Daugavpilī noslēdzies intensīvu nodarbību cikls Latgales nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjiem projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros. Pasākumu ciklu organizēja biedrība “Cita Daugavpils” sadarbībā ar partneriem no organizācijas “New East“.
Šo tikšanos mērķis bija stiprināt vietējo organizāciju zināšanas un prasmes profesionālākai, drošākai un efektīvākai projektu īstenošanai dzimumu līdztiesības un vardarbības prevencijas jomā.
Šis ceļš aizsākās jau 5. maijā. Par pirmo šī cikla nodarbību “Chayka” stāstīja šeit. Savukārt 9. un 10. jūnijā notika otrā un trešā tikšanās, kas sarunu no teorijas līmeņa pārcēla dziļāka iekšējā darba un ikdienas komunikācijas analīzes plaknē.
Otrā diena: vilks, žirafe un nepiepildītas vajadzības
9. jūnijā “New East” telpās viesojās sertificēta mediatore un nevardarbīgas komunikācijas (NVC) trenere Ilze Dzenovska. Viņas lekcija bija par to, kā mūsu valoda un domāšana veido vardarbības vai, tieši otrādi, sadarbības kultūru.
Ilze stāstīja par psihologa Maršala Rozenberga izstrādāto NVC koncepciju, kurā tiek izšķirti divi varas modeļi: “vara pār kādu”, kas balstīta hierarhijā un sodīšanā, un “vara kopā ar kādu”, kur resursi tiek apvienoti kopīgam labumam.
Šos modeļus iemieso divi tēli: vilks, kas runā vērtējumu, kritikas un pieprasījumu valodā, un žirafe – dzīvnieks ar vislielāko sirdi starp sauszemes zīdītājiem, kurš runā vajadzību un empātijas valodā.
Pēc Ilzes teiktā, jebkura vardarbība – no kliegšanas sabiedriskajā transportā līdz traģēdijām ģimenē – ir “traģiska nepiepildītu vajadzību izpausme”. Cilvēks vienkārši neprot lūgt pēc viņam svarīgā citādā veidā.
“Visa vardarbība ir rezultāts tam, ka cilvēki ir sevi apmānījuši un noticējuši tam, ka viņu sāpe rodas no citiem cilvēkiem, un ka citi cilvēki ir jāsoda par šo sāpi,” norāda Ilze.
Četri soļi, lai tiktu sadzirdēts
Lai saprastu, kā notiek pāreja uz sadarbības modeli, dalībnieki apguva NVC četru soļu metodi:
- novērojums: faktu konstatēšana bez vērtējuma (piemēram, „tu nokavēji 10 minūtes” tā vietā, lai teiktu „tu mūžīgi kavē”);
- izjūtas: prasme atšķirt emocijas no domām. „Es jūtu, ka tu mani necieni” ir vērtējums, savukārt „Es jūtu skumjas” ir izjūta;
- vajadzības: izpratne par to, kāda universāla vērtība (drošība, cieņa, sapratne) slēpjas aiz emocijas;
- lūgums: konkrētas un izpildāmas rīcības formulēšana pozitīvā formā.
Pēc Ilzes teiktā, šī metode palīdz pārregulēt mūsu smadzeņu darbību, kas parastā stāvoklī nepārtraukti skenē vidi, lai saprastu, vai tajā ir droši vai gaidāms uzbrukums. Fokuss novirzās no sava ego aizsardzības vai vēlmes kaut ko pierādīt uz otra cilvēka vajadzību izzināšanu, kas mazina uztveres cīņu un ļauj vienam otru patiesi sadzirdēt.
Četri soļi kalpo kā orientieri jeb „miera taka”, kas palīdz organizēt domāšanu un uzmanību, lai atgrieztos pie mierpilna dialoga pat tad, ja cilvēks konflikta karstumā ir „noklīdis šķērsām”.
Metode „Jā – Nē – Jā”: veselīgu robežu māksla
Tāpat Ilze iepazīstināja dalībniekus ar tehniku „Jā – Nē – Jā”, kas balstīta Hārvardas sarunu skolas eksperta Viljama Jurī atziņās. Tas ir efektīvs veids, kā pateikt “nē”, nesabojājot attiecības:
- pirmais „Jā” (vērtības un vajadzības): pirms pateikt „nē” otram, jums jāsaka „jā” sev un savām vērtībām un vajadzībām, kuras vēlaties aizsargāt;
- „Nē” (robeža): atteikums konkrētai stratēģijai vai uzvedībai, kas ir pretrunā ar jūsu vajadzībām. Robeža ir „nē” izpausmei, nevis cilvēkam;
- otrais „Jā” (attiecības): tas ir „jā” pašām attiecībām un otra cilvēka vajadzībām, parādot gatavību meklēt citus risinājumus, kas derētu abām pusēm.
Kā piemēru Ilze minēja viesnīcas zīmīti: „Mums ir svarīga visu viesu labklājība un komforts (Jā – vērtība), tādēļ lūdzam iekštelpās nesmēķēt (Nē – robeža), taču jūs varat baudīt atpūtu mūsu rožu dārzā (Jā – alternatīva un rūpes par viesi)”.
Šī metode palīdz pārvarēt „klusuma robežu”. Ja cilvēkam ir svarīga drošība un cieņa, tad klusēšana ir neefektīva stratēģija. Turpretim princips „Jā – Nē – Jā” ļauj aizstāvēt savas vērtības, vienlaikus palīdzot citiem rast citus veidus savu vajadzību īstenošanai.
Trešā diena: supervīzija un cīņa ar izdegšanu
10. jūnijā stafeti pārņēma sertificēta supervizore Jana Priedīte. Ja pirmā diena bija veltīta komunikācijai, tad otrā – organizāciju iekšējai higiēnai un „neredzamajai” vardarbībai.
Supervīzija ir atbalsta instruments, kas palīdz profesionāļiem „neizdegt” darbā. Jana skaidroja:
„Kad tu redzi apkārt izdegušus cilvēkus un nav mehānisma, kā tu vari viņiem palīdzēt – tieši tajā brīdī tu apzinies supervīzijas vērtību”.
Nodarbības laikā dalībnieki apsprieda, ka vardarbība organizācijā nav tikai atklāti konflikti. Tas ir arī perfekcionisms, kas izpaužas tad, kad mēs savu pašvērtību pielīdzinām darba rezultātiem, kā arī klusēšanas pozīcija, kurā pasīvie organizācijas biedri faktiski bloķē tās attīstību.
Ja iepriekšējā nodarbība bija drīzāk informatīva, tad šajā uzsvars tika likts uz praksi. Dalībnieki strādāja ar asociatīvajām kārtīm, analizēja „redzamo un neredzamo vardarbību” organizāciju kultūrā un meklēja atbildes uz jautājumiem par to, kā atpazīt diskrimināciju un stereotipus ikdienas darbā, kā uzturēt cieņpilnu sadarbību un rūpēties par komandas labbūtību, lai darbs būtu ilgtspējīgs un veselīgs.
Svarīgi atzīmēt, ka darba grupas tika veidotas tā, lai katrā no tām būtu pārstāvji no dažādām organizācijām. Tas ļāva dažādu jomu speciālistiem paskatīties uz vienām un tām pašām situācijām no dažādām pusēm un bagātināt vienam otru ar savu pieredzi.
Kā terapija – tikai kolektīvā
Abas šīs tikšanās klātesošajiem kļuva par savdabīgu drošības telpu, kurā bija iespējams iziet ārpus ierastā un godīgi izvērtēt savus vārdus un rīcību. Maigā un empātiskā gaisotne veicināja atklātu komunikāciju. Bija jūtams, ka dzirdētais un redzētais raisīja dzīvu atsaucību dalībnieku sirdīs, liekot aizdomāties un uzdot runātājām daudzus jautājumus.
Kā atzīmēja kāda otrās lekcijas dalībniece, notiekošo varētu salīdzināt ar terapiju – tikai kolektīvo.
Dalībnieki devās mājās ar jaunām idejām un zināšanām, ko turpmāk viņi varēs izmantot gan darbā, gan dzīvē, kā arī ar prieka un gandarījuma sajūtām par saziņu ar cilvēkiem, kuriem ir kopīgas vērtības.
Projekts „Klusuma robeža” apliecina: pārmaiņas Latgalē notiek lēni, „piliens pa pilienam”. Taču caur šādām tikšanām – apgūstot „žirafes valodu” un izprotot, kā laicīgi pateikt „stop” graujošiem procesiem – mēs veidojam vidi, kurā ikviens var justies droši.
#VEICAM
Projekts “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” tiek finansēts no Eiropas Savienības līdzekļiem. Par mācībām paustie viedokļi un uzskati ir tikai autoru viedoklis un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne dotācijas piešķīrēja iestāde nevar būt par tiem atbildīgas.
