“Es uz to gāju septiņus savas dzīves gadus. Man ir bijuši dažādi darbi, lasījumi, publikācijas, bet šī ir pirmā reize, kad viss nonāk līdz izrādei. Katrā ziņā tas ir pagrieziena punkts manā dzīvē,” saka dramaturgs Andrejs Timofejevs pirms izrādes “Latviešu valodas stundas” pirmizrādes kultūrtelpā “New East“.
“Chayka” aprunājās ar lugas autoru par tekstu, kas izauga no personīgās pieredzes un kopīgā darba iestudējuma komandā – un pakāpeniski ieguva patstāvīgu skatuves dzīvi.
Kā viss sākās
Lugas rakstīšanas sākumpunkts bija Daugavpils teātra aktiera Vadima Bogdanova iespaidi, ko viņš guva, apmeklējot latviešu valodas sarunu klubu.
“Vadims teica: uzrakstīsim tekstu par šo tēmu. Viņam par to bija daudz dažādu domu un emociju, un es to visu pārvērtu koncepcijā,” atceras Timofejevs.
Pēc viņa teiktā, luga sākotnēji netika iecerēta kā skaļš paziņojums – drīzāk tas bija mēģinājums iemūžināt kādu pārdzīvojumu, kas ieguva māksliniecisko formu.
“Godīgi sakot, es rakstīju lugu sev. Tāpēc tā arī iepatikās Vadimam. Šādas sakritības notiek reti,” viņš saka.
Radīja – un palaida brīvībā
Runājot par darbu pie lugas, Andrejs Timofejevs stāsta, ka tekstam bija vairākas versijas, tas tika nosūtīts atpakaļ autoram un pārstrādāts, taču tā galvenā struktūra būtiski nemainījās.
Timofejevs nav iesaistīts mēģinājumu procesā un vienkārši vēro, kā materiāls atdzīvojas uz skatuves jau bez viņa līdzdalības.
“Es nekādā veidā nepiedalos, neko nesaskaņoju. Es radīju tekstu un tagad vienkārši ar interesi vēroju, kā viss notiek,” viņš norāda.
Tāpēc pirmizrāde viņam kļūs par brīdi, kad viņš pirmo reizi iepazīs tekstu jau kā izrādi, kas tapusi visas radošās komandas kopīgā darba rezultātā.
Koļa, kas tu esi?
Stāsta centrā ir Koļa – cilvēks, kuram latviešu valodas eksāmens kļūst ne tik daudz par formālu pārbaudi, cik par iekšēju pārbaudījumu: par piederību, izturību un tiesībām būt “savējam” vidē, kurā pati šī “savējība” tiek nepārtraukti apšaubīta.
Dramaturgs par viņu runā bez atturības – drīzāk kā par dzīvu cilvēku, ar kuru viņš pilnīgi noteikti varētu sadraudzēties.
“Viņš, principā, ir labs puisis. Es viņu attēloju kā diezgan atvērtu, vienkāršu cilvēku labā nozīmē. Un man, protams, ir žēl, ka viņam nākas iziet cauri visam tam, kam viņš iet cauri,” viņš norāda.
Radīšana caur personīgo pieredzi
Kā atzīst Timofejevs, darbs ar tekstu gandrīz vienmēr ir saistīts ar personīgo pieredzi – pat ja tā vēlāk tiek pārstrādāta un iekļauta mākslinieciskā kompozīcijā.
“Man labi strādājas, ja tekstā ir kaut kas no manas personīgās dzīves. Tur ir daži momenti, pat situācijas no manas bērnības – lai izveidotu emocionālu saikni ar materiālu,” viņš norāda.
Atsevišķi viņš runā par to, ko nozīmē strādāt krievu valodā mūsdienu Latvijā – situācijā, kurā valoda arvien biežāk kļūst ne tikai par kultūras, bet arī par sabiedrisku tēmu.
“Man tomēr ir svarīga cilvēciskā pieredze, nevis uzskati. Visa centrā joprojām jāpaliek cilvēkiem,” viņš saka.
Kur un kad?
8. jūlijā kultūras telpā “New East” Daugavpilī notiks izrādes atklātais ģenerālmēģinājums.
Nākamajā dienā, 9. jūlijā, turpat notiks pirmizrāde. Tiesa, biļetes uz mēģinājumu un pirmizrādi jau ir izpārdotas.
Taču jau 10. jūlijā plkst. 21.30 izrāde atkal tiks rādīta sarunu festivālā LAMPA Cēsīs – uz Reģionu skatuves (norises vieta Nr. 33). Pēc izrādes notiks tikšanās ar skatītājiem.
Starp ieceri un skatuvi
Andrejs Timofejevs atzīst, ka viņam pagaidām nav skaidru kritēriju, kas pēc pirmizrādes ļautu saprast, ka viss ir izdevies.
“Man pat šķiet, ka es to sajutīšu tikai pēc ļoti ilga laika, jo es ļoti uztraukšos,” viņš saka.
Un kamēr pirmizrāde vēl ir priekšā, viņam joprojām svarīgs ir pats gaidīšanas brīdis, kad izrāde pastāv starp ieceri un skatuvi.
“Es ceru, ka man izdosies gūt estētisku baudu. Man ir ļoti interesanti tikties ar skatītājiem, dzirdēt viņu domas,” atzīst dramaturgs.
