Kāpēc cilvēki nešķiro atkritumus, pat ja konteineri ir pieejami? Kāda vaina vēja ģeneratoriem? Kā daudzdzīvokļu māju siltināšana var uzlabot mūsu dzīvi ilgtermiņā?
Šos un citus jautājumus apsprieda diskusijas “Sarunas par ‘zaļo'” dalībnieki. Diskusija norisinājās 26. martā Daugavpilī, organizācijas “Europe Direct Latgale” telpās “Vides dienu Latgalē” ietvaros. Tajā, citu starpā, piedalījās biedrības “Zaļā brīvība” pārstāvji, Latvijas klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis un viņa padomnieks stratēģiskās komunikācijas jautājumos Krists Leiškalns.
Atkritumu šķirošana: problēma nav konteineros
Atkritumu šķirošanas sistēma Daugavpilī formāli pastāv. Taču praksē tā darbojas nevienmērīgi. Labā ziņa — Daugavpils šajā ziņā neatpaliek: šķirot atkritumus nesteidzas ne tikai mūsu pilsētā, bet arī visā Latvijā, arī Rīgā. Un tā vienlaikus ir arī sliktā ziņa.
Situāciju neuzlabo pat konteineru pieejamība. Diskusijas laikā izskanēja pieņēmums, ka iedzīvotājiem varētu palīdzēt skaidrāks marķējums: kas, kā un kur jāizmet. Tomēr infogrāfika jau ir uz visām tvertnēm, tātad, problēma ir citur. Ar infrastruktūru vien nepietiek — nepieciešama motivācija.
Ja šķirošana nenes jūtamu finansiālu ieguvumu, motivācija saglabājas zema. Īpaši tas attiecas uz daudzdzīvokļu mājām, kur atbildība “izplūst” starp kaimiņiem.
Kā pozitīvs piemērs tika minēta Jūrmala, kur maksa par atkritumu izvešanu tiek aprēķināta pēc svara. Iedzīvotāji maksā nevis par tvertnes apjomu, bet par faktisko atkritumu daudzumu. Tas būtiski maina paradumus: cilvēki sāk šķirot atkritumus, lai maksātu mazāk. Savukārt sistēma, kur apmaksa tiek aprēķināta pēc apjoma, demotivē: pat ja konteiners ir pustukšs, jāmaksā kā par pilnu.
Starp citu, arī bioatkritumu konteineru izmērs ietekmē iedzīvotāju nevēlēšanos tos izmantot. Lielu konteineru piepildīt nav viegli: siltajā laikā saturs ātri bojājas, rodas smaka un kukaiņi, bet ziemā viss sasalst un konteinera saturu vairs nav tik viegli izkratīt. Situāciju var glābt bioloģiski noārdāmie atkritumu maisiņi. Taču būsim godīgi: vai daudzi veltīs laiku pareizo maisiņu izvēlei? Visdrīzāk cilvēki nāks pie secinājuma, ka der jebkurš maisiņš, un konteinera saturs tiks bojāts.
Diskusijas dalībnieki uzsver, ka visa pamatā ir audzināšana un informēšana. Atkritumu šķirošanas kultūrai jāsākas skolā un ģimenē. Tieši pieaugušo piemērs ilgtermiņā padarīs mūsu pilsētas zaļākas.
Zaļā enerģija: bažas un realitāte
Īpašu uzmanību dalībnieki veltījuši atjaunojamajai enerģijai. Sabiedrībā izturas diezgan skeptiski pret saules paneļiem un vēja ģeneratoriem, taču citu valstu pieredze liecina par pretējo.
Konkrēti tika minēta Lietuva, kur vēja enerģijas attīstība ir kļuvusi par būtisku enerģētikas politikas daļu. Tur vēja parki bieži vien atrodas nevis kaut kur tālu laukā, bet tiešā apdzīvoto vietu vai viensētu tuvumā. Turklāt iedzīvotāji norāda, ka saņem atbalstu un neredz nekādu kaitējumu savām saimniecībām.
Lauksaimniecībai nodarāmo kaitējumu bieži piemin arī saules paneļu pretinieki. Taču ziņotāji norāda, ka saules enerģijas parki aizņem niecīgu daļu (aptuveni 0,03%) no lauksaimniecības zemes un parasti atrodas gar ceļiem, tuvu apakšstacijām.
Tomēr Latvijā šādi projekti bieži sastopas ar pretestību vietējā līmenī — pat ja runa ir par degradētu teritoriju izmantošanu. Dažkārt neapmierinātības iemesli izskatās nenopietni: piemēram, cilvēki apgalvo, ka vēlas saglabāt ierasto ainavu.
Kā norāda diskusijas dalībnieki, ceļojumi pa Eiropu liecina, ka valstīs, kurās ir daudz vēja ģeneratoru, attīstības līmenis ir augstāks. Tajā pašā laikā ministrs ar nožēlu atzīmē, ka sarunas ar sabiedrību vajadzēja sākt agrāk, jau pirms diviem vai trim gadiem. Tagad, totālās dezinformācijas laikā, tas ir grūtāk.
Ekoloģija kā ekonomikas jautājums
Iedzīvotāji par energoefektivitāti sāk domāt visbiežāk tad, kad pieaug tarifi. Tas attiecas, piemēram, uz transportu: interese par alternatīvām pieaug, palielinoties degvielas cenām. Un, ja degvielas uzpildes stacijās pēdējā laikā mūs tik ļoti satraucošās cenas nesamazināsies, arvien vairāk latviešu sāks domāt par elektromobiļiem.
To pašu var teikt arī par ēku energoefektivitāti. Diskusijas dalībnieki norāda, ka, piemēram, Daugavpilī daudzdzīvokļu māju siltināšanas process noris ārkārtīgi lēni, lai gan tas ļautu izvairīties no milzīgiem rēķiniem un dzīvojamā fonda sabrukuma nākotnē.
Kopumā dalībnieki uzsver, ka ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk atteikties no fosilā kurināmā, jo šis resurss nav atjaunojams, un pāriet uz saviem enerģijas avotiem (vējš, saule, biomasa). Tā mēs nebūsim tik atkarīgi no importa resursu cenām.
Sasniegt klimatiskus mērķus
Uz jautājumu, vai Latvijai izdosies līdz 2030. gadam sasniegt Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā (NECP) izvirzītos mērķus, Kaspars Melnis atbildēja, ka viņa prognozes ir optimistiskas.
CO2 emisiju samazināšanas mērķi ir sadalīti pa apakšnozarēm, un par katru no tām atbild konkrēta ministrija. Ministrijās ir izveidotas ekspertu darba grupas, un šobrīd nav signālu, kas liecinātu, ka kādi no iespraustajiem mērķiem nav sasniedzami.
Šajā kontekstā vides aizsardzības mērķi tiek uzskatīti nevis par apgrūtinājumu, bet gan par iespēju vietējās ekonomikas attīstībai.
Šādas attīstības piemēri var būt gatavo izstrādājumu (mēbeļu, terases dēļu) ražošana, nevis apaļkoksnes eksports, dzīvojamā fonda siltināšana, kā arī pāreja uz pašu enerģijas avotiem.
Zaļā mediju telpa un tiešsaistes saziņas ekoloģija
Interesants pagrieziens diskusijā bija saruna par saziņas ekoloģiju, jo īpaši internetā. Kad tiek apspriesti vides projekti, dialogs bieži vien pāraug konfliktā: skan apvainojumi, izpaužas neuzticība un tiek izteikti agresīvi komentāri. Tur, kur dominē agresija, nevis konstruktīvs dialogs, cilvēki atturas no iesaistīšanās tēmā. Tātad — mazāk līdzdalības, iniciatīvu un izmaiņu.
Jāatceras arī par dezinformāciju: Latvija atrodas hibrīdkara situācijā, un daudzām ziņām, kas parādās tīmeklī, ir tikai viens mērķis: iedzīvotāju iebiedēšana.
Turklāt cilvēki ir noguruši no sliktām ziņām. Kad katru dienu viss ir slikti, daudzi vienkārši atslēdzas no informācijas plūsmas un vairs nelasa. Līdz ar to zūd arī interese par ekoloģijas tēmām. Tāpēc diskusijas dalībnieki aicina plašsaziņas līdzekļus vairāk atspoguļot pozitīvus piemērus un vietējo uzņēmēju veiksmes stāstus.
Un kāds būtu secinājums?
Kopumā var teikt, ka reģionu ekoloģiskā attīstība balstās uz trim faktoriem: finansēm, uzticēšanos (projektiem, varas iestādēm un viens otram) un ieradumiem (gan personīgiem, gan kolektīviem).
Jo ātrāk šie trīs elementi sāks darboties kopā, jo drīzāk mēs redzēsim pozitīvas pārmaiņas.
