).
Būtībā tas bija Francijas, Rietumvācijas, Itālijas, Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas akmeņogļu, dzelzsrūdas un metalurģijas nozares pārstāvju apvienojums.
Šī savienība balstījās uz supranacionālisma principu. Šis princips ļāva organizācijai pieņemt lēmumus, kas dalībvalstīm bija saistoši, deleģējot daļu no valstu pilnvarām augstākām struktūrām. Tika izveidota augstākā institūcija, kurā darbojās dalībvalstu iecelti pārstāvji, un šiem pārstāvjiem bija jāpieņem lēmumi vispārējās interesēs.
EOTK izveidi iezīmēja tā saucamā Šūmaņa deklarācija, kuras tekstā jau sākotnēji tika noteikts virziens uz Eiropas vienotību: “Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti.”
Apvienošanai bija “nekavējoties jānodrošina kopēji pamati ekonomikas attīstībai, kas būtu pirmais solis Eiropas federācijas izveidē”.
Pēc radītāju ieceres, tai bija jāmaina “to reģionu liktenis, kuri gadiem ilgi ir ražojuši kaujas munīciju un ir pastāvīgi bijuši šīs munīcijas upuri”.
Šis ir ļoti svarīgs deklarācijas punkts: “Tādējādi izveidotā solidaritāte ražošanā skaidri parādīs, ka karš starp Franciju un Vāciju ne tikai kļūs neiedomājams, bet arī praktiski neiespējams.”
Pirmā pēckara apvienība, neraugoties uz tās šauri ekonomisko raksturu, izvirzīja svarīgu globālu mērķi — mieru Eiropā.
Tagad mēs nevaram iedomāties Vāciju uzbrūkam Francijai, lai atgūtu Elzasu un Lotringu, vai Čehijai — lai atgūtu kontroli pār Sudetiem. Vai, teiksim, ka Polija, klabinot ar ieročiem, pieprasīs no Lietuvas atdot Viļņu, bet Ungārija ievedīs karaspēku Rumānijā, lai atkal iegūtu Ziemeļu Transilvāniju. Taču neilgi pēc diviem briesmīgiem kariem eiropieši varēja ļoti labi iztēloties visdažādākos teritoriālos konfliktus.
Šīs bažas tika atspoguļotas vēl vienā deklarācijas rindkopā: “Tādējādi vienkārši un ātri tiks realizēta interešu apvienošana, kas ir nepieciešama kopējās ekonomiskās sistēmas izveidei; tā var būt sākums, kas pāraugs plašākā un dziļākā kopienā starp valstīm, kuras gadiem ilgi atdalījuši asiņaini strīdi.”
gadā, parakstot Parīzes līgumu par EOTK izveidi, tika pasludināta vēl viena, tā saucamā Eiropas deklarācija jeb Kopienas harta — kopīgs paziņojums, ko izteica sešu Eiropas valstu ārlietu ministri, kuri izveidoja šo apvienību.
Deklarācijā bija teikts: “Parakstot šo līgumu, iesaistītās puses apstiprina savu apņēmību izveidot pirmo pārvalstisko institūciju un tādējādi ieliek patiesus pamatus organizētai Eiropai. Šī Eiropa paliek atvērta visām Eiropas valstīm, kurām ir izvēles brīvība. Mēs patiesi ceram, ka citas valstis pievienosies mūsu kopīgajiem centieniem.”
Parīzes līguma preambulā par EOTK izveidi atkārtoti tika uzsvērta nepieciešamība saglabāt mieru kā vienu no apvienības pamatmērķiem. Jo īpaši tika pausta pārliecība, ka “organizētas un dinamiskas Eiropas ieguldījums civilizācijā ir nepieciešams priekšnoteikums mierīgu attiecību uzturēšanai”.
Un jau nākamajā rindkopā atkal par mieru: “Cenšoties, paplašinot savu pamatražošanu, veicināt dzīves līmeņa paaugstināšanos un miera veicināšanu”.
Visbeidzot, līguma ievaddaļas noslēguma punkts: “Nolēmuši aizstāt gadsimtiem ilgušo sāncensību ar to galveno interešu apvienošanu, izveidot ekonomisko kopienu, lai liktu pamatus plašākai un dziļākai kopībai starp tautām, kas ilgu laiku stāvēja viena otrai pretī asiņainās sadalīšanās, un izveidot institūciju pamatus, kas turpmāk spētu virzīt to kopējo likteni”.
Tikai pēc vairākkārtējām atsaucēm uz nepieciešamību uzturēt mieru tiek izvirzīti citi globālie mērķi: ekonomiskā izaugsme dalībvalstīs, nodarbinātības veicināšana, dzīves līmeņa paaugstināšana, ražošanas racionālākais sadalījums, vienlaikus nodrošinot maksimāli augstu ražīgumu.
No oglēm un tērauda līdz vispārējai ekonomiskajai vienotībai
Par pagrieziena punktu Eiropas integrācijas vēsturē tiek uzskatīta 1955. gadā Itālijas pilsētā Mesīnā notikusī konference. Tur bija sapulcējušies tie paši Eiropas apvienošanās iniciatori — sešu EOTK dalībvalstu pārstāvji.
Pirms Mesīnas konferences bija neveiksmīgs mēģinājums izveidot Eiropas apvienību aizsardzības nolūkā. Līgums par Eiropas Aizsardzības kopienas (EAK) izveidi tika parakstīts 1952. gadā, taču, ņemot vērā būtiskās domstarpības, bija skaidrs, ka to neratificēs visu dalībvalstu parlamenti.
EAK tika atzīta par dzīvotnespējīgu, un vienlaikus tika apglabāta arī pirmā iniciatīva izveidot Eiropas politisko kopienu. Virsroku atkal ieguva ideja par to, ka labākais ceļš uz visiem pārējiem integrācijas veidiem ved caur ekonomiku.
Konferencē Itālijā sešas Eiropas valstis, atzīstot Ogļu un tērauda kopienu par efektīvu, ierosināja turpināt ekonomisko integrāciju. Pirmkārt, samita dalībnieki izskatīja tā saukto “Beniluksa valstu memorandu” — dokumentu, ko izstrādājušas trīs valstis — Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.
Memorands aicināja uz vienotību, “lai Eiropai saglabātu tās vietu pasaulē, atgūtu tās ietekmi un autoritāti, kā arī nodrošinātu tās iedzīvotāju dzīves līmeņa pastāvīgu pieaugumu”.
Dokumentā parakstītājvalstis ierosināja izveidot Ekonomisko kopienu, pamatojoties uz kopējo tirgu un vienotu pieeju transporta un enerģētikas infrastruktūrai.
Kopējā tirgus izveidei bija jānotiek vienlaikus ar tirdzniecības ierobežojumu un muitas nodokļu pakāpenisku samazināšanu. Papildus ekonomikas jomas regulēšanai memorands ierosināja apvienoties sociālajā un finanšu jomā. Turklāt tika ierosināts izveidot kopēju Eiropas mēroga iestādi.
Mesīnas konferences noslēguma dokumentā tika norādīts, ka dalībvalstis ir apņēmušās turpināt veidot vienotu Eiropu, attīstot kopīgas institūcijas, tuvinot valstu ekonomikas, kā arī strādājot pie kopējā tirgus un vienotas sociālās politikas izveides. Turklāt deklarācijā gandrīz vārdu vārdā tika atkārtots “Beniluksa valstu memorandā” izvirzītais mērķis par ietekmi, autoritāti un nepārtrauktu dzīves līmeņa paaugstināšanos.
Pēc Mesīnas konferences noslēguma beļģu politiķim Polam Anrī Spākam tika uzticēts vadīt darba grupu, kuras uzdevums bija izvērtēt, kurš variants Eiropai ir piemērotāks: atsevišķu rūpniecības nozaru integrācija vai pakāpeniska kopējā Eiropas tirgus izveide.
Spāka ziņojums uz 114 lapām tika prezentēts 1956. gadā. Tajā tika pausta ideja pakāpeniski likvidēt tirdzniecības barjeras un tādējādi apvienot Eiropas valstu ekonomikas. Par pirmo mērķi tika izvirzīta muitas savienības izveide.
Šis ziņojums un drīz pēc tam Val Duchesse pilī notikusī starpvaldību konference galu galā noveda pie Romas līguma noslēgšanas 1957. gadā un Eiropas Ekonomikas kopienas un Euratom izveides.
Eiropas Savienības ekonomiskais priekštecis
Romas līgumu par Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) izveidošanu 1957. gada 25. martā parakstīja Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Rietumvācija. Līgums paredzēja pakāpenisku muitas nodokļu samazināšanu un muitas savienības izveidi, vienotas lauksaimniecības politikas un vienotas transporta politikas izstrādi, kā arī Eiropas Sociālā fonda izveidi. Turklāt dokumentā tika ierosināts izveidot kopēju preču, darbaspēka, pakalpojumu un kapitāla tirgu visām dalībvalstīm.
EEK sākotnējais mērķis bija apvienot sešu dibinātājvalstu ekonomikas un izveidot kopēju tirgu un muitas savienību starp šīm sešām dibinātājvalstīm.
Romas līguma preambulā kā dibinātājvalstu galvenais mērķis tika minēta “savu tautu dzīves apstākļu un nodarbinātības nepārtraukta uzlabošana”. Turpat bija izklāstīti šādi vispārīgie mērķi:
- likt pamatus arvien ciešākai Eiropas tautu savienībai;
- nodrošināt savu valstu ekonomisko un sociālo attīstību, likvidējot šķēršļus, kas sadala Eiropu;
- saskaņot rīcību, lai nodrošinātu stabilu izaugsmi, tirdzniecības līdzsvaru un godīgu konkurenci;
- nodrošināt valstu ekonomiku saskaņotu attīstību, samazinot atšķirības starp dažādiem reģioniem un mazāk attīstīto reģionu atpalicību;
- apvienojot resursus, stiprināt miera un brīvības garantijas.
Sākot ar 1963. gada Jaundes konvencijām, kas tika noslēgtas ar Āfrikas valstīm, EEK dalībvalstīm izveidojās aktīva kopīga ārpolitika, un līdz 1968. gadam vispārīgās aprisēs izveidojās kopējais tirgus un sāka darboties muitas savienība.
gadā Kopiena pirmo reizi paplašinājās – tai pievienojās Apvienotā Karaliste, Dānija un Īrija. Pēc astoņiem gadiem EEK iestājās Grieķija, un 1986. gadā – Spānija un Portugāle.
Ekonomisko krīžu un politisko domstarpību virkne Eiropā beidzās ar 1986. gadā pieņemto Vienoto Eiropas aktu (VEA) — pirmo nopietno Romas līguma pārskatīšanu.
Aktā tika pasludināta nepieciešamība izveidot iekšējo Eiropas tirgu līdz 1992. gada 31. decembrim, kā arī formulēti Eiropas politiskās sadarbības principi.
Tolaik uzmanības centrā bija bezdarba problēma un nepieciešamība veicināt nodarbinātības pieaugumu Eiropā.
Mūsdienu Eiropas Savienības dzimšana
Un tā mēs nonācām pie tās pārvalstiskās apvienības pamatiem, kurā mēs šobrīd dzīvojam. 1992. gadā noslēgtais Māstrihtas līgums kļuva par pamata dokumentu Eiropas Savienības izveidei.
Šis dokuments iezīmēja jaunu posmu Eiropas integrācijā, ieviešot noteikumus par vienotu Eiropas pilsonību, iespējamo vienotas valūtas ieviešanu un (lai gan mazāk konkrēti) par vienotu ārpolitiku un drošības jautājumiem. Turklāt ir mainījušies daži noteikumi un procedūras, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanu Eiropas līmenī.
Māstrihtas līguma preambula atgādināja “par Eiropas kontinenta sadalījuma izbeigšanas vēsturisko nozīmi un nepieciešamību izveidot stabilus pamatus nākotnes Eiropas struktūrai”.
Tika pārskatīti vispārējie mērķi, kuru dēļ dalībvalstis izveidoja atjaunoto Eiropas apvienību.
Šie mērķi sīkāk izklāstīti Māstrihtas līguma pirmās sadaļas otrajā pantā:
- veicināt līdzsvarotu un ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo attīstību, jo īpaši izveidojot telpu bez iekšējām robežām, stiprinot ekonomisko un sociālo kohēziju un izveidojot ekonomisko un monetāro savienību;
- apliecināt savu identitāti starptautiskajā arēnā, izmantojot kopēju ārpolitiku un drošības politiku, tostarp nākotnē izstrādājot kopēju aizsardzības politiku, kas laika gaitā varētu novest pie kopējas aizsardzības;
- nostiprināt dalībvalstu pilsoņu tiesību un interešu aizsardzību, ieviešot Savienības pilsonību;
- attīstīt ciešu sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā;
- pilnībā ievērot acquis communautaire (ES tiesību aktu, normatīvo aktu un tiesu nolēmumu kopumu) un to pilnveidot, lai nodrošinātu Kopienas mehānismu un institūciju efektivitāti.
ES ideju un institūciju turpmākā attīstība
Septiņus gadus pēc liktenīgā Māstrihtas līguma stājās spēkā Amsterdamas līgums. Uz to brīdi ES jau bija 15 dalībvalstis — 1995. gadā savienībai pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija. Jaunais nolīgums ieviesa būtiskas izmaiņas un papildinājumus iepriekšējiem nolīgumiem un galvenokārt attiecās uz jaunu Eiropas mēroga institūciju izveidi un esošo institūciju pārstrukturēšanu.
Turklāt līguma tekstā tika paplašināti un precizēti arī Eiropas apvienības vispārējie mērķi; konkrēti, šādu redakciju ieguva viens no A panta ievadnoteikumiem:
“Šis līgums iezīmē jaunu posmu procesā, kurā tiek veidota arvien ciešāka Eiropas tautu savienība, kurā lēmumi tiek pieņemti, maksimāli ievērojot atklātības principu un pēc iespējas tuvāk pilsoņiem.”
Mērķim veicināt vispusīgu attīstību un vienota iekšējā tirgus izveidi tika pievienota vides aizsardzība. Formulējums par brīvas pārvietošanās nodrošināšanu ES iekšienē kļuva šāds: “Atvieglot personu brīvu pārvietošanos, vienlaikus nodrošinot savu iedzīvotāju aizsardzību un drošību, izveidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu”.
Starp citu, tieši ar Amsterdamas līguma noteikumu stāšanos spēkā iepriekš spēkā esošie Šengenas nolīgumi par pasu un vīzu kontroles vienkāršošanu tika iekļauti ES tiesību sistēmā un kļuva par neatņemamu vispārējās Eiropas tiesību aktu daļu.
Un visbeidzot pievērsīsimies pēdējam nozīmīgajam ES līgumam — Lisabonas līgumam. Tas tika parakstīts jau pēc 2004. gada “lielās paplašināšanās”, kad ES pievienojās desmit valstis, tostarp Latvija.
Lisabonas līgumu nevajadzētu uzskatīt par patstāvīgu un principiāli jaunu dokumentu, jo tajā nav izvirzīti jauni vispārīgi mērķi vai veikti būtiski grozījumi esošajos mērķos. Tomēr līdz ar dažādām izmaiņām ES pārstāvības un pārvaldības iestāžu darbībā un sastāvā jaunais līgums piešķīra juridiski saistošu spēku Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kas tika pieņemta 2000. gadā.
Harta ES tiesību aktos nostiprina Eiropas Savienības pilsoņu un iedzīvotāju svarīgākās politiskās, sociālās un ekonomiskās tiesības. Šī dokumenta, kas ir ārkārtīgi svarīgs Savienības valstu iedzīvotājiem, preambulā teikts:
“Apzinoties savu garīgo un morālo mantojumu, Eiropas Savienība balstās uz nedalāmām un vispārējām vērtībām — cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību un solidaritāti; tā pamatojas uz demokrātijas un tiesiskas valsts principiem. Tā savas darbības centrā liek cilvēku, ieviešot Eiropas Savienības pilsonību un izveidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu”.
Eiropiešu neatņemamo tiesību aprakstam priekšā ir arī paziņojums par ES centieniem “veicināt līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību un nodrošināt personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, kā arī uzņēmējdarbības subjektu brīvu nodibināšanu”.
Pamēģināsim apkopot visus mērķus
Tagad ņemsim visus iepriekš minētos vispārējos mērķus dažādos Eiropas integrācijas posmos un izslēgsim tos, kas atkārtojas.
- izveidot kopīgus pamatus Eiropas ekonomiskajai attīstībai, nevis ražot munīciju, lai karotu viens pret otru;
- padarīt karu Eiropas Savienības robežās neiedomājamu un neiespējamu;
- apvienojot resursus, stiprināt miera un brīvības garantijas nākotnē;
- veicināt ekonomisko izaugsmi savienības dalībvalstīs, nodarbinātības attīstību un ražošanas racionālu sadali;
- nostiprināt Eiropas kontinenta sadalīšanas izbeigšanu;
- ieviest vienotu Eiropas pilsonību;
- atvieglot personu brīvu pārvietošanos, izveidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un izveidot telpu bez iekšējām robežām;
- saglabāt Eiropai nozīmīgu vietu pasaulē, atjaunot tās ietekmi un autoritāti;
- nodrošināt savu valstu ekonomisko un sociālo attīstību;
- nodrošināt pastāvīgu Eiropas valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos;
- integrēt Eiropas valstu ekonomikas, pakāpeniski likvidējot tirdzniecības barjeras;
- izveidot kopēju preču, darbaspēka, pakalpojumu un kapitāla tirgu visām dalībvalstīm;
- nodrošināt preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, kā arī uzņēmējdarbības subjektu brīvu nodibināšanu;
- nodrošināt tirdzniecības līdzsvaru un godīgu konkurenci;
- īstenot kopējo ārpolitiku un drošības politiku, virzoties uz kopējo aizsardzību;
- attīstīt sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā;
- izveidot pārvalstisku apvienību, kurā lēmumi tiek pieņemti, maksimāli ievērojot atklātības principu un pēc iespējas tuvāk pilsoņiem.
Ne tikai eiroskeptiķi, bet arī eirooptimisti bez grūtībām atradīs izveidotajā sarakstā tos mērķus, kurus, diemžēl, šobrīd nevar uzskatīt par sasniegtiem. Savukārt dažus punktus var uzskatīt par strīdīgiem.
Retais apstrīd, ka Eiropas Savienībā ne viss ir kārtībā un ka sākotnējās cerības bija daudz optimistiskākas nekā tas izrādās patlaban. Tiesa, Eiropas politiskajai vēsturei ir vismaz divdesmit pieci gadsimti, bet virzība uz patiesu vienotību sākās pirms nepilniem simts gadiem.
Ir skaidrs, ka lielākā daļa lasītāju vismaz skumji pasmaidīs par uzdevumu “nodrošināt dzīves līmeņa pastāvīgu pieaugumu”. Lai gan, raugoties no 1950. gadu perspektīvas, šodienas vidējā dzīves līmeņa Eiropā novērtējums būtu mazāk kritisks.
Taču vienu no minētajiem mērķiem vienotas Eiropas veidošanā mēs visi noteikti vēlētos uzskatīt par galīgi sasniegtu: “Padarīt karu ES robežās neiedomājamu un neiespējamu”.
