Ceturtdien, 9. jūlijā, kultūrtelpā “New East” notika izrādes “Latviešu valodas stundas” pirmizrāde. Dienu iepriekš daugavpiliešiem bija iespēja apmeklēt izrādes ģenerālmēģinājumu.
Biļetes uz abiem pasākumiem tika izpirktas burtiski pāris dienu laikā. Pat Facebook grupā “Daugavpils māmiņas” parādījās ieraksts – kāda sieviete cerēja, ka kādam būs lieka biļete. Vai viņai izdevās to atrast? Vai viņa bija zālē? Kas to lai zina… Taču jau pēc pirmizrādes kļuva skaidrs, kāpēc tik daudzi gribēja nokļūt uz šo izrādi.
Pēc izrādes beigām skatītāji ilgi aplaudēja stāvot kājās. Un vēl ilgi nesteidzās doties prom – apsprieda izrādi, pateicās komandai, diskutēja, atcerējās savu pieredzi, mācoties latviešu valodu un dzīvojot Latvijā.
Arī “Chayka” apmeklēja pirmizrādi un aprunājās gan ar skatītājiem, gan radošo komandu.
“Tas ir kā par mums”
Vienas no pirmajām ar “Chayka” savos iespaidos dalījās Ļubova, Olena un Nataļja, kuras bija ieradušās uz pirmizrādi. Visas trīs ir no Ukrainas un labi zina, ko nozīmē mācīties latviešu valodu.
“Mēs šajās stundās patiešām atpazinām pašas sevi. Īpaši tajos brīžos, kad izej ārā un mēle it kā pielīp – nevari salikt kopā pat divus vārdus,” viņas stāsta.
Viņām šis stāsts nebija tikai par latviešu valodu vai Latviju. Tas nav pārsteidzoši – izrādes autori nevarēja neieaust tās audumā arī Ukrainas kara tēmu, un tas tika izdarīts ļoti asi un patiesi.
“Smagi. Bet kopumā – tas tiešām ir kā par mums,” atzīst skatītājas.
“Un tad tu sāc uzdot jautājumus sev”
Savos iespaidos ar “Chayka” dalījās arī Viktorija no “New East”. Viņa atzīst, ka apzināti nesekoja līdzi mēģinājumiem, lai gan visu šo laiku strādāja turpat blakus.
“Tā kā Vadims mēģināja ļoti skaļi un aizrautīgi, es, godīgi sakot, strādāju austiņās,” viņa smejas.
Taču pēc pirmizrādes atrast vārdus izrādījās daudz grūtāk.
“Tā ir imersīva izrāde. Tu vairs neesi vienkārši iegādājies biļeti un sēdi zālē. Tu visu laiku domā – ko man tūlīt pajautās, ko man atbildēt. Un pēc tam tu sāc uzdot jautājumus sev. Tāpēc uzreiz pēc izrādes man ir grūti par to runāt. Tas vēl jāizdomā, jāizjūt. Man vēl tagad vaigi deg, es joprojām esmu emocijās.”
Andrejs Timofejevs: “Šķiet, skatītāji tomēr ieraudzīja viņā cilvēku”
Dramaturgam Andrejam Timofejevam, kura luga kļuva par izrādes pamatu, pirmizrāde arī bija sava veida pārbaudījums. Viņš atzīst, ka ģenerālmēģinājuma laikā uztraucies pat vairāk nekā pirmizrādē.
“Priecājos, ka beigās visi piecēlās kājās. Vakar ģenerālmēģinājumā tā nenotika. Vakar ļoti uztraucos, bet šodien jau jutos mierīgāk,” viņš stāsta.
Taču galvenais viņam bija kas cits – sajūta, ka izrāde vairs nepieder tikai autoram. “Es jau vairāk vai mazāk varu skatīties uz to no malas un pilnībā nodot savu lugu līdzautoru rokās. Domāju, ka tam būs vajadzīgs vairāk laika. Izrādījās, ka bija vieglāk.”
Timofejevs saka, ka jau no paša sākuma necerēja uz skatuves ieraudzīt tieši to izrādi, kas bija radusies viņa iztēlē.
“Rakstot tu jau redzi kaut kādu ideālo variantu. Bet nekad nesanāk tieši tā – pat tad, ja pats arī režisē. Tas nenozīmē, ka sanāk sliktāk. Vienkārši sanāk citādi,” saka dramaturgs.
Timofejevs augstu novērtē darbu, ko pie sava tēla paveicis Vadims Bogdanovs.
“Kad rakstīju, man šķita, ka tas jau ir labi. Bet Vadimam sanāca īsts Mefistofelis, čūska-kārdinātāja.”
Vienlaikus dramaturgs atzīst, ka visvairāk baidījies tieši par Koļu. “Baidījos, ka viņu uztvers kā apjukušu, iedzērušu urlu. Taču šķiet, ka skatītāji tomēr ieraudzīja viņā cilvēku.”
Vadims Bogdanovs: “Runa nav par valodu”
Galvenās lomas atveidotājs Vadims Bogdanovs uzskata, ka izrāde apzināti nemeklē vainīgos. Viņaprāt, šis stāsts nav par krievu un latviešu valodu un pat ne par tautību.
“Runa nav par nāciju. Un pat ne par valodu. Runa ir par to, kas notiek cilvēka galvā,” saka Vadims.
Pēc aktiera domām, katrā cilvēkā var būt šī iekšējā balss, kas liek šaubīties, baidīties un meklēt vienkāršas atbildes. Tāpēc tai nevajadzētu izskatīties karikatūriski.
“Viņš ir tikpat atbaidošs, cik harismātisks. Un tieši tajā slēpjas viņa bīstamība. Viņš runā saldi – tieši tā viņš uzvar.”
Bogdanovs uzskata, ka nav iespējams uzvarēt šādu pretinieku, izliekoties, ka tā nemaz nav.
“Pirmais, kas jāizdara, – jāatzīst, ka viņš eksistē. Kamēr tu to neatzīsi, viņš uzvarēs.”
Aktieris cer, ka izrāde kļūs par iemeslu sarunai – pat ja tā nebūs viegla. “Ne katra provokācija ir vajadzīga. Bet, ja tā rada diskusiju, tātad tā bija nepieciešama.”
Edvīns Klimanovs: “Šī izrāde ir dzīva”
Režisors Edvīns Klimanovs atzīst, ka pirmizrāde nenozīmē darba beigas.
“Mēs ar Vadimu visu laiku kaut ko izmēģinājām, mainījām. Vēl vakar kaut ko pilnveidojām. Šī izrāde ir dzīva.”
Pēc viņa domām, svarīgākais darba procesā bija tas, ka visa komanda domāja vienā virzienā.
“Man ļoti patīk pulcēt domubiedrus. Ar Vadimu tas tieši tā arī notika: ‘Pamēģinām šādi. Nē, labāk citādi.’ Tas visu laiku bija dzīvs process.”
Tūlīt pēc pirmizrādes komanda sāka gatavoties nākamajai izrādei – jau nākamajā dienā, 10. jūlijā, “Latviešu valodas stundas” bija paredzēts spēlēt uz vienas no festivāla LAMPA skatuvēm Cēsīs. Tur bija gaidāma citāda publika.
“Man ļoti interesē, kā šo stāstu uztvers latviešu publika. Es neuztraucos – man vienkārši ir ziņkārīgi,” atzīst Klimanovs.
Pēc LAMPA
Vēlāk, jau pēc uzstāšanās Cēsīs, Andrejs Timofejevs pastāstīja “Chayka”, ka bažas par “citādu” publiku nav piepildījušās. Uz izrādi bija atnākuši vairāk nekā 200 skatītāju, brīvu sēdvietu gandrīz nebija, bet daļa cilvēku izrādi skatījās stāvot. Reakcijas patiešām atšķīrās no tā, kādas bija Daugavpilī – dažviet skatītāji bija atturīgāki, citviet, gluži pretēji, daudz aktīvāk iesaistījās notiekošajā.
Pēc izrādes pie komandas pienāca skatītāji, pateicās par redzēto. Andrejam īpaši palika atmiņā saruna ar kādu ukrainieti, kura tagad dzīvo Latvijā. Viņa atzina, ka izrāde viņu ļoti aizkustinājusi, un sarunas noslēgumā abi vienkārši apskāvās.
“Bija ļoti forši, ļoti interesanti. Tagad ceram, ka pēc šādas uzņemšanas mums izdosies turpināt izrādes Daugavpilī un atvest šo izrādi arī uz Rīgu,” saka dramaturgs.
Pēcvārda vietā
Šajā reportāžā skan skatītāju un radošās komandas balsis, taču tajā nav mana viedokļa. Rakstot šo tekstu, es centos, cik vien iespējams, izvairīties no spoileriem. Ceru, ka izrādei būs nākamie seansi, un skatītāji ir pelnījuši to piedzīvot, neko iepriekš nezinot.
“Latviešu valodas stundas” ir viengabalaina un spēcīga izrāde. Tā nepiedāvā gatavas atbildes un nesola laimīgas beigas. Tā ir izrāde, kas kļūst par spoguli. Un tas, ko tajā ieraudzīsiet, ne vienmēr jums patiks.
Tā ir izrāde, kas uzdod jautājumu. Un šis jautājums ir: “Kas es esmu?”
Un, manuprāt, visprecīzāk šo sajūtu raksturoja Viktorija no New East:
“Šķiet, tā taču ir tikai izrāde… Bet nē. Tā nav tikai izrāde. Un tas ir smagi. Jā. Ar to mēs dzīvojam.”
