Slavenās rozā aukstās zupas (šaltibarščiai) festivāla laikā Viļņā delegācija no Ķēdaiņiem ieradās galvaspilsētā ar asprātīgu devīzi: “Sorry, bet šaltibarščiai bez gurķiem nav iedomājama!” Un tas nav vienkārši gastronomisks joks.
“Gurķu galvaspilsētas” tēls, kur kādreiz gandrīz katrā pagalmā stāvēja siltumnīcas, jau sen ir palicis pagātnē. 2026. gadā Ķēdaiņi oficiāli ieguva Lietuvas kultūras galvaspilsētas statusu. Par to atgādina uzraksti “įspūDIDINGA”, ko var redzēt visā pilsētā.
Ķēdaiņu Tūrisma un biznesa centra direktore Sonata Gabševičienė stāsta, ka šis sauklis tika izdomāts speciāli, apvienojot Vecpilsētas “iespaidīgo” (įspūdinga) arhitektūru ar Radvilu dzimtas “grandiozo” (didinga) mantojumu.
“Chayka” apmeklēja Ķēdaiņus kopā ar “TravelBlog Baltic” komandu preses tūres ietvaros. Mēs tur pavadījām divas dienas. Stāstām, ko ir vērts apskatīt šajā pilsētā, kuras vēsturi gadsimtu gaitā veidojuši skotu tirgotāji, ebreju kopienas, vācu ieceļotāji un Lietuvas augstmaņi.
Kafija ar skatu uz dzeju
Mūsu iepazīšanās ar Ķēdaiņiem sākas ar brokastīm kafejnīcā “Mon Petit“. Tās fasāde ir vērsta uz Lielā tirgus laukumu (Didžiosios Rinkos aikštė) – vēsturiskā centra sirdi, no kurienes ir ērti sākt pastaigu pa Vecpilsētu. Bet visinteresantākais atrodas iekšpagalmā, kur var izbaudīt kafiju, vērojot skatu uz Nevēžas upi un neparasto gājēju tiltu.
Turklāt šis ir arī pilsētas bibliotēkas iekšpagalms, tāpēc tur bieži notiek dažādi pasākumi, piemēram, dzejas vakari. Nākamais šāda veida pasākums – autordziesmas un dzejas festivāls “Nevēžas krasti 2026” – notiks 25. jūlijā.
Pa senajām Ķēdaiņu ieliņām
Pastaiga pa Ķēdaiņiem sākas Lielā tirgus laukumā. Katrs zemes metrs šeit vēsturiski bija ļoti vērtīgs, tāpēc daudzas ēkas no ielas puses ir šauras, bet dziļas iekšpagalmā.
Vēsture un māksla šajā pilsētā burtiski iznāk uz ielām. Tā, uz vienas no restaurētajām skotu mājām sienām var apskatīt izstādi ar vietējo iedzīvotāju portretiem XVII gadsimta tērpos. Savukārt ielā, kas ved uz novadpētniecības muzeju, var atrast stikla vitrīnu ar mūsdienu mākslas darbiem.
Muzejs ar bagātu biogrāfiju
Ķēdaiņu novadpētniecības muzeja ēkā kādreiz atradās Karmela ordeņa klosteris. Savas pastāvēšanas laikā ēka ir kalpojusi gan par armijas kazarmām, gan par patvērumu lietuviešu karavīriem starpkaru periodā, gan pat par elektrostaciju.
Pašam muzejam jau ir vairāk nekā simts gadu, taču, kā apgalvo gidi, tas ir “vecs gados, bet mūsdienīgs pēc satura”. No daudzajām interaktīvajām ekspozīcijām īpaši izceļas pilsētas makets: uz tā novietojot iedzīvotāju figūriņas, var dzirdēt stāstus par viņu dzīvi.
Atmiņā paliek arī medību istaba: pat mēbeles šeit ir izgatavotas no briežu ragiem. Vēl viens muzeja dārgums ir zāle ar meistara Vinca Svirska krustu kolekciju.
No kņazu mauzoleja līdz padomju sporta zālei
Evaņģēliskā reformātu baznīca, kas uzcelta 1652. gadā, ir viens no galvenajiem Ķēdaiņu simboliem un retums protestantu arhitektūrā, kas vairāku gadsimtu laikā gandrīz nav mainījusies. Šeit ir saglabājušies 17. gadsimta ozolkoka paneļi un katedra, kā arī lustra no kņaza pils.
Baznīcā atrodas Radvilu dzimtas mauzolejs. Rotātajos sarkofāgos dus vienas no ietekmīgākajām Lietuvas Lielkņazistes dzimtām pārstāvji, tostarp Jonušs Radvils.
Šai baznīcai ir arī neparasta vēsture. Padomju gados to pārveidoja par sporta zāli, un, kā stāsta vietējie iedzīvotāji, skolēni caur grīdas atvērumiem nokļuva kriptās un no turienes uz pilsētas ielām iznesa mūmijas un kaulus.
Skotu māja ar lietuviešu dvēseli
Par Ķēdaiņu skotu pagātni vislabāk stāsta Arnetu nams – 17. gadsimta ēka, kas piederēja kāda skotu tirgotāja ģimenei.
Ēkā ir saglabājies tā laika plānojums: vēsajos velvētajos pagrabos glabāja preces – alu, graudus un, iespējams, pat viskiju. Pirmajā stāvā atradās veikals, bet otrajā stāvā dzīvoja saimnieki.
Viena no interesantām detaļām ir tualete, kas atrodas tieši blakus guļamistabai. Tolaik to uzskatīja par īstu greznību.
Mūsdienās ēkā darbojas Tradicionālās amatniecības centrs. Šeit var apskatīt senlaicīgus cirvjus, uzzināt par “Ķēdaiņu karotes” vēsturi, kas atjaunota, balstoties uz arhīva materiāliem, un pat piedalīties garās jostas izgatavošanā. Meistares to auž pilsētas svētkiem, kas notiks 4.–6. septembrī. Jebkurš, kurš to vēlas, var izaust dažas jostas rindas.
Akmeņi ziedu vietā
Senākajā Ķēdaiņu laukumā, kur kādreiz atradās ebreju kopienas centrs, tagad darbojas Multikulturālais centrs. Tas atrodas bijušajā 19. gadsimta ziemas sinagogā. Kādreiz ebreji veidoja ievērojamu pilsētas iedzīvotāju daļu, un Ķēdaiņos darbojās vairākas sinagogas.
Pastāvīgā interaktīvā izstāde “Ich bin Keidaner” stāsta par vietējās ebreju kopienas dzīvi – no tās uzplaukuma līdz Holokaustam. Viens no izstādes izteiksmīgākajiem elementiem ir akmeņi, kas atgādina par ebreju tradīciju tos novietot uz kapiem ziedu vietā. Tie simbolizē piemiņu par cilvēkiem, no kuru kopienas gandrīz nekas nav palicis.
Starp visvērtīgākajiem eksponātiem ir 1929. gada amatieru kinokronika, ko uzņēma ģimene no ASV, apmeklējot Ķēdaiņus. Šodien bijušajā sinagogā notiek koncerti, izstādes un izglītojoši pasākumi.
Ķēdaiņu gurķu DNS
Pēc stāstiem par tirgotājiem, kņaziem un kopienām, kas gadsimtiem ilgi dzīvojušas Ķēdaiņos, ir pienācis laiks pastāstīt par vēl vienu pilsētas identitātes sastāvdaļu – gurķiem. Tiesa, šobrīd gurķis Ķēdaiņos vairs nav vienkārši dārzenis, bet gan vietējās kultūras elements.
Veikalā “Gurkė” gurķis pārvēršas par sastāvdaļu ievārījumiem, dzērieniem un desertiem. Viss sākās pirms septiņiem gadiem, kad veikala īpašniece Justina Gikniūtė Koče izdomāja gurķu ievārījumu kā neparastu suvenīru no Ķēdaiņiem. Šeit var nogaršot gurķu medusvīnu, alu ar gurķiem un garšvielām, gurķus šokolādē un pat gurķu zefīru. Visgrūtākais ir laikus apstāties un neizpirkt visu veikala sortimentu.
Visvairāk pārsteidza baltā šokolāde ar sālītiem gurķiem. Pēc garšas tā atgādina šokolādi ar sāļo karameli, un daži apmeklētāji to jokojot salīdzina ar “Ķēdaiņu mača desertu”.
Mazajā muzejā pie veikala ir savākti ar gurķiem saistīti priekšmeti no dažādām valstīm – sākot no sēklām līdz senam vācu kastrolim gurķu sālīšanai un “Gurkenzange” – īpašām knaiblēm gurķu satveršanai.
Paši Ķēdaiņu iedzīvotāji pret šo slavu izturas dažādi: daži lepojas ar savu piederību pie “gurķu galvaspilsētas”, bet citi no tā jau noguruši. Taču, kā saka Justina, no tā vairs nav iespējams izvairīties – gurķi ir kļuvuši par pilsētas DNS daļu.
Parks, kurā veidojas jaunas tradīcijas
Pēc piesātinātas pastaigas pa Ķēdaiņiem var uz brīdi mainīt ritmu un iegriezties pilsētas parkā. Tur notiek koncerti, festivāli un svētki, tostarp arī Gurķu svētki: 2026. gadā tie notiks 18. jūlijā un uz vienu dienu pārvērtīs parku par vietu, kurā notiks gadatirgus, koncerti, ģimenes izklaides pasākumi un viss, kas saistīts ar gurķiem.
Šogad svētkiem būs neparasta tēma – “zaļā mode”: gurķis kļūs par īstu stila ikonu, bet parks pārvērtīsies par savdabīgu skatuvi tradīcijām, radošumam un jaunām idejām.
Ilgu laiku parkā nebija vietas, kur varētu izdzert kafiju vai uzkost. Tā radās kafejnīca “Parko bitės“. Tās dibinātāji saka: ja pilsētā kaut kā trūkst, dažkārt tas ir labākais iemesls, lai pašiem izveidotu jaunu vietu. Tas ir spilgts piemērs tam, kā Ķēdaiņi ne tikai saudzē savu pagātni, bet arī turpina veidot jaunas pilsētas tradīcijas.
Negaidīts minarets
Tajā pašā pilsētas parkā slēpjas vēl viena negaidīta Ķēdaiņu detaļa – minarets, kas šķiet kā pārnests šeit no pavisam citas pasaules malas. Tas ir vienīgais atsevišķi stāvošs minarets Lietuvā.
Apmēram 28 metrus augstais tornis šeit tika uzcelts XIX gadsimta beigās pēc grāfa Eduarda Totlebena iniciatīvas, kuram piederēja muiža Ķēdaiņos. Kopā ar parku viņš kādreiz bija iecerējis izveidot veselu austrumu stila ansambli, taču līdz mūsdienām ir saglabājies tikai minarets.
Par minareta izcelsmi joprojām klīst dažādas leģendas. Taču, iespējams, visprecīzāk to uztvert kā muižas īpašnieka romantisku kaprīzi un veltījumu atmiņām par Austrumiem.
Var uzkāpt minaretā un apskatīt Ķēdaiņus no augšas – tas ir vēl viens veids, kā iepazīt pilsētu ne tikai caur tās vēsturi, bet arī caur negaidītām detaļām.
Māksla atgriežas mājās
Un pēc skata uz Ķēdaiņiem no augšas maršruts atkal atgriežas pie mākslas – un šoreiz tā ir mūsdienu māksla. Janīnas Monkutes-Marksas muzejs-galerija ir kļuvusi par vienu no pilsētas kultūras dzīves simboliem.
Janīnas liktenis sasaucas ar Marka Rotko stāstu un viņa vārdā nosaukto muzeju Daugavpilī: abi mākslinieki, kas guvuši atzinību tālu aiz dzimtenes robežām, atgriezās savu pilsētu kultūras atmiņā.
Janīna dzimusi un mācījusies Ķēdaiņos, bet Otrā pasaules kara laikā bija spiesta doties uz ASV. Tur viņa turpināja nodarboties ar mākslu, un pēc daudziem gadiem savai dzimtajai pilsētai uzdāvināja savu darbu kolekciju un ēku, kurā vēlāk tika izveidots muzejs.
Arī pati ēka ir saistīta ar viņas dzīvesstāstu: šeit kādreiz atradās ģimnāzija, kurā mācījās Janīna, bet vēlāk šeit atradās novadpētniecības muzejs. Šodien viņas darbi tiek izstādīti kopā ar mūsdienu mākslas izstādēm un starptautiskiem projektiem.
Pilsētu veido cilvēki
Janīnas stāsts ir vēl viens piemērs tam, kā Ķēdaiņi spēj pārvērst cilvēku likteņus par daļu no savas kultūras atmiņas. Divu dienu laikā pilsēta atklājās ne tikai kā vieta ar skaistu arhitektūru, bet arī kā telpa, kur pagātne nepārtraukti iegūst jaunu turpinājumu.
Šeit vecās ēkas kļūst par muzejiem, tradīcijas – par iedvesmas avotu radošajai darbībai, bet personiskie stāsti – par punktiem reģiona kultūras kartē.
Mūsu maršruta otrajā daļā dosimies tālāk – uz Ķēdaiņu apkārtni, lai iepazītos ar cilvēkiem un vietām, kas veido šī reģiona jauno tēlu.
