19. augustā kultūrtelpā “New East” Daugavpilī notiks izrādes “116006” pirmizrāde. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš dzīvo izolācijā, kontrolē un pastāvīgā citu ietekmē un pamazām zaudē daļu no sevis. Dienu iepriekš notiks izrādes atklātais ģenerālmēģinājums.
Šeit gandrīz nebūs ierastās skatuves valodas: stāsts galvenokārt tiks izstāstīts ar ķermeni un kustību. Turklāt skatītājam netiek piedāvāts gatavs notiekošā skaidrojums – izrādes veidotāji atstāj vietu katra paša sajūtām un interpretācijām.
Kad nenormālais kļūst par normu
Izrāde “116006” tapusi projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros. Tomēr tas nav konkrēta cietušā stāsts un arī ne mēģinājums uz skatuves burtiski attēlot kādu noteiktu vardarbības veidu.
“Izrāde to nerāda tieši, taču apvieno daudzus ar projekta tēmu saistītus elementus – no izolācijas līdz manipulācijai, dehumanizācijai un kontrolei,” skaidro producente Alina Hačetlova.
Mēs nezinām, kā varone nonākusi šajos apstākļos un cik ilgi tajos atrodas. Taču brīdī, kad viņu ierauga skatītājs, šāda kārtība viņai jau kļuvusi ierasta: kāds no ārpuses nosaka, kad kustēties un apstāties, kad ēst un gulēt.
“Cilvēks šajā situācijā mēģina atkal atrast sevi un palikt cilvēks. Atcerēties, atgūt balsi, atgūt savas domas un no jauna atrast kaut ko savu tik lielā svešas ietekmes daudzumā,” saka Hačetlova.
Ideja, kas gaidīja desmit gadus
Pats stāsts radās ilgi pirms projekta. Aptuveni pirms desmit gadiem režisors Eduards Beļņikovs uzrakstīja nelielu, tikai četras lappuses garu lugu, kas sākotnēji izauga no pārdomām par cilvēku un dzīvnieku, bet vēlāk – par cilvēka un Dieva attiecībām.
Strādājot pie “116006”, senais materiāls ieguva jaunu interpretāciju.
“Radās ideja sākotnējo ieceri pielāgot un pārinterpretēt: tas vairs nav vienkārši abstrakts Dievs un abstrakts cilvēks, bet gan tas, kuram ir vara pār otru. Pat bez acīmredzamas pātagas, tikai ar burkāniem, viņš lielā mērā šo cilvēku iznīcina un pārraksta,” stāsta Eduards.
No tā izriet arī skatuviskais risinājums: skatītājs it kā slepus vēro notiekošo caur caurspīdīgu sienu, aiz kuras atrodas varone – gluži kā būtne kādā nezināmā konstrukcijā. Viņa saņem pavēles, tās izpilda, pretojas, mainās.
“Nav tā, ka viņa kļūst par dzīvnieku – viņa, teiksim tā, šajā ziņā kļūst mazāk cilvēcīga,” skaidro režisors.
Kustība kā iekšējā atspoguļojums
Par “116006” galveno valodu kļuvusi kustība. Viens no iedvesmas avotiem ir buto – japāņu avangarda dejas virziens, kurā svarīga ir ne tik daudz kustības ārējā forma, cik izpildītāja iekšējais stāvoklis.
Ar līdzīgu plastiku Beļņikovs pirmoreiz sastapās kādā mūzikas videoklipā, tolaik vēl neko nezinot par buto.
“Cilvēks it kā pētīja atsevišķas sava ķermeņa daļas, savas sajūtas, it kā mēģinātu kaut ko izvilkt no sava ķermeņa locītavām. Tas mani ārkārtīgi iedvesmoja. Es ieraudzīju, ka deja var būt arī tāda: tur nav sižeta, būtībā nav horeogrāfijas – ir vienkārši eksistence.”
Vienlaikus režisors uzsver: “116006” nav buto izrāde. Tās veidotāji izmanto tikai atsevišķus elementus un galvenokārt pašu principu: kustībai nav obligāti jākļūst par deju vai burtiski jāstāsta sižets – ar to iespējams nodot cilvēka iekšējo stāvokli. Pats Beļņikovs to formulē kā iespēju “parādīt cilvēka eksistenci un iekšējo dvēseli”.
“Viņa nevis vienkārši iejutās – viņa ielēca”
Par izrādes kustību risinājumu atbild Daugavpils teātra aktrise un dejotāja Vanda Gibovska, bet galveno lomu atveido Viktorija Kovaļova. Vandai šis darbs ir neierasts: pati uz skatuves viņa nekāps, bet, kā pirms pirmizrādes rakstīja māksliniece, būs kopā ar izpildītāju “gan ar prātu, gan emocionāli”.
Pirmajā nedēļā komanda praktiski neveidoja gatavas ainas. Viktorijai tika doti dažādi etīžu uzdevumi un vingrinājumi, kam bija jāpalīdz atrast varones fizisko stāvokli. Taču neierastajā darba metodē izpildītāja iejutās daudz ātrāk, nekā izrādes veidotāji bija gaidījuši.
“Viņa nevis vienkārši iejutās – viņa burtiski ielēca šajā stāvoklī,” smejas Beļņikovs.
Viens no vingrinājumiem, piemēram, paredzēja, ka Viktorijai uz grīdas jāiztēlojas desmit traipi, jāizvēlas viens no tiem un 40 minūtes tas “jātīra” ar visu ķermeni.
“Viņa to darīja ar tādu koncentrēšanos, tādu pašatdevi un patiesu ticību, ka šis traips eksistē, ne mirkli nezaudējot fokusu. Pēc tam es sapratu: jā, tā ir viņa,” atceras Beļņikovs.
Nebija gatavas horeogrāfijas, kas izpildītājai būtu tikai jāiemācās: daudzi risinājumi radās mēģinājumu laikā, tajos piedaloties režisoram, Vandai un pašai Viktorijai.
“Mēs vienkārši meklējām, kā tieši Viktorija – tieši viņa – var interesanti eksistēt un mainīties,” saka Beļņikovs.
“Lūdzu, veidojiet savu vīziju”
Vēl viens eksperiments ir nodot sižetu, emocijas un vēlmes gandrīz bez runas un teksta. Vienlaikus režisors nevēlas sarežģīto tēmu pārvērst pamācībā.
“Tēma ir ļoti intīma, ļoti sarežģīta un daudzējādā ziņā bīstama. Tai jādarbojas ar mākslas palīdzību, alegoriski. Man nav uzdevuma kādam kaut ko iemācīt,” viņš uzsver.
Notiekošajam ir sava autora loģika, taču daudzi simboli apzināti ir “paslēpti un pārpaslēpti”. Pēc tam autoram, uzskata Beļņikovs, jāatkāpjas malā un jāļauj skatītājam pašam izlemt, ko viņš ir redzējis. Režisors to dēvē par “klasisko autora nāvi”.
“Es to esmu izdarījis, man tajā ir sava jēga, sava loģika, pat zināms sižets. Bet, lūdzu, veidojiet savu vīziju,” viņš aicina.
Tieši tāpēc Eduards Beļņikovs īpaši gaida skatītāju reakciju.
“Laikam vēl ne pirms vienas savas izrādes neesmu ar tādu satraukumu gaidījis skatītāju. Man ļoti gribas dzirdēt, ko skatītāji tur radīs, jo tas ir interesanti – un tāpēc, ka es pats to nezinu. Līdz galam to paredzēt nav iespējams, un arī īsti nevajag.”
116006 – kas tie par cipariem?
Noslēpums ir ietverts jau pašā izrādes nosaukumā. Ko nozīmē šie seši cipari, tās veidotāji pirms pirmizrādes atklāt nevēlas.
Alina Hačetlova vien norāda, ka nosaukums ir saistīts gan ar uz skatuves notiekošo, gan ar klusuma kultūru – vienu no visa projekta tēmām.
Tāpēc arī mēs 116006 neatšifrēsim: skatītājiem tiek piedāvāts tā nozīmi atklāt pašiem.
Kur un kad
Izrādes “116006” atklātais ģenerālmēģinājums notiks 18. augustā plkst. 18.00, bet pirmizrāde – 19. augustā plkst. 18.00. Abi notikumi norisināsies kultūrtelpā New East, 18. novembra ielā 41A, Daugavpilī.
Ieeja ir bez maksas, taču vietu skaits ir ierobežots, tāpēc iepriekš jārezervē vieta, noformējot bezmaksas biļeti New East tīmekļvietnē.
Pēc pirmizrādes notiks neformāla saruna ar radošo komandu: skatītāji varēs pārrunāt redzēto, dalīties savās interpretācijās un uzdot jautājumus izrādes veidotājiem.
Izrādi organizē un producē New East kultūras institūts. Tā tapusi projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros, un projektu finansē Eiropas Savienība.
