Nesen jau stāstījām par braucienu uz Ķēdaiņiem – pilsētu, kas pārsteidz ne tikai ar muzejiem, vecpilsētas ieliņām un gurķu stāstiem, bet pirmām kārtām ar cilvēkiem. Tiem, kuri paši savām rokām rada vidi, kur pagātne iegūst jaunu turpinājumu.
Šajā ceļojumā “Chayka” devās kopīgā preses tūrē ar TravelBlog Baltic, un pirmā diena, iepazīstot pašus Ķēdaiņus, bija strauja un notikumiem bagāta.
Šoreiz stāstīsim par Ķēdaiņu apkārtni – mazajiem Kraķiem, Dotnuvu… un ne tikai.
“Braucam, parādīšu vienu vietu”
Nakšņojām nelielā viesu namā netālu no Ķēdaiņiem. Tā īstais saimnieks izrādījās ruds kaķis Pūkis. Lietuviski viņa vārds nozīmē “Pūkains”. Taču, spriežot pēc saplēstās auss un neatkarīgā purna, latviski viņam daudz vairāk piestāvētu vārds Pūķis.
Viesu namā bija pirts, baseins un džakuzi ar skatu uz laukiem, stārķiem un stirnām. Bet mēs pēc pirmās dienas bijām tik noguruši, ka vienkārši aizgājām gulēt.
No rīta mūs sagaidīja nelielas brokastis, ko bija sarūpējuši viesu nama saimnieki, bet pēc tam devāmies brokastīs uz viņu kafejnīcu “Kepinių namai”.
Tur atkal satikām Sonatu Gabševičieni no Ķēdaiņu Tūrisma un biznesa informācijas centra. Divu dienu laikā bijām sapratuši vienu lietu: ja Sonata saka: “Braucam, parādīšu vienu vietu”, zini – tas būs tā vērts. Bet, ja tādu vietu ir vairākas… Skaidrs, ka braucam!
“Vīnu gatavo tikai no vīnogām”
Pirmā pietura ārpus Ķēdaiņiem – Ernesta Aušvica vīna dārzs. Starp glīti sakārtotajām vīnogulāju rindām mūs jau gaida zem klajas debess uzklāts galds ar baltu galdautu, vīnu un vieglām uzkodām.
Kamēr Ernests izrāda savu saimniecību, viņa sieva netērē laiku velti un turpina rūpēties par vīnogulājiem. Jau pirmajās minūtēs kļūst skaidrs – tas nav tūristu atrakciju objekts, bet īsta ģimenes saimniecība.
“Šogad raža būs mazāka,” saka Ernests. “Sals apskādēja pumpurus.”
Pagājušajā ziemā gaisa temperatūra noslīdēja gandrīz līdz mīnus 35 grādiem. Vīnogulājiem tas ir nopietns pārbaudījums, taču Ernests par to stāsta mierīgi – kā par neizbēgamu darba daļu.
Viņš rāda dažādas šķirnes un īpaši slavē vācu Solaris, kas labi jūtas vēsākā klimatā. Saruna atkal un atkal atgriežas pie tā, ka vīnkopība pamazām virzās arvien tālāk uz ziemeļiem.
“Arī Igaunijā audzē vīnogas. Tiesa, valsts dienvidos. Arī Latvijā – dienvidos. Bet Lietuva ir vēl tālāk uz dienvidiem,” smejas Ernests.
Un tad, atbildot uz jautājumu par ogu vīniem, viņš pēkšņi kļūst pavisam nopietns.
“Vīnu gatavo tikai no vīnogām. Viss pārējais jau ir citi dzērieni,” viņš saka.
“Kāpēc ebreji visu dara otrādi?”
Pēc tam dodamies uz Kraķēm.
Kultūras centra “Krakių bendruomenės Svetainė” (“Kraķu kopienas viesistaba”) saimniece Daiva Dubinkiene mūs sagaida tā, it kā mēs būtu atbraukuši nevis ekskursijā, bet ciemos. Uz galda jau gaida foršmaks, hala un ābolu kompots.
“Pasauciet arī šoferi!” viņa uzreiz saka. “Kāpēc viņam jāsēž izsalkušam?”
Kamēr baudām foršmaku un vēl silto halu, Daiva stāsta par šabatu, ģimenes tradīcijām un Lietuvas ebreju dzīvi. Viņa rāda kipas, piedāvā tās pielaikot, rāda senas fotogrāfijas un pēkšņi jautā: “Vai zināt, kāpēc ebreji visu dara otrādi?”
Tā saucas viena no programmām, ko Daiva vada savā centrā. Tā stāsta par litvaku ikdienu – ko viņi ēda, kā audzināja bērnus un svinēja svētkus. Piecu gadu laikā centru apmeklējuši jau vairāk nekā 13 tūkstoši cilvēku.
Šeit vēsturi nepārstāsta – ar to cienā. It kā apstiprinot šos vārdus, kādā brīdī atveras blakus telpas durvis, un mums atnes karstus hačapuri.
“Tas ir no Levana,” pasmaida Daiva.
Mīlestības emigrants
Izrādās, ka tajā pašā ēkā darbojas neliels gruzīnu restorāns.
“Mēs draudzējamies,” stāsta Daiva. “Ja pie mums ir ciemiņi, Levans vienmēr kaut ko atsūta.”
Pēc brīža jau iepazīstamies ar pašu Levanu. “Tas ir mūsu mīlestības emigrants,” iepazīstina Daiva.
Kādreiz Levans Gruzijā strādāja par režisoru, bet tad satika lietuvieti, iemīlējās un pārcēlās uz Lietuvu. Tagad mazajās Kraķēs viņš gatavo hačapuri un hinkaļus, bet turpat aiz sienas Daiva stāsta par ebreju miestiņa vēsturi.
Un šī līdzāspastāvēšana šķiet pārsteidzoši dabiska. Vienā ēkā sadzīvo uzreiz vairāki stāsti – ebreju, lietuviešu un gruzīnu. Un katrs no tiem padara šo vietu mazliet bagātāku.
“Vislabāk vēsturi saglabā bomži”
Pēc tam Kraķu kultūras centra direktors un Daivas vīrs Roberts Dubinka aicina mūs doties nelielā pastaigā.
“Starp citu, vai zināt, ko nozīmē nosaukums Kraķes? Karūsa,” viņš iesāk. Izrādās, kādreiz apkārtējos ezeros karūsu bijis tik daudz, ka tās devušas nosaukumu visam ciematam. Par piemiņu tam arī šodien šeit regulāri notiek makšķerēšanas sacensības.
Kraķes ir pavisam nelielas – te dzīvo nedaudz vairāk nekā seši simti cilvēku. Taču pusstundas pastaigas laikā Roberts pagūst izstāstīt tik daudz, ka šķiet – pa šo vietu klīstam jau vairākas stundas.
Te ir kādreizējais tirgus laukums, kur savulaik satikās seši ceļi. Te – klupšanas akmeņi (Stolpersteine) – misiņa plāksnītes bruģī ar Kraķu iedzīvotāju vārdiem, kuri gāja bojā Holokaustā. Stāsts par ebreju miestiņu, ko tikko dzirdējām pie Daivas, nemanot iznāk ārpus “Kraķu kopienas viesistabas” sienām.
Pēc tam Roberts rāda nelielu saliņu: “Vai zināt, kāpēc to sauc par Mīlestības salu?”
Atbilde izrādās pavisam vienkārša. Kādreiz saliņu slēpa biezi krūmi un augsta zāle, tāpēc vietējie iemīlējušies pāri nāca šurp, lai paslēptos no svešām acīm.
Krūmu sen vairs nav – saliņa ir labiekārtota, un tagad te notiek dažādi pasākumi. Taču nosaukums ir palicis.
Un tad Roberts pēkšņi apstājas pie vecas koka mājas. “Vislabāk vēsturi saglabā bomži,” viņš saka. “Jo viņi neko neremontē.”
Aiz šī šķietamā joka slēpjas ļoti precīzs novērojums. Vecās mājas bieži pazūd nevis laika, bet vēlmes tās padarīt modernākas dēļ. Jauni logi, apšuvums, svaiga apdare pamazām izdzēš to, ko koks glabājis gadu desmitiem.
Kraķes neatstāj iespaidu, ka būtu vieta, kur laiks ir apstājies. Varbūt tieši tāpēc pastaiga kopā ar Robertu palika atmiņā ne mazāk kā Daivas stāsti. Nepilnā pusstundā viņš parādīja, ka pat pavisam neliels ciemats var izrādīties daudz lielāks, ja zini, kā uz to paskatīties.
Maize un atmiņa
No Kraķēm dodamies uz Dotnuvu. Tur mūs gaida vēl viena tikšanās ar cilvēku, kurš patiesi mīl savu darbu, – maiznīcas “Miltuotos rankos” (“Rokas miltos”) saimnieku Andrju Balandi.
Pirmais, kas pārsteidz, ir pati ēka. Savulaik tā tikusi izjaukta citā vietā, pārvesta gandrīz simts kilometru tālāk un šeit salikta no jauna.
Iekšā Andrjus uzreiz parāda sienu, kas mūrēta no seniem ķieģeļiem. Katrs no tiem ir numurēts un atvests no dažādām vēsturiskām vietām Ķēdaiņu rajonā. Ar laiku līdzās katram būs apraksts par to, no kurienes tas nācis un kādu stāstu glabā.
Taču šeit glabā ne tikai senus ķieģeļus, bet arī cilvēku stāstus. Kāds apmeklētājs uz maiznīcu atnesis ģimenes albumu, kas saglabājies kopš Sibīrijas izsūtījuma laikiem.
“Cilvēki mums atnes to, ko paši uzskata par svarīgu saglabāt,” stāsta Andrjus.
Viņa darba diena sākas jau pussešos no rīta. Katru dienu maiznīcā tiek pārstrādāti aptuveni 150 kilogrami miltu, un visa produkcija tiek pārdota tikai uz vietas. Nereti jau ap pusdienlaiku pārdot vairs nav ko.
Pie kafijas mums pasniedz vēl siltus cepumus tieši no krāsns. Šķiet, grūti iedomāties labāku veidu, kā iepazīt Dotnuvu.
Zem senā klostera velvēm
No maiznīcas dodamies uz Dotnuvas Kunga pasludināšanas Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīcu, kur mūs sagaida Danguolė Špokienė. Viņas mierīgais un cieņpilnais stāstījums nav tik daudz par datumiem un vēsturiskiem notikumiem, cik par cilvēkiem, kuru likteņi cieši saistīti ar baznīcu un klosteri.
Viens no viņiem ir tēvs Staņislovs (īstajā vārdā Alģirds Mikols Dobrovoļskis) – leģendārs priesteris, kurš divreiz izsūtīts uz Sibīriju. Pie viņa brauca ne tikai ticīgie – mēdza teikt, ka viņš prata uzklausīt ikvienu. Baznīcā joprojām glabājas viņa savāktās senlietas un kokgriezumi.
Vislielāko iespaidu atstāj nokāpšana kriptā. Tur apglabāts laulāts pāris, kas savulaik novēlēja sevi guldīt zem baznīcas grīdas plāksnēm, lai ikviens ienācējs, pats to nezinot, pārietu viņiem pāri. Tā viņi izprata pazemību. Savukārt nesenās kriptas attīrīšanas laikā tika atrastas vēl aptuveni trīsdesmit cilvēku mirstīgās atliekas – domājams, tie bijuši mūki, kuri reiz dzīvojuši šajā klosterī.
Pirms atvadāmies, uzzinām vēl kādu interesantu detaļu. Klostera telpās iespējams arī pārnakšņot – atliek vien sazināties ar prāvestu Ģedrju Maskolaiti. Šķiet, viesmīlība šeit nebeidzas pie bagātīgi klāta galda – tā turpinās arī senā klostera sienās.
Pašā centrā
Vēl viens pārbrauciens – un nonākam Lietuvas ģeogrāfiskajā centrā.
Daži laukakmeņi, granīta plāksne ar koordinātām un visapkārt lauki. Ja iepriekš nezinātu, šo vietu varētu viegli nepamanīt. Taču ar daudzām patiešām svarīgām vietām ir tieši tā.
Lietuvas ģeogrāfiskais centrs šeit tika iezīmēts deviņdesmito gadu vidū, bet vēlāk tam pievienoja vēl divus akmeņus, kas simbolizē Žemaitiju un Aukštaitiju – divus Lietuvas etnogrāfiskos novadus.
Meklējam akmeņus ar savu zodiaka zīmi, fotografējamies un vēl mazliet pastaigājam pa lauku.
Šajās divās dienās redzējām daudz skaistu vietu. Taču, iespējams, pašas par sevi tās neatstātu tik spilgtu iespaidu.
Tieši cilvēki – Ernests, Daiva, Roberts, Levans, Andrjus un Danguole – ļāva mums ieraudzīt Ķēdaiņu novadu citām acīm. Un, iespējams, tieši tajā slēpjas Sonatas Gabševičienes lielākais nopelns. Viņa ne tikai izveidoja maršrutu. Viņa iepazīstināja mūs ar cilvēkiem, kuru dēļ šīs vietas paliek atmiņā.
Ja kādreiz nokļūsiet Ķēdaiņos, iegriezieties Ķēdaiņu Tūrisma un biznesa informācijas centrā. Iespējams, arī jums kāds teiks: “Braucam, parādīšu vienu vietu.” Un ir visai ticams, ka runa atkal būs ne tikai par vietu.
