Vecums nav šķērslis radošumam. Margaritas Trules dzīvesstāsts, kas joprojām ir interesants un iedvesmo citus

“Daugavpilī es praktiski esmu viena. Dzīvoju ar suni un kaķiem,” — tā par sevi stāsta Dienas centra “Saskarsme” divu pulciņu vadītāja Margarita Trule. Tomēr viņa uzsver, ka viņai nekad nav garlaicīgi. Un, spriežot pēc tā, cik daudz viņa paspēj paveikt, tā patiešām arī ir.

Ar Margaritu portāls “Chayka” iepazinās iedzīvotāju novecošanas projektā, ko īstenojam ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu. Viņa pastāstīja, ka tikai pensijā spēja atrast laiku savām mīļākajām nodarbēm, kā no patversmes paņemtais suns palīdz uzturēt veselību un kā nepadoties skumjām, turpinot dzīvot interesantu un piepildītu dzīvi.

Kad pienācis laiks

Margarita Trule “Saskarsmē” vada zīmēšanas un ādas izstrādājumu pulciņus ar nosaukumu “Latgales sižeti”. Ne ar vienu, ne ar otru viņa nenodarbojās darbspējas vecumā. Viss sākās pensijā.

“Mana pirmā personālizstāde notika, kad man bija 70 gadi. Pirms tās tikai gadu nodarbojos ar zīmēšanu — mācījos un apmeklēju mākslinieku meistarklases. Tagadējā vecumā izstāžu ir bijis daudz — ne tikai Daugavpilī, bet arī Rīgā,” — stāsta seniore.

Margarita Trule mācījusies mūzikas skolā, pēc tam mūzikas vidusskolā klavieru klasē, beigusi Daugavpils pedagoģiskā institūta mūzikas fakultāti. Viņa ir mūzikas maģistre. Daugavpils mūzikas vidusskolā viņa nostrādāja 25 gadus. Kādu laiku dienēja arī Robežsardzē, bet vēlāk atkal saistīja dzīvi ar mūziku. 

Interese par zīmēšanu un rokdarbiem Margaritai bijusi vienmēr, bet, kā tas bieži gadās, tam nebija laika. Viņa uzskata, ka vilkme uz radošumu un dažas prasmes viņa mantojusi no mammas, kura 1930. gadā beigusi “Saules skolu”.

“Mamma bija liela meistare — auda, izšuva ar gludo dūrienu, vilnu un zīdu, visu mūžu šuva pēc pasūtījuma un tika uzskatīta par vienu no labākajām meistarēm pilsētā,” — atceras Margarita.

Aizejot pensijā, aktīvā Margarita Trule atnāca uz Dienas centru. Toreiz zīmēšanas pulciņu vadīja cita aktīviste. Kad iepriekšējā vadītāja aizgāja mūžībā, Margarita, līdzīgi kā mūsu iepriekšējā varone Irina Kononoviča, pārņēma pulciņa vadību.

Seniore ar nožēlu atzīmē, ka tagad apmeklētāju ir mazāk — vecāka gadagājuma cilvēki aiziet. Taču tie, kas palikuši, ir aktīvi — izdomā tēmas, zīmē un tad organizē savu darbu izstādes.

Viņa atzīmē, ka radošajā procesā nav ierasts runāt par personiskām lietām, bet ar lielu prieku apspriež māksliniekus vai tēmas, kas saistītas ar gleznām un gaidāmo izstādi.

Runājot par “Ādas izstrādājumu” pulciņu, Margarita dalās, ka tur izveidojusies ļoti laba kompānija. Meistares gatavo suvenīrus, magnētus, rotaslietas, somiņas, makus un kosmētikas somiņas no ādas. Visu taisa ar lielu mīlestību un smalkumu.

Šī pulciņa dalībnieces savus darbus arī rāda izstādēs. Margarita saka, ka dalībnieces labprāt tos arī pārdotu, bet viņām trūkst zināšanu un prasmju, kā un kur to varētu darīt.

Darbu liktenis

Pēc izstāžu beigām ādas izstrādājumu un gleznu autores savus darbus dāvina radiem un draugiem, daļu atstāv sev. 

Margarita gleznas glabā mājās, skapī. Dažas no tām viņa parādīja arī mums — tās bija akvareļu, akrila un pasteļu tehnikā veidotas. Apjomīgi ziedi neparastā skaistumā, it kā dzīvi, piepildīti ar saules stariem. Viena no šādām gleznām rotā saimnieces istabu.

Māksliniece mums parādīja arī darbus, kuros attēlota jūra. Ar tām Margaritai ir īpašas attiecības, jo tas atgādina bērnības un jaunības prieka mirkļus.

“Man viņu žēl”

Mūsu sarunas laikā uz sava guļvietas mierīgi gulēja suns vārdā Emīlija. Viņa mūs sagaidīja ar skaļu riešanu, bet pēc tam kādu brīdi klusēja — līdz brīdim, kad sākām runāt par viņu. Izrādījās, ka Emīlija ir no patversmes.

“Nolēmu paņemt suni no patversmes, izvēlējos kucēnu un nākamajā dienā jau braucu viņu paņemt. Gāju garām voljēram, kur Emīlija bija kopā ar māti, un tajā brīdī viņa piecēlās uz pakaļkājām un sāka dejot. Un es vairs nevarēju aiziet. Vienīgais — tagad nožēloju, ka otru sunīti nepaņēmu. Nekas, kaut kā tiktu galā,” — stāsta Emīlijas saimniece.

Margarita ir pārliecināta, ka suns viņai dod ne tikai prieku un dzīvas dvēseles klātbūtnes sajūtu, bet arī palīdz uzturēt veselību. Pandēmijas laikā Margaritai ar suni vajadzēja doties pastaigās — tās palīdzēja tikt galā ar slimību.

Bet Emīlija nav vienīgais dzīvnieks, kuru Margarita saimniece izglābusi. “20 gadu laikā esmu izglābusi vairāk nekā 50 kaķu. Eju pa ielu un sastopu slimos — viņi paši pie manis nāk. Man kaķu žēl, bet ne visus izdevās izārstēt. Tomēr pat tad, kad sapratu, ka neizdosies izglābt, tāpat ņēmu un ārstēju,” — dalās seniore.

Vēl nedaudz par hobijiem

Papildus nodarbībām Dienas centrā “Saskarsme” un meistarklašu apmeklēšanai, Margaritai ir neliela vasarnīca ar siltumnīcu un dārzu. Tur viņa audzē nedaudz no visa — ogas, dārzeņus, ziedus. Margarita atzīst, ka šogad daudz kas padevās grūtāk, tāpēc viņai bija palīgi, kas raka dobes.

Vēl seniorei patīk palasīt ko vieglu vai paskatīties seriālus. Diemžēl draudzeņu palicis ļoti maz — kā saka Margarita, “viņas slimo vairāk par mani”. Tas apgrūtina iespējas satikties.

Uz jautājumu, kā viņa tiek galā ar mūsdienu tehnoloģijām un kas viņai palīdz, Margarita atbildēja, pat mazliet izbrīnīta par jautājumu. Viņai ir internets, un viņa aktīvi lieto visādas ierīces: ja vajag sazināties ar bērniem vai mazbērniem — nekādu problēmu, noskatīties filmu — arī bez grūtībām. Ja ir nepieciešamība, palīdz jaunie un atsaucīgie kaimiņi.

Neskatoties uz vecumu, kas, protams, par sevi atgādina, Margarita ir aktīva sieviete. Bet viņa nepadodas — zīmē, rada lietas, glābj dzīvniekus, komunicē. Skatoties uz šādu sievieti, saproti: viss atkarīgs no mums pašiem, mūsu noskaņojuma un vēlmes rīkoties.

Vairāk rakstu, kas tapuši portāla Chayka.lv projekta par iedzīvotāju novecošanu ietvaros, var atrast šeit.