“Dziesmas nenoveco. Novecojam mēs paši,” saka Aigars Grāvers. Taču, spriežot pēc sarunas ar grupas “Jumprava” mūziķiem, vairāk nekā četras kopā pavadītas desmitgades nebūt nenozīmē, ka atmiņām jābūt tikai nopietnām.
Pirms koncerta “Jumprava. Arheoloģija” Daugavpilī “Chayka” sarunājās ar Aigaru Grāveru, Aigaru Graubu un Aigaru Krēslu par mūziku, negaidītiem likteņa pavērsieniem un spēju pārsteigt citam citu arī pēc tik daudziem gadiem.
“Savā ziņā mēs jau esam pazīstami”
Mūsu saruna ar “Jumpravas” mūziķiem sākas ar tehniskām ķibelēm. Kādam neizdodas ieslēgt kameru, kāds redz pārējos, bet pats paliek neredzams. Aigaram Grāveram vispār ir pazudusi elektrība: datoru nācies pieslēgt pārnēsājamai uzlādes stacijai, bet internetu nodrošināt ar telefonu. Mūziķi cits citam iesaka, kuru pogu spiest, un pa vidu nemitīgi joko.
Grupai, kas astoņdesmitajos gados bija viena no elektroniskās mūzikas celmlauzēm Latvijā, šī situācija ir visai amizanta. Savulaik mūziķiem nācās pārvarēt dažādus tehniskus ierobežojumus, lai radītu jaunas skaņas. Četras desmitgades vēlāk grūtības sagādā parasts videozvans. Tiesa, katra jauna ķibele tikai dod iemeslu nākamajam jokam.
Atzīstos mūziķiem, ka mazliet uztraucos: manā bērnībā “Jumpravas” dziesmas klausījās tētis.
Sarunbiedri tūlīt nosmej, ka tādā gadījumā mēs savā ziņā jau esam pazīstami. Un vēl labi, ka vecāku muzikālā gaume man nav sagādājusi psiholoģisku traumu.
Par laimi, nav gan. Lai gan pa īstam “Jumpravu” es sāku iepazīt tikai tagad, jau pieaugusi.
“Emocionāla laika mašīna”
Programmā “Arheoloģija” “Jumprava” atgriežas pie pirms daudziem gadiem radītām kompozīcijām, tostarp tādām, kas sen nav skanējušas koncertos. Taču pats vārds “arheoloģija”, atzīst Aigars Grauba, viņam šķiet diezgan garlaicīgs: uzreiz nāk prātā kāds, kurš bezgalīgi rakņājas pa zemi ar mazu lāpstiņu.
Taču šeit runa ir drīzāk par “emocionālo arheoloģiju” vai pat “emocionālu laika mašīnu”.
“Mēs ar abām kājām stāvam uz šodienas skatuves, bet atmiņās, domās un, pats galvenais, sarunās ar skatītājiem atgriežamies laikā, kad tapa šīs dziesmas,” skaidro mūziķis.
Četrās desmitgadēs sakrājies daudz stāstu par koncertiem, ceļojumiem un jaunības nedarbiem. Nereti izrādās, ka arī klausītāji savulaik piedzīvojuši kaut ko ļoti līdzīgu. Mūziķu atmiņās viņi var atpazīt arī savu pieredzi.
Aigars Grauba “Arheoloģiju” salīdzina ar lielu skolas balli: pazīstama mūzika, atmiņas, joki – vienīgi bez dejošanas. Tiesa, kolēģi tūlīt iebilst: kādā no nesenajiem koncertiem dejas tomēr bijušas, turklāt par galveno dejotāju negaidīti kļuvis viens no pašiem mūziķiem.
Šāds formāts piesaista ne tikai ilggadējos “Jumpravas” cienītājus. Skatītāju vidū ir arī jaunieši, kuri, pēc mūziķu novērojumiem, dažkārt uzvedas pat drosmīgāk par saviem vecākiem.
“Viņi ir daudz pārliecinātāki, pirmie laužas pie skatuves. Un, kas ir pārsteidzoši, viņi patiešām zina mūsu dziesmas,” stāsta Aigars Grauba.
Vienas dziesmas trīs sejas
Viena no dziesmām, pie kurām “Jumprava” atgriezusies 2026. gadā, ir “Siena”, kas ilgu laiku koncertos tikpat kā netika atskaņota. Aigars Grāvers atzīst, ka sākotnējais ieraksts viņam šodien šķiet gandrīz kā mājās tapis demoieraksts – muzikāla skice, kuru gribējies papildināt ar jaunām detaļām.
“Vecā versija ir ļoti askētiska. Mēs ierakstījām dziesmu praktiski tādu, kāda tā radās mēģinājumā. Taču man visu laiku gribējās, lai tā atveras, kļūst bagātāka, lai katrā nākamajā klausīšanās reizē tajā varētu atklāt kādas jaunas nianses,” viņš skaidro.
Aigaram Graubam ar dziesmu “Siena” saistās svarīgas personiskas atmiņas. Pirmoreiz viņš to izdzirdēja, vēl būdams dienestā armijā, un dziesma viņu tik ļoti iespaidoja, ka vēlāk kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc viņš nolēma pievienoties “Jumpravai”. Viņu vilināja iespēja spēlēt tieši šādu – elektronisku un smeldzīgu – mūziku.
Strādājot pie jaunā aranžējuma, īpaša uzmanība bija jāpievērš tembriem. Grauba šo procesu salīdzina ar kopbildes uzņemšanu: “Iedomājieties, ka lielas cilvēku grupas priekšā stāv fotogrāfs un saka: ‘Tagad visi mazliet pārvietojieties tā, lai katrs redzētu objektīvu.’ Ar tembriem ir līdzīgi. To izvēle ir gandrīz neierobežota, un, strādājot pie aranžējuma, mēs meklējam, kā katrs tembrs kopējā saspēlē var kļūt redzams – pareizāk sakot, dzirdams.”
“Arheoloģijas” koncertos skanēs jau trešā “Sienas” versija – atšķirīga gan no sākotnējā ieraksta, gan no 2026. gada jaunā aranžējuma.
“Dziesmas pieder tiem, kuri tās saprot. Un, kā esam redzējuši līdzšinējos ‘Arheoloģijas’ koncertos, šādu cilvēku ir ļoti daudz. Tās ir viņu dziesmas. Mēs esam tikai pavadītāji. Un, manuprāt, tieši tāpēc šajos koncertos ir jūtams tik liels sirsnības lādiņš,” saka Aigars Grauba.
Pirms intervijas noklausījos “Sienas” veco un jauno versiju un negaidīti iedomājos par Daugavu: varenu, šķietami mierīgu, bet kas zina, kas slēpjas zem tās rāmajiem ūdeņiem. Padalos šajā asociācijā ar mūziķiem.
“Brīnišķīgs salīdzinājums. Ļoti skaista asociācija. Paldies, patīkami to dzirdēt,” domīgi atbild Aigars Grauba.
Sintezators automašīnas cenā
Mūsdienās sintezatoru var uzstādīt pat telefonā, bet astoņdesmitajos gados elektroniskie mūzikas instrumenti bija dārgi un grūti pieejami. “Jumpravas” mūziķi atceras, ka viens no viņu sintezatoriem maksājis aptuveni desmit tūkstošus rubļu – vairāk nekā jauns devītā modeļa žigulis. Lai iegādātos aparatūru, grupa daudz koncertēja un krāja naudu.
Pirms pievienošanās “Jumpravai” Aigaram Graubam nācās aizņemties sintezatorus no paziņām, lai ierakstītu savas kompozīcijas. Vēlāk jau paši “Jumpravas” mūziķi labprāt aizdeva savus instrumentus kolēģiem.
Nesen, viesojoties kādā Liepājas skolā, Grauba redzēja, kādas iespējas mūsdienās ir bērniem: mūzikas programmas, virtuālie instrumenti, MIDI klaviatūras. Viss tas, par ko savulaik varēja tikai sapņot.
“Un tad es pēkšņi sapratu – ja kāds nerada mūziku, mēs pie tā neesam vainīgi. Tagad iespējas ir visiem,” joko mūziķis.
Tomēr gandrīz neierobežotā izvēle reizēm pat traucē. Aigars Grāvers salīdzina mūsdienu mūzikas instrumentus ar zviedru galdu: kamēr cilvēks izvēlas starp desmit kārdinošiem ēdieniem, ēdiens jau paspēj atdzist. Arī mūziķis var tik ļoti aizrauties ar ideālā sintezatora meklējumiem, ka aizmirst par muzicēšanu.
“‘Jumpravas’ spēks nav sintezatoros. ‘Jumpravas’ spēks ir mūzikā, kas nenoveco,” rezumē Grauba.
Daugavpils, kur viss varēja izvērsties citādi
“Jumpravas” mūziķiem ir siltas atmiņas par kolēģiem no Daugavpils grupas “Elpa”. Savulaik viņi satikās koncertbraucienos, kopā staigāja pa pilsētu un apmeklēja cits cita koncertus. Saruna par “Elpu” negaidīti aizved pie stāsta, kas varēja mainīt ne tikai viena mūziķa likteni, bet arī Latvijas mūzikas vēsturi.
Savulaik Aigars Grāvers kopā ar topošo “Elpas” mūziķi Jāni Loginu mēģināja iestāties Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, lai studētu mūzikas pedagoģiju. Vecāki vēlējās, lai dēls noteikti iegūtu augstāko izglītību, taču konkurence bija liela. Logins iestājās un palika Daugavpilī, bet Grāvers netika uzņemts un atgriezās Rīgā.
“Ja es toreiz būtu iestājies, iespējams, vēl šodien dzīvotu Daugavpilī,” smejas mūziķis.
Ar pilsētu saistīts vēl kāds stāsts. Aigars Grauba atceras, ka četrdesmit gadu laikā, kopā ceļojot pa pasauli, Ašmanis un Krēsla ne reizi nav izrādījuši īpašu vēlmi apmeklēt muzejus. Pat pasaulslaveni muzeji viņus nav spējuši ieinteresēt. Un pēkšņi Daugavpilī abi paši ieinteresējušies par kādu muzeju.
“Un kuru muzeju viņi gribēja apmeklēt? Protams, Šmakovkas muzeju!” smejas Grauba.
Kolēģi tūlīt piebilst, ka Daugavpils apbrīnojamā kārtā veicina kultūras izaugsmi un paver jaunus apvāršņus.
Kad cilvēki cits citu pazīst pārāk labi
Četru gadu desmitu laikā “Jumpravas” mūziķi ir paguvuši iepazīt cits cita paradumus. Kad ieminos, ka šādai improvizācijai uz skatuves droši vien nepieciešama īpaša savstarpēja sapratne, Aigars Krēsla iebilst: nekā sarežģīta tur nav.
“Mēs ļoti labi zinām, ko cits no cita sagaidīt. Ja vajadzīga pauze, pietiek iedot vārdu Ašajam. Bet, ja vajadzīgs garš stāsts, jāvēršas pie Strēlnieka,” viņš skaidro. Ainārs Ašmanis jeb Ašais, klusākais grupas dalībnieks, mūsu sarunā nepiedalās, taču arī viņam tiek sava draudzīgo joku deva.
Gadu gaitā mūziķiem izveidojušās arī savas mazās viltības. Piemēram, ja agrāk vajadzēja kaut kur iekļūt bez uzaicinājuma, pietika pārliecināt Grāveru, ka viss ir sarunāts un viņus tur gaida. Viņš rīkojās ar tādu pārliecību, ka apkārtējie noticēja, bet pārējiem atlika vien viņam sekot.
“Nezinu, vai to uzskatīt par veiksmi vai sodu. Varbūt mēs iepriekšējā dzīvē esam kaut ko tādu sastrādājuši, ka mūs salika vienā grupā,” prāto Aigars Grauba.
Kolēģi tūlīt sāk spriest, kurš tad īsti varētu būt nogrēkojies. Graubam aizdomas krīt uz Stīvo jeb Aigaru Krēslu: viņš visu laiku miedz acis saulē, tāpēc nevarot saprast, ko patiesībā domā.
Tomēr arī pēc tik daudziem gadiem mūziķiem izdodas citam citu pārsteigt. Piemēram, Graubam pilnīgs pārsteigums bijis dzejolis, ko Krēsla negaidīti nolasījis uz skatuves vienā no “Arheoloģijas” koncertiem.
“Šie koncerti neatkārtojas. Mēs paši ne vienmēr zinām, ko cits citam esam sagatavojuši, un uzzinām to reizē ar skatītājiem,” skaidro Aigars Grāvers.
Jautrības pote
Starp jokiem un atmiņām aizrunājamies arī par ko nopietnāku: kā saglabāt spēju priecāties, ja apkārt ir tik daudz satraucošu ziņu un iemeslu raizēm?
“Tas nenozīmē vieglprātīgu attieksmi pret notiekošo vai nopietnu problēmu nenovērtēšanu. Taču nedrīkst pret visu izturēties pārāk nopietni, tāpat kā nedrīkst visu uztvert tikai vieglprātīgi. Ir jāatrod līdzsvars, jāprot pasmieties par sevi, atcerēties kādus nedarbus,” spriež Aigars Grauba. “Dvēseles higiēnas pienākums ir skatīties uz lietām no jautrās puses, jo citādi nekas tā pa īstam nedarbojas.”
Aigars Grāvers atceras kādu paziņu, kurš pēc viena no koncertiem veselu nedēļu nav ieslēdzis radio – baidījies sabojāt labo garastāvokli, ar kādu bija izgājis no zāles.
Paši mūziķi savus koncertus salīdzina ar ārsta apmeklējumu: atnāc ar savām raizēm, bet aizej ar sajūtu, ka kļuvis labāk. Grauba to sauc par “jautrības poti”.
Un šķiet, ka šī metode darbojas. Intervijas beigās atzīstos mūziķiem, ka nespēju beigt smaidīt un, šķiet, smaidīšu vēl visu vakaru.
“Jumprava. Arheoloģija” Daugavpilī
“Ja jums ir slikts garastāvoklis, mēs to uzlabosim. Ja labs – padarīsim vēl labāku,” sola “Jumprava”. Uz koncertu tiek aicināti gan drosmīgie, gan kautrīgie skatītāji. Pēdējiem, kā joko mūziķi, vienmēr atradīsies vieta tālākajās rindās, kur neviens viņus neredzēs.
Koncerts “Jumprava. Arheoloģija” notiks 2026. gada 21. novembrī plkst. 18.00 Daugavpils Kultūras pilī (Smilšu ielā 92). Biļetes var iegādāties vietnē Biļešu Paradīze.
