18. novembrī pie Brīvības pieminekļa, kam šogad aprit 90 gadi, Valsts prezidents uzrunāja Latvijas iedzīvotājus, sveicot valsti tās 107. dzimšanas dienā. Uzruna bija aicinājums uz vienotību, atbildību un spēju sargāt Latviju laikā, kad sabiedrība piedzīvo gan iekšējus, gan ārējus izaicinājumus.
Brīvība nav pašsaprotama
Prezidents atgādināja, ka mūsu senči izcīnīja valsti ar ieročiem un pārliecību, bet mēs — atguvām tās neatkarību. Tāpēc brīvība ir jāsargā un nedrīkst kļūt par rotaļlietu politiskos strīdos vai īslaicīgu emociju vadībā.
“Ja kaut kas nedarbojas, tas jālabo, nevis jāgrauj,” uzsvēra Valsts prezidents, norādot, ka sabiedrības polarizācija un nespēja ieklausīties pretējā viedoklī apdraud mūsu kopējo spēku. Paštaisnībai, pēc viņa teiktā, ir cena — tā var novest pie sabiedrības sašķeltības.
Mērķis, kas vieno
Prezidents akcentēja, ka Latvijas iedzīvotājus joprojām vieno tas pats mērķis, kas bija valstij dzimstot — brīva un stipra Latvija. Vienotība un kopīga rīcība ir tās pamats.
Viņš atgādināja, ka demokrātija un valsts drošība nav tikai simboli vai svētku uzrunas — tā ir ikdienas atbildība. “Mēs nedrīkstam zaudēt mūsu Latviju, dzenoties pēc maldugunīm. Mūsu brīvības gaisma nāk no rietumiem, nevis austrumiem,” sacīja prezidents.
Spēks — cilvēkos un ikdienas darbos
Uzrunas emocionālākais brīdis bija aicinājums saskatīt labo, kas jau šobrīd ir Latvijā. Prezidents atgādināja, ka mūsu spēks ir rūpēs vienam par otru, cieņā un mīlestībā, kas parādās ikdienas darbos — skolās, slimnīcās, uzņēmumos, kopienās.
“Mēs esam spēcīga tauta. Spēks ir spējā redzēt tālāk. Spēks ir spējā ieklausīties. Spēks ir kopīgā ceļā,” viņš sacīja, uzsverot, ka pat šķietamos strupceļos iespējams atrast kopīgu risinājumu, ja pastāv vēlme meklēt to kopīgi.
Uzrunu prezidents noslēdza ar vienu no centrālajām domām: mūsu kopīgais spēka avots ir pati Latvija. Tieši tāpēc mums jāprot to gan sargāt, gan cienīt, gan veidot.
