No 2026. gada 1. janvāra kaimiņvalstī Lietuvā ir sācies divu gadu periods, kas ieviests, lai pilsoņi varētu daļēji vai pilnībā izstāties no otrā līmeņa pensiju sistēmas.
Tas ir saasinājis diskusijas par otrā līmeņa pensiju reformu arī pie mums Latvijā. Daļa Saeimas deputātu pieprasīja šī kapitāla automātisku mantošanu, savukārt “Zaļo un zemnieku savienība” ierosināja atļaut uzkrājumu izmantošanu medicīnisko izdevumu segšanai, bet petīcija “ManaBalss” platformā par atļauju priekšlaicīgi izņemt uzkrātos līdzekļus ātri pārsniedza 25 000 parakstu robežu.
Stāstot par to, ka Labklājības ministrija neatbalstīja ideju par automātisko mantojumu, “Chayka” jau izklāstīja galvenos apstākļus, kas raksturoja sabiedrisko un politisko diskusiju par otrā līmeņa pensiju jautājumu. Jaunajā rakstā, kas tapis sērijā “Chayka pārbauda faktus“, mēs centīsimies izprast pensiju sistēmas pamatus un izvērtēt, cik pamatoti ir argumenti, ko izvirza gan pretinieki, gan atbalstītāji attiecībā uz pilsoņu tiesībām brīvi rīkoties ar otrā līmeņa pensiju kapitālu.
Kas ir otrais pensiju līmenis?
Sabiedrības novecošanās un, attiecīgi, nepieciešamība palielināt pensiju fondu budžetus savulaik mudināja daudzas valstis pāriet no izlīdzinošajām pensiju sistēmām uz daudzkomponentu obligātajām uzkrājumu sistēmām.
Tradicionālajā solidaritātes pensiju sistēmā darba ņēmējs maksā pensiju iemaksas, kas tiek izmantotas, lai izmaksātu pensijas pašreizējiem pensionāriem, un, kad viņš pats iziet pensijā, viņu uzturēs jau nākamās strādājošo paaudzes. Princips ir vienkāršs un saprotams, taču, ja strādājošo skaits samazinās, bet pensionāru skaits pieaug, naudas sāk kritiski trūkt.
Obligātā uzkrājuma sistēmā valsts liek strādājošajiem pilsoņiem pašiem uzkrāt pensiju: daļa iemaksu tiek ieskaitīta personīgajā pensiju kontā, un nauda tiek ieguldīta akcijās, obligācijās un citos finanšu instrumentos. Uzkrājumi ir piesaistīti konkrētai personai, taču tā var tos izmantot tikai stingri noteiktos apstākļos.
Latvijā tiek izmantota jaukta pensiju sistēma, kas sastāv no trim līmeņiem. Pirmais līmenis – paaudžu solidaritātes sistēma: veiktās iemaksas tiek novirzītas esošajiem pensionāriem. Otrais līmenis ir obligātais uzkrājuma līmenis, savukārt trešais līmenis paredz brīvprātīgo uzkrājumu.
Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem otrā līmeņa pensiju uzkrājumus Latvijā nevar izņemt pirms termiņa. Uzkrātais kapitāls tiek izmantots vecuma pensijas aprēķināšanā vai var tikt izmaksāts mantiniekiem pēc sistēmas dalībnieka nāves.
Kopš 2020. gada Latvijas darba ņēmējs var nodot otrā līmeņa kapitālu konkrētam mantiniekam, norādīt citu personu, kuras pensijas kapitālam pēc nāves pievienot uzkrājumu, vai iekļaut to mantojuma masā (aktīviem, ko sadalīs starp mantiniekiem). Ja darbinieks dzīves laikā nav izdarījis nekādu izvēli, pēc viņa nāves uzkrājumi tiek ieskaitīti īpašā valsts pensiju budžetā.
Vai mums ir nepieciešams obligātais uzkrājuma līmenis?
Latvija ir tuvinājusies situācijai, kad uz vienu pensionāru ir divi strādājošie. Tiesa, šim rādītājam nav zinātniski pamatotas minimālās vērtības, jo konkrētās pensiju sistēmas stabilitāte ir atkarīga arī no nodarbinātības līmeņa, algām, pensijas vecuma, iemaksu apmēra un citiem faktoriem. Taču Eiropā sākās satraukums, kad vidēji ES šis rādītājs sasniedza 2,7, ņemot vērā, ka pēckara Eiropas sociālās apdrošināšanas sistēmas tika veidotas, pamatojoties uz attiecību 4–7 strādājošie uz vienu pensionāru.
Lielākajā daļā Eiropas valstu, tostarp Latvijā, pensionāru skaits pieaug straujāk nekā nodarbināto skaits, un nav novērojamas nekādas pazīmes, kas liecinātu par radikālu šīs tendences maiņu.
Ja visas pensiju iemaksas tiks novirzītas tikai pirmajā līmenī, pensijas apmērs būs atkarīgs vienīgi no demogrāfiskajiem faktoriem un darba devēju godīguma (kā mēs saprotam, nauda aploksnēs netiek novirzīta nevienā līmenī).
Iedzīvotāji un politiķi, kuri būtībā aicina atcelt obligātos pensiju uzkrājumus, bieži vien kā argumentu min investīciju modeļa riskantumu. Vērtspapīri bieži vien nes ienākumus, kas ir zemāki par gaidīto, un ekonomiskās krīzes laikā aktīvu vērtība var strauji samazināties.
Šādi par šīm pretenzijām pret otro pensiju līmeni izteicās “Radio Svoboda” ekonomisko procesu novērotājs Maksims Blants:
“Pensiju uzkrājumu pārvaldītāju investīcijas ir tā saucamie ‘ilgtermiņa līdzekļi’, kas ir labs atbalsts valsts ekonomikai. Attiecībā uz iespējamajiem būtiskiem zaudējumiem, ko var radīt tirgus svārstības, pensiju fondu ieguldījumi tiek stingri regulēti atsevišķi. Situācija, kad visi uzkrājumi vienā mirklī izzudīs, ir praktiski neiespējama.”
Starp citu, Latvijā ir spēkā viens no stingrākajiem regulējumiem šajā nozarē. Atļauto aktīvu saraksts ir ierobežots ar likumu un tajā nav iekļauti augsta riska ieguldījumu instrumenti. Tas, protams, samazina ienesīgumu, taču palielina visas sistēmas uzticamību.
Uzņēmumam, kas pārvalda uzkrājumu pensiju shēmas fondus, ir ne tikai jāizstrādā ieguldījumu plāni (fondu saraksti ieguldījumiem), stingri ievērojot likumā noteiktos ierobežojumus, bet arī jāreģistrē tos Latvijas Bankā.
Ja investīciju plāns neatbilst likumdošanas prasībām, Latvijas Banka atteiksies to reģistrēt. Latvijas likums paredz arī ieguldījumu diversifikāciju, nosakot maksimālo procentuālo daļu dažādu veidu aktīviem.
Uzmanīgi pilsoņi var iebilst, ka ar savām acīm redz, ka uzkrājumi otrajā pensiju līmenī samazinās. Patiešām, ārkārtīgi nestabilā pasaules ekonomiskā situācija, jo īpaši konflikts Tuvajos Austrumos, negatīvi ietekmē akciju un obligāciju pašreizējo vērtību. Taču eksperti norāda, ka šādas īstermiņa svārstības nerada acīmredzamu apdraudējumu pensiju uzkrājumiem, kas ir ilgtermiņa ieguldījumi.
Īslaicīgi kursu kritumi parasti tiek kompensēti ar pieaugumu ilgtermiņā. Vienlaikus eksperti iesaka pārbaudīt, vai jūs uzkrājat pensiju, izmantojot savam vecumam atbilstošu plānu.
Intervijā LSM analītiskā centra “Providus” vadītāja Sanda Liepiņa šādi raksturoja vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc diskusijas par otro pensiju līmeni ir kļuvušas asākas:
“Galvenokārt šis otrā pensiju līmeņa jautājums šobrīd ir aktualizēts ne jau šo iemeslu dēļ, ka šī sistēma funkcionētu sarežģīti vai varētu funkcionēt savādāk. Iemesli droši vien ir tādi, ka cilvēkus uztrauc dzīves dārdzība, valsts ekonomiskā situācija, veselības aprūpe un atsevišķos periodos – bezdarbs. Tas ir tas, kā uzrāda mērījumi, kas interesē iedzīvotājus. Līdz ar to šādus jautājumus ir ļoti viegli instrumentalizēt.”
Par ko liecina kaimiņu pieredze?
Latvijā otrais pensiju līmenis ir pilnībā integrēts sociālās apdrošināšanas sistēmā. Obligāto iemaksu likme sastāv no divām daļām: 15 % tiek novirzīti pirmajam izmaksu līmenim, bet 5 % – otrajam, uzkrājumu līmenim. Tas nozīmē, ka dalība otrajā pensiju līmenī nesamazina darba ņēmēja neto algu.
Lietuvā līdz 2026. gada sākumam bija spēkā princips par nodokļu maksātāju automātisku iekļaušanu otrajā līmenī. Darbinieks veica papildu pensijas iemaksas 3 % apmērā no savas bruto algas, kam valsts pievienoja papildmaksājumu 1,5 % apmērā no vidējās algas valstī. Tajā pašā laikā cilvēks varēja atteikties no dalības vai izstāties no otrā līmeņa sistēmas. No 2026. gada sākuma dalība otrajā pensiju līmenī ir kļuvusi pilnīgi brīvprātīga.
Līdzīga sistēma darbojas arī Igaunijā. Valsts novirza 4 % no sociālajām iemaksām otrajam līmenim tikai tad, ja darbinieks pats veic papildu iemaksas no savas bruto algas. Viņš var izvēlēties iemaksu likmi 2, 4 vai 6 % apmērā.
Pirmā Baltijas valsts, kas atļāva izņemt naudu no otrā pensiju līmeņa, bija Igaunija, kur attiecīgā pensiju reforma stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī.
Dalība otrajā pensiju līmenī Igaunijas iedzīvotājiem kļuva brīvprātīga, un viņiem radās iespēja pirms pensijas vecuma sasniegšanas izņemt uzkrātos līdzekļus.
Izņemt var tikai visu summu kopā, un pēc naudas saņemšanas dalība otrajā līmenī tiek pārtraukta. Ja uzkrājumi tiek izņemti pirms pensijas vecuma sasniegšanas, tiek ieturēts ienākuma nodoklis.
Saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem persona, kas izstājusies no Igaunijas otrā līmeņa pensiju sistēmas, tajā var atgriezties tikai pēc 10 gadiem.
Aptuveni piektā daļa Igaunijas pensiju uzkrājumu veidotāju izņēma savus pensiju uzkrājumus, tiklīdz radās šāda iespēja.
Pieci gadi izrādījās nepietiekams laiks, lai pilnībā novērtētu pensiju reformas globālās ekonomiskās sekas, taču pietiekams, lai parādītos atsevišķi pētījumi par šīs reformas pirmajiem rezultātiem.
2025. gada pavasarī tika publicēts Igaunijas Bankas pētījums “Priekšlaicīgas pensiju uzkrājumu izņemšanas ietekme uz mājsaimniecību finansēm un inflāciju”. Tajā ir norādītas gan pirmās pozitīvās, gan pirmās negatīvās sekas, kas saistītas ar līdzekļu izņemšanu no otrā pensiju līmeņa.
Pētījums liecina, ka reforma ir veicinājusi banku noguldījumu pieaugumu un vienlaikus patēriņa kredītu apjoma samazināšanos. Tomēr tika novērots arī ievērojams patēriņa pieaugums, kas ir loģiski — daļai mājsaimniecību bija radušies “liekie” līdzekļi.
Pozitīvā ietekme ar laiku mazinājās (nauda izsīka), bet paaugstinātais patēriņa līmenis saglabājās, kas veicināja inflāciju: pēc ekspertu novērtējumiem cenu pieaugums bija par 1–2 procentu punktiem augstāks, nekā tas būtu bijis bez pensiju naudas ieplūdes ekonomikā.
Aptuveni 15 % no priekšlaicīgi izņemtajiem pensiju uzkrājumiem tika izmantoti tieši patēriņam, bet gadu pēc reformas līdz pat pusei no izņemtajiem līdzekļiem joprojām bija saglabāta banku noguldījumu veidā.
Citiem vārdiem sakot, situācija varēja būt arī sliktāka: tajās valstīs, kur pensiju līdzekļu izņemšana notika ekonomiskās krīzes saasināšanās apstākļos, iedzīvotāju patēriņa tendence bija lielāka nekā igauņiem.
Lietuvas pensiju reformā, kuru mēs pieminējām šī raksta sākumā, ir daudz nianšu. Var izcelt galvenās izmaiņas: tika atcelta automātiskā iekļaušana pensiju uzkrājumu sistēmā; fiziskām personām ir atļauts pilnībā izstāties no sistēmas vai vienreiz izņemt 25 % no saviem uzkrājumiem; personas, kurām diagnosticēta nopietna slimība, ieguva tiesības izņemt visu summu; sistēmas dalībnieki, kuri turpina uzkrāt otrajā līmenī, saglabāja esošo valsts iemaksu 1,5 % apmērā.
Lietuviešiem, kuri vēlas izņemt ceturto daļu no saviem uzkrājumiem pirms pensionēšanās, ir jāmaksā nodoklis 3 % apmērā no šīs summas, taču ir noteikts neapliekamais minimums. Tiem, kas izņem līdzekļus pēc pensijas vecuma sasniegšanas, nav jāmaksā nodoklis.
Saskaņā ar aptaujas datiem, ko veica Lietuvas uzņēmums “Baltijos Tyrimai”, cilvēki no otrā līmeņa pensiju fonda izņemtos līdzekļus visbiežāk tērē (vai plāno tērēt) mēbelēm, sadzīves tehnikai, kā arī kredītu atmaksai.
Pirmie naudas līdzekļi, ko iedzīvotāji pieprasīja no saviem pensiju kontiem, nonāca pie lietuviešiem 2026. gada aprīlī, bet jau maijā tika novērots straujš kredītu atmaksas pieaugums.
Taču tas, ka iedzīvotāji sāka izmantot pensiju uzkrājumus, lai segtu sākotnējās iemaksas par mājokli, ietekmēja arī nekustamā īpašuma cenu līmeni.
Kā ziņo Lietuvas Investīciju un pensiju fondu asociācija, pieteikumus par dalības pārtraukšanu otrā līmeņa pensiju uzkrājumu sistēmā iesniedza aptuveni 21 % no visiem dalībniekiem – vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku. Līdz aprīlim aptuveni 31 tūkstotis dalībnieku izmantoja iespēju saņemt līdz 25 % no uzkrātajiem līdzekļiem, vienlaikus turpinot dalību otrā līmeņa pensiju sistēmā. Otrajā ceturksnī daļa iedzīvotāju sāka atgriezties sistēmā: jau aprīlī tika noslēgti aptuveni 11,7 tūkstoši jaunu pensiju uzkrājumu līgumu.
Katrai valstij ir savas īpatnības
Vēlreiz norādīsim, ka Latvijā notiek diskusija par tiesībām brīvi rīkoties ar daļu no pensiju līdzekļiem, kas atvēlēti no obligātās valsts apdrošināšanas sistēmas, savukārt Igaunijā un Lietuvā ir nolemts darbiniekiem nodrošināt piekļuvi uzkrātajiem līdzekļiem, kas veidoti no paša veiktajām iemaksām.
Tā vai citādi, kaimiņvalstu pieredze pagaidām nav devusi pietiekami pārliecinošus argumentus ne brīvo līdzekļu izņemšanas no otrā pensiju līmeņa atbalstītājiem, ne pretiniekiem.
Var turpināt vērot ekonomisko notikumu attīstību, vai arī secināt, ka katrai valstij ir savas īpatnības, bet vispārējā situācija mainās pārāk strauji, un pieredze, kas gūta pirms vairākiem gadiem, vairs daudz nepasaka.
Likumdošanas iniciatīvas Latvijā
Aprīlī Saeimas Budžeta un finanšu komisijā tika iesniegts likumprojekts, ko izstrādāja toreiz vēl opozīcijā esošā “Nacionālā apvienība” un kas paredz automātisku otrā pensiju līmeņa kapitāla pārmantošanu. Atgādinām, ka šobrīd darbiniekam pašam ir jālemj par savu pensiju kapitālu, ja viņš vēlas, lai šis kapitāls nonāktu mantinieku rīcībā gadījumā, ja darbinieks nomirst, pirms sasniedzis pensijas vecumu.
Turklāt likumprojekts paredz, ka cilvēki, kuriem darba stāžs pensijas piešķiršanai ir nepietiekams, nedrīkst zaudēt savus otrā līmeņa pensiju uzkrājumus. Un šo iniciatīvu var uzskatīt vismaz par taisnīgu.
Attiecībā uz pensiju kapitāla automātisko mantošanu, pret kuru iebilda Labklājības ministrija, šo izmaiņu steidzamība nav acīmredzama. Šī raksta autors savulaik veltīja piecas minūtes, lai norādītu savu otrā līmeņa pensiju kapitāla mantinieku. Varbūt jau pati diskusija par automātisko mantošanu pamudinās tos, kuri nezināja par šo iespēju vai vienkārši slinkoja, rīkoties ar saviem uzkrājumiem.
Šā gada pavasarī Saeima secīgi noraidīja likumprojektus, kas paredzēja, ka Latvijas iedzīvotājiem, līdzīgi kā kaimiņvalstīs, būtu jābūt tiesībām izņemt līdzekļus, kas uzkrāti otrajā pensiju uzkrājumu līmenī. Taču tas bija pirms valdošās koalīcijas maiņas, tāpēc nav izslēgts, ka šī tēma atkal tiks aktualizēta.
Pret pēdējo likumdošanas iniciatīvu, par kuru tiek vākti iedzīvotāju paraksti, iebilda ne tikai divas ministrijas, bet arī Centrālās vēlēšanu komisijas locekle un Augstākās tiesas tiesnese Marika Senkāne.
Ekonomists Edgars Voļskis uzskata, ka iniciatīva par pensiju otrā līmeņa naudas priekšlaicīgu izņemšanu vērtējama kā politisks populisms un bezatbildīga rīcība.
Voļskis atgādina par acīmredzamajiem riskiem, kas redzami arī Igaunijas un Lietuvas pieredzē, tostarp par to, ka lielākā daļa cilvēku šos līdzekļus izmanto patēriņam. Tas izraisa inflācijas pieaugumu, kas, starp citu, rada nepieciešamību indeksēt tieši šīs pensijas.
Tāpat Voļskis norāda, ka, pilnībā izņemot otrā līmeņa pensiju uzkrājumus, pensija var samazināties par 15–25 %, atkarībā no darba stāža.
Uzkrājumu izņemšanas atbalstītāji uzskata, ka Latvijas iedzīvotāji paši lieliski parūpēsies par saviem uzkrājumiem. Bet retorisko paņēmienu “neuzskatiet pilsoņus par idiotiem”, godīgi sakot, var izmantot ļoti plaši.
Piemēram, pilnībā atceļot jebkādas pensiju iemaksas, jo cilvēki, kā saka, nav idioti, un paši atradīs veidu, kā nodrošināt sev iztiku vecumdienās. Galu galā Eiropas pirmajai pilnvērtīgajai valsts pensiju sistēmai vēl nav pat 150 gadu.
Līdz šim visapdomīgākie šķiet priekšlikumi par uzkrātā kapitāla daļēju izmantošanu īpašos apstākļos.
Piemēram, jau minētais Edgars Voļskis ierosina atļaut izmantot otrā līmeņa pensiju uzkrājumus hipotekāro kredītu atmaksai. Aprīlī Saeimas deputāti apsprieda ideju atļaut pensiju līdzekļus izmantot veselības aprūpei.
Šīs un citas idejas par otrā līmeņa pensiju līdzekļu mērķtiecīgu izmantošanu konkrētās situācijās, protams, prasa gan plašu diskusiju, gan rūpīgu izstrādi, taču ekonomisti uzskata, ka tajās ir zināma loģika.
Pensijas uzkrājuma daļas izveide, no vienas puses, ir papildu nodoklis, bet, no otras puses, – mehānisms, kas ļauj daļēji atvieglot valsts slogu. Tas ir sabiedrisks instruments, kas liek izveidot drošības spilvenu.
Mūsdienu valsts nevar atļauties, ka cilvēks nomirst nabadzībā pie žoga (pirms aptuveni 150 gadiem tā varēja un to arī pieļāva), tāpēc, protams, var arī iztērēt pensijas uzkrājumus, rēķinoties ar to, ka kādreiz valstij tāpat nāksies šo personu apgādāt.
Pret tautā populārajām idejām “atdodiet mums mūsu naudu, mēs līdz jūsu pensijai nedzīvosim” un “es savu naudu ieguldīšu labāk nekā jūsu fondi” var izturēties ar sapratni. Tomēr visi, kuri sasniedz pensijas vecumu un iegulda naudu mazāk veiksmīgi nekā fondi, noteiktajā termiņā vēršas pie valsts, lai saņemtu pensiju. Un diemžēl tie, kas tērē pensiju uzkrājumus svarīgiem un dārgiem pirkumiem, kādu dienu to cilvēku rindas, kuri sūdzas par niecīgām pensijām.
Teksta autors Konstantīns Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka
