“Vecums — nav cipari dokumentos”. Stāsts par 84 gadus veco Andžeju Vasiļevski, pie kura “vecums vēl nav atnācis”, un Polijas politiku attiecībā uz senioriem

84 gadus vecais Polijas iedzīvotājs Andžejs Vasiļevskis pagājušajā gadā pabeidza studijas Poznaņas Medicīnas universitātē. Viņš mācījās gerontoloģijas fakultātē — zinātnē par novecošanu.

“Es vēl esmu jauns, bet kādreiz pienāks vecumdienas,” — ar smaidu saka Andžejs, skaidrojot, ka tādā veidā gatavojas vecumam.

Viņš stāsta, ka kopā ar jauniešiem mācījies par maksu. “Es biju vectētiņš pārējiem kursabiedriem un vienīgais, kurš mācījās par saviem līdzekļiem. Pārējie bija medicīnas darbinieki, bet es biju vienīgais, kurš ar medicīnu nebija saistīts. Mazliet kautrējos, taču sajutu pret sevi cieņu un zināmu izbrīnu,” portālam “Chayka” stāsta Andžejs Vasiļevskis.

Viņš ir psihologs, žurnālists un Polijas avīzes “Gazeta Senior” redaktors. Andžejs pēta, “kā paredzēt vecumu, lai tas nebūtu saistīts ar krēslu un televizoru, bet lai tā būtu aktīva dzīve”. Turklāt Andžejs daudz ceļo, savā dārzā audzē puķes, kā arī ir kuģa kapteinis, kurš nodarbojas ar burāšanu.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņam tas viss ir vajadzīgs, Andžejs smejas un saka:

“Tāpēc, ka es nejūtu savu vecumu! Jūtos kā kādi 60. Es nedomāju par vecumu, bet gribu zināt, kas mani sagaida.”

Portāls Chayka.lv ar Andžeju iepazinās Senioru festivālā Kuldīgā, uz kuru ar Journalismfund Europe atbalstu devās projekta par sabiedrības novecošanu ietvaros.

Festivālā Andžejs stāstīja par senioru sabiedriskās dzīves organizatoriskajiem modeļiem Polijā, bet vēlāk, jau Daugavpilī, sīkāk pastāstīja par sevi.

Par Polijas politiku attiecībā uz senioriem

Andžejs skaidro: laikā, kad Polija bija sociālistiska valsts (faktiski kopš 1947. gada, juridiski — no 1952. līdz 1989. gadam), pensionāru bija tik maz, ka ar viņiem neviens īpaši nenodarbojās.

“No 40 miljoniem iedzīvotāju pensionāru bija apmēram divi miljoni, izkliedēti pa visu Poliju. 70. gados vidējais paredzamais mūža ilgums manā valstī bija 65 gadi. Un tas sakrita ar likumā noteikto pensijas vecumu. Tāpēc ne visi strādājošie sasniedza savu pensiju,” — uzstājoties Senioru festivālā, stāstīja Andžejs Vasiļevskis.

Viņš atzīmēja, ka sociālistiskās valsts ideoloģija koncentrējās uz jauno paaudzi, bet pensionāri atradās ārpus valsts un partijas uzmanības.

Lielas pārmaiņas Polijas demogrāfijā notika pēc 2000. gada. Sākās noturīgs dzimstības samazinājums un pieauga arī paredzemā mūža ilgums, kas raksturīgs daudzām Eiropas valstīm. Turklāt pēc Polijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) sākās masveida emigrācija — pārsvarā jauni cilvēki devās uz Apvienoto Karalisti, Īriju, Vāciju un citām ES valstīm.

Sākot no 2010. gada, pieauga arī cilvēku pieplūdums, kas ieradās strādāt Polijā — gan atgriezušies poļi, gan migranti no citām valstīm.

Pēc Polijas Centrālās statistikas pārvaldes jaunākajiem datiem 2024. gadā valstī fiksēts rekordaugsts paredzamais mūža ilgums. Sievietēm tas ir ap 83 gadiem, vīriešiem — ap 75 gadiem. 

Jāpiebilst, ka Latvijā 2024. gadā sieviešu vidējais paredzamais mūža ilgums bija 81,1 gads, vīriešu — 71,3 gadi.

Savukārt Polijas likumi nosaka, ka pensijas vecums vīriešiem ir 65 gadi, sievietēm — 60 gadi. Senioru festivālā šī informācija zālē izraisīja pārsteigtus saucienus un aplausus. Kā pastāstīja Andžejs, pedagogi un īpašo dienestu darbinieki Polijā var doties pensijā jau 55 gadu vecumā.

Par priekšlaicīgo pensiju Latvijā Chayka.lv stāstīja šeit.

“Seniori ņem savu jautājumu risināšanu savās rokās”

“Tagad Polijā dzīvo apmēram 9 miljoni pensionāru. Viņi veido 24% no kopējā iedzīvotāju skaita. To skaitā: 6 tūkstoši 100-gadnieku, 300 tūkstoši 90-gadnieku, 900 tūkstoši 80-gadnieku. Ir pilsētas, kur pensionāri veido 30% iedzīvotāju,” stāsta Andžejs. 

Tagad mūža ilguma pieaugums noved pie tā, ka pensijā dodas cilvēki, kuri ir enerģijas pilni, aktīvi, vēlas realizēt savu potenciālu. “Tie ir cilvēki ar ‘apetīti uz dzīvi’. Viņiem priekšā ir vēl 25-30 dzīves gadi.

Viņi vairs negaida, ko viņiem dos valsts. Viņi ņem savu jautājumu risināšanu savās rokās. Organizē biedrības un klubus, Trešās paaudzes universitātes, un tādējādi īsteno savus sapņus,” skaidro Andžejs.

Kā piemēru Andžejs min Pozņanu — pilsētu ar 700 tūkstošiem iedzīvotāju, kur pensionāru skaits ir ap 180 tūkstošiem, darbojas 80 senioru sabiedriskās organizācijas, kā arī vēl nezināms skaits citu senioru klubu. Tie ir bijušo policistu klubi, bijušo militāro virsnieku klubi, pensionēto zinātnieku klubi, pilotu, autobraucēju un citi.

Pats Andžejs ir burāšanas sporta cienītāju senioru kluba biedrs, kura dalībnieku vidējais vecums ir 78 gadi.

“Pēdējos gados seniori Polijā ir panākuši ļoti daudz. Piemēram, parlamentā ir īpaša komisija senioru lietās — Komisija sociālās politikas un ģimenes lietās, kas darbojas ar pensiju, vecuma un sociālās aizsardzības jautājumiem. Jo mēs esam tādi paši pilsoņi kā visi pārējie, mēs arī maksājam nodokļus un daudz darām valsts labā,” saka Andžejs.

“Laimīgi seniori ir ļoti noderīgi valstij”

Andžejs uzskata, ka laimīgi seniori ir ļoti noderīgi valstij. Bet par laimīgiem cilvēkus, viņaprāt, padara sajūta, ka esi vajadzīgs, un iespēja sazināties ar aktīviem sava vecuma cilvēkiem. “Laimīgi seniori — tie ir laimīgi pilsoņi, viņi pozitīvi skatās uz to, kas notiek valstī. Ja viņi nav laimīgi, tad viņi netic valsts vai pašvaldības politikai.”

Andžejs stāsta, ka Polijā arī pie pašvaldībām aktīvi darbojas Senioru padomes. Pašvaldībām ir pienākums nodrošināt tām telpas un finansējumu. Tas padomes ir apvienotas federācijā, kas padara tos par nozīmīgu sabiedrisko spēku. Tādus noteikumus nosaka likums, kas stājās spēkā pirms diviem gadiem.

Par Trešās paaudzes universitātēm Polijā

Ideju par mācību programmām senioriem Polijas augstskolās 1975. gadā atveda studenti, kuri bija praksē Francijā. Tieši tur, uz Tulūzas universitātes bazēs, 1973. gadā tika izveidota pirmā Trešās paaudzes universitāte.

Pirmās Polijas mācību programmas cilvēkiem vecumā virs 55 gadiem parādījās Varšavā un Poznaņā, balstoties uz valsts universitātēm. Pirmie studenti bija tikai seniori ar augstāko izglītību, bet kopš 2000. gadiem tur sāka mācīties arī seniori ar vidējo izglītību un ar “intelektuālām ambīcijām”, stāsta Andžejs.

Tas bija jauns Trešās paaudzes universitāšu attīstības posms valsts vēsturē. Tagad tās darbojas ne tikai pie augstskolām, bet arī mazpilsētās un lielos ciemos. Vairāk nekā 500 šādu universitāšu apvienotas federācijā. Bet arī ārpus federācijas pastāv universitātes, kuru skaitu es nezinu, un var teikt, ka Polijā tā ir masveida parādība.

Senioru universitāšu darbs Polijā tiek finansēts no dažādiem avotiem. Pirmkārt, tās ir programmu dalībnieku iemaksas. Otrs finansējuma avots — līdzekļi, ko vietējā vara piešķir kultūrai. “Tas nav mērķēts finansējums — piemēram, pašvaldība piešķir naudu Kultūras namam, bet tas savukārt piešķir līdzekļus Senioru universitātei,” skaidro Andžejs.

Vēl viens finansēšanas modelis — kad Trešās paaudzes universitāte ir augstskolas struktūrvienība un tiek finansēta no augstskolas budžeta. Tāpat senioru universitātes piedalās Eiropas projektos un tiek finansētas no ES fondiem. Taču ir arī piemēri, kad šādu mācību centru darbību pilnībā apmaksā mecenāti.

“Jauniešiem un senioriem ir jāsaprot vienam otru”

“Trešās paaudzes universitāšu federācija un Senioru padomju federācija Polijā ietekmē centrālās varas lēmumus vecuma politikas jautājumos. Taču šeit ļoti daudz kas ir atkarīgs no pašu senioru aktivitātes, no līderu izvēles — tādu, kuri spēj vienoties ar varu,” skaidro Andžejs.

Bet, lai vienotos, ir jāsaprot vienam otru. “Jaunam cilvēkam ir grūti saprast, kāpēc mums vajag augstākus trotuārus pieturvietās, kāpēc mums vajag lielākus burtus uz māju adreses plāksnēm, kāpēc mums nepieciešams vairāk solu un tualešu. Vai kāpēc mums ielas apgaismojums ir svarīgāks nekā kas cits.

Jaunie vienkārši par to nedomā. Viņi skatās uz pasauli pavisam citādi, viņi lieto citu valodu. Bet arī mums, vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir jāsaprot jaunie,” saka Andžejs.

Polijā tiek rīkoti pat īpaši līderu kursi, lai panāktu labāku saprašanos starp paaudzēm.

“Vecums — tie nav cipari dokumentos”

No Kuldīgas Andžejs devās uz Daugavpili, kur bija pirmo reizi. Viņš apmeklēja Daugavpils Universitāti, tikās ar Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju Pēteri Dzalbi un apmeklēja Daugavpils Poļu kultūras centru, kā arī pastaigājās pa pilsētu.

Andžejs ir nolēmis atgriezties Daugavpilī, jo viņam šeit patika un viņš vēlas vēl labāk iepazīt pilsētu. Viņš saka, ka, iespējams, atbrauks ar automašīnu, pats pie stūres. Pateicoties darbam avīzē, viņš joprojām daudz ceļo, un uzskata, ka ar šādu braucienu tiks galā.

“Vecums — tie nav cipari dokumentos, tas ir tas, kas ir tavā galvā. Un, ja tu jutīsies vecs, tad arī dzīvosi kā vecs cilvēks. Ja ne, tad meklēsi, kādi dzīves ziedi tev ir pieejami,” saka Andžejs.

Vienlaikus viņš uzsver, ka ļoti svarīgs ir atbalsts un “domubiedru” kompānija. “Pētījumi, kas veikti valstīs ar vislielāko 100-gadnieku skaitu, rāda, cik nozīmīgu lomu spēlē komunikācija. Bet cilvēku kompānijā, kas ir līdzīgi tev pašam, var parādīties kopīgs mērķis vai sapnis, un ir jāveic soļi, lai to īstenotu. Tā arī sākas pilnvērtīga un aktīva senioru dzīve,” — saka Andžejs Vasiļevskis.

Trešās paaudzes universitāte ir arī Daugavpilī — lasiet par to šeit. Vairāk rakstu, kas tapuši portāla Chayka.lv projekta par iedzīvotāju novecošanu ietvaros, var atrast šeit.