“Tuviniekiem ir grūtāk aprūpēt demences slimniekus. Attieksme ir citāda: tuvinieki atceras savu mammu vai tēti tādus, kādi tie bija pirms saslimšanas — neatkarīgus, lēmumu pieņēmējus, kaprīzus, autoritārus, bet pēkšņi šis pats cilvēks kļūst pavisam cits… Ir jāsaprot un jāpieņem, ka tas vairs nav tas pats tētis vai mamma,” saka sociālā asistente Olga Dorožko.
Viņa uzskata, ka demences slimnieku tuviniekiem nevajadzētu mocīties ar sirdsapziņas pārmetumiem.
“Viņiem nebūs aizvainojuma pret jums. Viņi dzīvo tagad, šajā brīdī. Radiniekiem jādomā par pašu veselību,” saka speciāliste.
Olga jau vairāk nekā 10 gadus strādā ar demences slimniekiem Daugavpils Sociālajā dienestā. Viņa apguva sociālās aprūpes pamatus, ieguva aprūpētājas kvalifikāciju, un šīs zināšanas palīdz darbā. Olga pastāstīja “Chayka” portālam par gadījumiem, ar kuriem nācās saskarties. Saruna notika projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, ko redakcija īsteno ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.
Kas ir sociālais asistents?
Sociālais asistents ir persona, kas sniedz individuālu atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti vai funkcionāliem ierobežojumiem, lai viņi varētu dzīvot pēc iespējas neatkarīgāk, iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un veikt ikdienas uzdevumus.
Asistenti sniedz palīdzību ārpus mājām: pavada, palīdz saziņā, risina sadzīves un administratīvus jautājumus — no ārstu, banku un veikalu apmeklējumiem līdz rehabilitācijas centriem un izglītības iestādēm.
Bieži vien, kā jau cilvēkam, nākas darīt vairāk nekā paredzēts — pārvērsties par informācijas biroju, palīdzības punktu, remontdarbu uzraugu, jo daudzi klienti ir vientuļi cilvēki.
Palīdzība pienākas personām ar 1. vai 2. grupas invaliditāti, kā arī bērniem ar invaliditāti vecumā no 5 līdz 18 gadiem, kuriem šāds atbalsts nepieciešams. Par asistentu var kļūt radinieks, paziņa vai speciāli nolīgts cilvēks.
Pakalpojumu finansē valsts; atlīdzinājums tiek aprēķināts pēc stundas likmes. Lai reģistrētos, jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā.
“Demence mēdz būt ļoti dažāda”
Olgas gadījumā viss sākās 2015. gadā, kad paziņa viņai piedāvāja kļūt par viņa asistenti. Tajā laikā viņai radās veselības problēmas, un atrast darbu bija grūti. Kopš tā laika viņa palīdz cilvēkiem ar invaliditāti un senioriem.
“Kad man pirmo reizi paziņoja, ka klientei būs demence, es nezināju, kas tas ir. Lasīju internetā par šo slimību, bet realitāte izrādījās citāda nekā tas, ko stāstīja tiešsaistē. Es sekoju līdzi sižetiem par šo slimību TikTok sociālajā tīklā. Demence mēdz būt ļoti dažāda. Katrs gadījums ir individuāls, un nav zināms, uz ko pacients var pārmērīgi koncentrēties,” stāsta Olga Dorožko.
Pēc viņas pieredzes demences slimniekiem ir grūti pierast pie jauniem cilvēkiem un vides.
Piemēram, sākuma posmā viena no klientēm neļāva asistentam iziet no istabas — bailes izpaudās kā pastāvīga kontrole. Nācās pārrunāt katru darbību, lai samazinātu trauksmes līmeni. Ar laiku parādījās uzticība.
Kā nenodarīt pāri, komunicējot?
Olga uzsver: ir svarīgi izvairīties no frāzēm, kas cilvēku atgriež pagātnē, kuru viņš neatceras. “Tu kaut ko lūdzi, es to izdarīju”, “Vai atceries, kā…” — šādi vārdi var izraisīt trauksmi un dezorientāciju.
Katram demences slimniekam ir savas bailes. Bieži vien tās ir bailes palikt vienam. Lai mazinātu stresu, ir svarīgi pārslēgt uzmanību uz pazīstamām un iemīļotām nodarbēm.
“Jāatrod nodarbe, kas viņiem patika jaunībā. Manā gadījumā omītei patika skatīties televizoru, risināt krustvārdu mīklas. Es viņai to nodrošināju,” viņa saka.
Darbā palīdz arī vienkārši risinājumi, piemēram, atgādinājumu zīmītes. Kāda kliente bieži zvanīja un jautāja, cikos atbrauks asistente. Tad Olga sāka rakstīt viņai zīmītes — tas palīdzēja mazināt trauksmi. Vēlāk viņa rakstīja atgādinājumus par to, kur dzīvoklī atrodas nepieciešamie priekšmeti.
Neuzņemieties visu uz saviem pleciem
Olga Dorožko iesaka tuviniekiem ievērot ārstu norādījumus un neignorēt zāles — tas var atvieglot pacienta stāvokli. Tāpat ir svarīgi neslēpt diagnozi no asistentiem un sociālajiem darbiniekiem: tas palīdz veidot kontaktu un labāk izprast cilvēka uzvedību.
“Un vēlreiz atgādinu, ka nekādā gadījumā nevajadzētu mēģināt ar visiem spēkiem aprūpēt slimu tuvinieku, ja tam nav enerģijas. Es ieteiktu nolīgt sociālo darbinieku. Viņa attieksme pret slimnieku būs iecietīgāka, mierīgāka. Ja slimnieku nevar atstāt vienu, iesaku padomāt par pansionātu. Tas būtu vislabākais risinājums visiem.”
Interviju ar psihiatru Jevgeņiju Iznovu par demenci var izlasīt šeit. Citus materiālus, kas tapuši projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, var atrast šeit.
Šis materiāls tapis ar Journalismfund Europe atbalstu.
Par raksta “Kad tuvinieks kļūst pavisam cits: kā sadzīvot un palīdzēt demences slimniekam. Sociālās asistentes ieteikumi” saturu atbild Biedrība DAmedia.
