No Rīgas līdz Daugavpilij: ko Latvijas valsts svētki nozīmē ukraiņiem?

Lāčplēša dienai veltīts lāpu gājiens "Brīvības cīnītāju gars cauri visiem laikiem" no Rīgas Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim un 11. novembra krastmalai. 2026. gada 11. novembris. Foto: Zane Bitere / LETA
Lāčplēša dienai veltīts lāpu gājiens "Brīvības cīnītāju gars cauri visiem laikiem" no Rīgas Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim un 11. novembra krastmalai. 2026. gada 11. novembris. Foto: Zane Bitere / LETA

Lāčplēša dienas lāpu gājienos un Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svinībās līdzās Latvijas sarkanbaltsarkanajiem karogiem jau piekto gadu pēc kārtas redzami arī Ukrainas zilidzeltenie karogi. Ukraiņi, kuri kara dēļ raduši patvērumu Latvijā, kopā ar vietējiem iedzīvotājiem godina valsts neatkarības cīnītāju piemiņu un svin Latvijas neatkarības dienu.

Ko šie svētki nozīmē cilvēkiem, kuri bijuši spiesti pamest savu valsti? Kā viņi uztver Latvijas cīņu par neatkarību laikā, kad Ukraina turpina cīnīties par savu brīvību? “Chayka” žurnālisti aprunājās ar Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem par viņu attieksmi pret novembra svētkiem.

“Mums ir kopīgas vērtības, un mēs esam kopā ar jums”

Šie svētki ukraiņiem atgādina, ka cīņa Ukrainā vēl nav beigusies, saka Anna no Rīgas. Ukraiņi zina neatkarības cenu un ir gatavi atbalstīt Latviju tās centienos sargāt brīvību.

“Ļoti daudzi ukraiņi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem piedalās lāpu gājienā. Tā mēs atbalstām Latviju, tas ir mūsu veids, kā pateikt — mums ir kopīgas vērtības, un mēs esam kopā ar jums. Tāpat kā jūs esat kopā ar mums grūtā brīdī. Mūsu ģimene katru gadu 11. novembrī dodas lāpu gājienā. Atceros, ka pirmajā gadā, kad bijām Latvijā, mēs pulcējāmies kopā ar ukraiņu kopienu un devāmies šajā kopīgajā gājienā. Tagad, kad mūsu bērni mācās vietējās skolās, viņi iet kopā ar savām klasēm, bet vecāki — kopā ar viņiem. Ir arī tādi, kuri piedalās ar visu ģimeni, un tā jau ir kļuvusi par tradīciju.”

“Latvija, par laimi, izcīnīja savu neatkarību”

Abām tautām ir kopīga vēsturiskā atmiņa un pieredze cīņā pret impērisko agresiju, uzsver Inna no Ventspils.

“Gan ukraiņi, gan latvieši ir tautas, kuras nav tik viegli pakļaut. Diemžēl mums ir agresīvs kaimiņš, kurš dzīvo pēc impēriskiem priekšstatiem un agresīvi uzspiež tos citiem. Tas turpinās jau gadsimtiem. Tur vēlas atjaunot vismaz Padomju Savienību, bet mēs to nevēlamies. Šāda pakļaušana nekad nav bijusi mūsu vēlme, taču austrumu kaimiņiem to ir ļoti grūti pieņemt. Tāpēc Latvija karoja un, par laimi, izcīnīja savu neatkarību, un tāpēc tagad karojam mēs. Tas mums ir kopīgs. Un kopīgs ir arī tas, ka mēs neesam agresori. Taču mēs dziļi cienām tos, kuri atdod dzīvību par savas zemes brīvību.”

“Pat visgarākā nakts reiz beidzas”

Uzvara ir svarīga, un tā ir iespējama, uzsver Iryna no Rīgas. Ukraina jau gandrīz piecus gadus izmisīgi cīnās par savu brīvību, un Latvijas piemērs rāda, ka nedrīkst padoties.

“Kad skatos uz šiem tūkstošiem sveču pie Rīgas pils mūra, man aizraujas elpa. Ukrainā mēs tagad vairāk nekā jebkad agrāk zinām tumsas cenu un katras mazās gaismiņas vērtību, kas neļauj tumsai uzvarēt. Pirms simts gadiem latvieši nosargāja savu brīvību, kad tam gandrīz neviens neticēja. Šodien esmu šeit, lai pateiktu jums paldies par atbalstu un šo dzīvo piemēru — pat visgarākā nakts reiz beidzas, ja cilvēki stāv cits par citu.”

“Brīvība un neatkarība nav pašsaprotamas lietas”

Rīgas Tehniskās universitātes students Artem ir pārliecināts, ka novembra svētkiem ukraiņu dzīvē ir liela nozīme. Viņa ģimene katru gadu piedalās lāpu gājienā.

“Tā jau ir kļuvusi par tradīciju. Tā ir diena, kad pieminam cilvēkus, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību, par iespēju dzīvot brīvā valstī. Es pieteicos Raiņa un Aspazijas skolai, ko organizē Raiņa un Aspazijas māja Rīgā. Tur notiek lekcijas, tostarp par Latvijas vēsturi. Vakardienas lekcija bija veltīta 18. novembra svētkiem — Latvijas Republikas proklamēšanas dienai. Ukraiņiem novembra svētki ir svarīgi. Notikumi Ukrainā parāda, ka brīvība un neatkarība nav pašsaprotamas lietas. Arī Latvijā valsts neatkarība tika panākta lielu kompromisu rezultātā. Pretējās puses kopīga mērķa vārdā spēja vienoties, un šis process bija visai sarežģīts.”

“Dažiem, iespējams, ir jāmāca Latvijas vērtības, vēsture un kultūra”

Ukraiņi ciena Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu, saka Daugavpils Universitātes studente Sofiia. Abu valstu vēsturē ir daudz paralēļu, un, viņasprāt, tieši tās kļuvušas par pamatu mūsdienu ciešajai draudzībai starp abām valstīm.

“Tā ir daļa no Latvijas kultūras un vēstures. Daugavpilī, tāpat kā visā valstī, notika lāpu gājiens, un esmu pārliecināta, ka šeit, ņemot vērā pilsētas zināmo prokrievisko reputāciju, ir svarīgi rīkot šādus pasākumus. Vietējiem iedzīvotājiem ir jāparāda un jāatgādina Latvijas vērtības, vēsture un kultūra, bet dažiem tas, iespējams, ir arī jāmāca. Ukraiņi saprot, ka Latvijas brīvības cīņu vēsture daudzējādā ziņā sasaucas ar mūsdienu notikumiem Ukrainā. Iespējams, tieši tāpēc ukraiņu sāpes šodien tik ļoti atbalsojas Latvijas iedzīvotāju sirdīs.”

“Tā mēs atbalstām gan Latviju, gan Ukrainu”

Novembra svētkus īpaši piedzīvo arī ukraiņu bērni — sākumskolas skolēni. Viņi jau apzinās sevi kā sabiedrības daļu un ļoti spēcīgi izjūt apkārt valdošo noskaņu. No vienas puses — sveču jūra Lāčplēša dienā un sarkanbaltsarkanās lentītes pie apkārtējo cilvēku apģērba, no otras — māšu stāsti par notikumiem Ukrainā. Bērni saskata tiešas paralēles: Latvijas 1919. gada brīvprātīgie viņu izpratnē nostājas līdzās mūsdienu Ukrainas bruņoto spēku karavīriem, savukārt mierīgās 18. novembra svinības kļūst par priekšstatu par brīvo nākotni, par kuru pašlaik cīnās viņu dzimtene.

Tukuma 2. skolas otrās klases skolēns Dmytro stāsta, ka novembrī sarkanbaltsarkano lentīti pie apģērba nēsā jau vairākus gadus.

“Es zinu par šiem svētkiem. Vēl bērnudārzā mamma man piesprauda tādu lentīti, un tagad es to nēsāju arī skolā. Man patīk, ka ir daudz cilvēku un visi iet ar lāpām. Tas ir skaisti un svinīgi. Man Ukrainā ir tēvocis, viņš ir karavīrs, un man šķiet, ka tā mēs atbalstām gan Latviju, gan Ukrainu.”

Teksta autore Oksana Puhachova. Tulkojusi Evita Savicka.

Subscribe
Notify of
guest
0 Comments
Oldest
Newest Most Voted