Viņš vai viņa sola, ka tas vairs neatkārtosies. Tu tici, piedod, centies palīdzēt un atkal uzņemies atbildību par otra cilvēka rīcību. Pamazām visa tava dzīve sāk griezties ap viņa problēmām, bet paša vajadzības paliek otrajā plānā. Kur beidzas rūpes par tuvu cilvēku un sākas līdzatkarība?
“Bet man taču nav problēmu ar alkoholu!”
Narkologa praksē šādas situācijas nav retums: piezvana sieviete un vēlas pierakstīt uz konsultāciju savu dzīvesbiedru. Vīrietim ir problēmas ar alkoholu – ik pēc pāris mēnešiem viņš sāk dzert un nespēj apstāties vairākas dienas.
Ārsts vispirms jautā, vai pats vīrietis vēlas risināt savu problēmu. Pēc tam aicina uz konsultāciju ierasties abiem.
“Bieži saņemu pretjautājumu: kāpēc man jānāk? Man taču nav problēmu ar alkoholu! Es gandrīz nemaz nedzeru! Un tieši šeit mēs nonākam pie jēdziena – līdzatkarība,” stāsta Daugavpils reģionālās slimnīcas (DRS) narkologs Jāzeps Korsaks.
Par alkohola atkarību sabiedrībā runā daudz. Taču krietni retāk aizdomājamies par to, kas notiek ar cilvēkiem, kuri dzīvo līdzās atkarīgajam. Viņi nedzer, bet visa viņu ikdiena, domas un emocijas pamazām sāk griezties ap alkoholu.
Trīs attiecības – viens un tas pats scenārijs
Lai izskaidrotu, kā veidojas līdzatkarīgas attiecības, narkologs min piemēru no savas prakses. Pie ārsta vērsusies aptuveni 40–45 gadus veca sieviete. Viņai šīs ir jau trešās nopietnās attiecības.
Pirmais vīrs gājis bojā ceļu satiksmes negadījumā alkohola reibumā, atstājot viņu vienu ar septiņus gadus vecu bērnu.
Pēc ilgāka laika sieviete izveidojusi jaunas attiecības. Sākumā viss šķitis labi, lai gan dzīvesbiedrs mēdzis iedzert brīvdienās. Taču pēc dažiem kopdzīves gadiem alkohola lietošana kļuvusi arvien biežāka. Reizēm dzeršana turpinājusies veselu nedēļu. Arī kopīgus bērnus vīrietis nav vēlējies.
Tagad sievietei ir trešais dzīvesbiedrs. Viņi ir kopā vairāk nekā gadu, plāno nākotni un apsver iespēju kļūt par vecākiem. Sieviete cer, ka bērna piedzimšana palīdzēs vīrietim kļūt atbildīgākam un atteikties no alkohola. Taču vai bērns patiešām var glābt attiecības un mainīt cilvēku, kuram ir atkarība?
Narkologs uzsver, ka stabila ģimenes vide var pozitīvi ietekmēt cilvēka pašsajūtu un uzvedību, tomēr ne laulība, ne bērna piedzimšana pati par sevi neatrisina alkohola atkarības problēmu.
Sarunā ar sievieti atklājies vēl kāds būtisks apstāklis – līdzīgas attiecības viņa piedzīvojusi jau bērnībā, savu vecāku ģimenē.
“Šai sievietei līdzatkarīgas attiecības ir vienīgais pazīstamais attiecību modelis. Nevajadzētu domāt, ka viņa apzināti vēlējusies šādu dzīvi. Cilvēks nereti neapzināti atkārto modeli, kurā ir pieradis dzīvot. Viņš pat nesaprot, kāpēc izvēlas tieši šādu dzīvesbiedru un kāpēc līdzīgas situācijas atkārtojas,” skaidro ārsts.
Citiem vārdiem – dažkārt cilvēks atkal un atkal nonāk līdzīgās attiecībās nevis tāpēc, ka tajās jūtas labi, bet tāpēc, ka šāds attiecību modelis viņam ir pazīstams.
Kad rūpes pārvēršas kontrolē?
Palīdzēt tuvam cilvēkam ir dabiski. Taču kur ir robeža starp atbalstu un līdzatkarību?
Pēc Jāzepa Korsaka skaidrotā, viena no raksturīgākajām līdzatkarības pazīmēm ir personīgo robežu izzušana. Cilvēks tik ļoti koncentrējas uz otra problēmām, vajadzībām un uzvedību, ka savējās pamazām atstāj novārtā.
“Līdzatkarīgais vairs īsti nejūt, kur beidzas viņš pats un sākas otrs cilvēks. Viņam šķiet, ka viņš labāk zina, kas otram vajadzīgs un ko otrs vēlas. Cilvēks vairs nedzīvo savu dzīvi, izjūt vainu otra vietā, bet aiz vēlmes palīdzēt nereti slēpjas arī vēlme kontrolēt situāciju,” stāsta narkologs.
Ikdienā tas var izpausties pavisam konkrētās situācijās:
- Cilvēks slēpj no radiem un draugiem, ka partnerim ir problēmas ar alkoholu.
- Zvana uz viņa darbavietu un izdomā attaisnojumus kavējumiem.
- Sakopj pēc dzeršanas atstāto nekārtību un risina problēmas, ko radījusi partnera uzvedība.
- Pastāvīgi uzrauga, kur partneris atrodas, ar ko tiekas un vai atkal nelieto alkoholu.
- Atsakās no saviem plāniem, jo nezina, kādā stāvoklī partneris būs vakarā.
Dažkārt cilvēki pat glabā mājās alkoholu, domājot, ka tā būs vieglāk kontrolēt situāciju – lai labāk partneris iedzer mājās, nevis kaut kur ārpus tās. Taču šāda rīcība problēmu neatrisina.
Apburtais loks: glābt, kontrolēt, dusmoties
Jo biežāk viens cilvēks uzņemas atbildību par otra rīcību, jo mazāk otram nākas saskarties ar savas uzvedības sekām.
Sākumā viņš vai viņa cenšas palīdzēt, attaisnot un pasargāt partneri. Kad tas nedod rezultātu, viņš vai viņa mēģina kontrolēt – aizliegt dzert, pārbaudīt, uzraudzīt, pieņemt lēmumus viņa vietā. Bet, ja arī tas nepalīdz, rodas dusmas, aizvainojums un bezspēcības sajūta.
Narkologs skaidro, ka šādās attiecībās var veidoties tā sauktais līdzatkarības trijstūris, kurā cilvēks pārmaiņus nonāk trīs lomās – glābēja, upura un agresora. Vienā brīdī viņš cenšas otru glābt, nākamajā jūtas izmantots un nelaimīgs, bet pēc tam pārmet, dusmojas un pieprasa pārmaiņas.
Savukārt cilvēks ar alkohola atkarību var izjust vēl lielāku bezcerību un mazvērtības sajūtu, kas dažkārt veicina turpmāku alkohola lietošanu. Tā veidojas apburtais loks, kurā abi cieš, bet problēma paliek neatrisināta.
Svarīgi saprast: līdzatkarīga cilvēka uzvedība nav alkohola atkarības cēlonis. Par alkohola lietošanu un savu rīcību atbildīgs ir pats cilvēks, kurš lieto alkoholu.
Vai līdzatkarība iespējama arī bez alkohola?
Lai gan līdzatkarību visbiežāk piemin saistībā ar alkoholismu vai citām atkarībām, līdzīgas attiecību grūtības var rasties arī citās ģimenes situācijās. Jāzeps Korsaks kā piemēru min vecākus, kuri visu savu dzīvi pakārto bērnu vajadzībām, pilnībā atsakoties no savām interesēm, attiecībām un personīgajiem mērķiem.
Kamēr bērni ir mazi, šāds dzīvesveids var šķist pašsaprotams. Taču, kad viņi izaug un sāk patstāvīgu dzīvi, vecāks pēkšņi var atskārst, ka vairs nezina, ko iesākt ar savu laiku un dzīvi. To mēdz dēvēt par tukšās ligzdas sindromu.
“Pēkšņi sieviete aptver, ka visu savu dzīvi ir veltījusi bērniem, attiecības ir izjukušas un viņa palikusi viena. Nākas pārskatīt dzīves prioritātes un vērtības,” stāsta narkologs.
Tas nenozīmē, ka rūpes par bērniem ir līdzatkarība. Problēmas var rasties tad, ja cilvēka pašvērtējums un dzīves jēga kļūst pilnībā atkarīga no iespējas būt kādam vajadzīgam un rūpēties par viņu.
Pieci soļi, lai izkļūtu no līdzatkarības
Vai iespējams pārtraukt gadiem ierasto attiecību modeli?
Jāzeps Korsaks uzsver, ka pārmaiņas sākas ar problēmas apzināšanos. Turklāt nav obligāti jāgaida, līdz cilvēks ar alkohola atkarību pats nolems meklēt palīdzību.
1. Pieņemiet, ka nevarat mainīt otru cilvēku viņa vietā.
Lai cik ļoti jūs vēlētos, lai dzīvesbiedrs pārstātu dzert, šo lēmumu nevar pieņemt viņa vietā. Solījumi, lūgumi un pastāvīga kontrole paši par sevi atkarību neizārstē.
2. Pievērsiet uzmanību savai dzīvei.
Kad pēdējo reizi darījāt kaut ko tikai sev? Tikāties ar draugiem, nodarbojāties ar hobiju vai vienkārši pavadījāt dienu, nedomājot par dzīvesbiedra problēmām?
Rūpes par savu veselību, emocionālo labsajūtu un interesēm nav egoisms. Tās ir nepieciešamas, lai nezaudētu sevi attiecībās.
3. Neuzņemieties atbildību par otra rīcību.
Ja dzīvesbiedrs alkohola lietošanas dēļ nav ieradies darbā, jums nav pienākuma izdomāt viņam attaisnojumus. Ja viņš pieņēmis nepareizu lēmumu, jums nav vienmēr jānovērš tā sekas.
Katram pieaugušam cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību.
4. Nosakiet personīgās robežas.
Jums ir tiesības pateikt, kādu uzvedību neesat gatavi pieņemt, un izlemt, kā rīkosieties, lai pasargātu sevi. Robežas nav mēģinājums piespiest otru mainīties – tās palīdz noteikt, par ko atbildat jūs paši.
5. Meklējiet palīdzību arī sev.
Lai vērstos pie speciālista, nav jāgaida, līdz dzīvesbiedrs piekritīs ārstēties. Saruna ar psihologu, psihoterapeitu vai citu atbilstošu speciālistu var palīdzēt izprast ierastos attiecību modeļus, atgūt pašapziņu un pieņemt lēmumus par savu turpmāko dzīvi.
Sākt ar sevi nenozīmē pamest otru
Cilvēkam, kurš gadiem centies palīdzēt atkarīgam dzīvesbiedram, atteikšanās no glābēja lomas var šķist gandrīz neiespējama. Var rasties vainas sajūta – ja es vairs nepalīdzēšu, kas ar viņu notiks?
Taču rūpes par sevi nenozīmē vienaldzību pret tuvinieku. Atbalstīt cilvēku un uzņemties atbildību par visu viņa dzīvi nav viens un tas pats.
“Ja vēlamies pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē, jāsāk ar sevi. Mēs nevaram otra cilvēka vietā pieņemt lēmumu atteikties no atkarības, taču varam mainīt savu attieksmi, nostiprināt personīgās robežas un iemācīties vairāk rūpēties par sevi. Un, ja nepieciešams, nevajag kautrēties meklēt speciālista padomu,” uzsver Jāzeps Korsaks.
Iespējams, svarīgākais jautājums, ko sev uzdot, ir nevis “Kā panākt, lai viņš mainās?”, bet gan “Ko es varu mainīt savā dzīvē, lai vairs nedzīvotu tikai viņa problēmām?”
Materiālu sagatavojusi “Chayka” redakcija, balstoties uz Daugavpils reģionālās slimnīcas preses relīzi.
