Satrauktas balsis izskan gan saistībā ar “labējo” spēku panākumiem vēlēšanās Eiropā, gan gadījumos, kad uzvar kreisie populisti. Latvijas deputāts Eiropas Parlamentā Vilis Krištopans vienā rindā liek “kreisos, liberāļus un zaļos”, vienlaikus nevēloties sevi saukt par “galēji labēju”.
Arvien biežāk dzirdam gan par bīstamu “pagriezienu pa labi”, gan par “kreisajiem”, kuri visus noveduši līdz dārgajam zaļajam kursam un “apnikušajai tolerancei”. Jēdzieni “kreisie” un “labējie” sabiedriski politiskajā diskursā nereti izskatās pēc politiska lamuvārda vai birkas, ko var piekarināt oponentam, kurš nepiekrīt noteiktiem politiskajiem pamatuzskatiem.
“Chayka” faktu pārbaudes materiālu sērijas ietvaros nolēmām izpētīt šo divu populāro politisko apzīmējumu vēsturi, to attīstību un mūsdienu nozīmi. Mēģināsim saprast, vai politiskos uzskatus un partijas, kas tos pārstāv, patiešām var iedalīt labējos un kreisajos.
No kurienes radušies šie divi jēdzieni?
Vārdu “labējie” un “kreisie” politiskais lietojums radās Francijā 18. gadsimta beigās, kad 1789. gada revolūcijas laikā Satversmes sapulces deputāti sprieda par jaunās varas uzbūvi. Francijas Nacionālās asamblejas tīmekļvietnē par to rakstīts: “Deputāti (šeit runa ir par mūsdienu parlamentāriešiem) sēžu zālē izvietojas atbilstoši savai politiskajai piederībai: pa kreisi no sēdes vadītāja sēž kreiso partiju deputāti, pa labi — labējo partiju deputāti. Šāds izvietojums aizsākās 1789. gadā, pirmajā sapulces sēdē. Toreiz deputātiem lūdza sadalīties zālē, lai saskaitītu balsis: pa kreisi nostājās tie, kuri vēlējās paplašināt deputātu pilnvaras, bet pa labi — tie, kuri aizstāvēja karali.”
Tātad tie, kuri sēdēja pa labi no sēdes vadītāja, pārstāvēja monarhistisku konservatīvismu, savukārt kreisajā pusē atradās tie, kuri vēlējās palielināt nacionālās sapulces lomu.
Senais strīds par karaļa pilnvaru apjomu līdz 21. gadsimtam Eiropas valstīs ir zaudējis aktualitāti, bet žurnālistiem un politiķiem ērti lietojamie apzīmējumi saglabājušies līdz mūsdienām.
Jēdzienu izplatīšanās Eiropā
Pašā Francijā termini “labējie” un “kreisie” ātri iegājās ikdienas lietojumā un sākotnēji joprojām apzīmēja lojalitāti karaļa varai vai piederību tās ierobežošanas atbalstītāju nometnei. Aprakstot 1877. gada politisko krīzi, jau parādās tādi jēdzieni kā “kreisi centrisks” vai “vairāk pa labi”.
Frankfurtes Nacionālajā sapulcē vācu deputāti grupējās pēc no Francijas pārņemtā modeļa. Visas Vācijas dibināšanas parlamentā darbojās labējā aristokrātiski absolūtiskā partija, “labējā centra” grupa, kas arī aizstāvēja monarhiju, “kreisā centra” grupa un republikāņu kreisā partija.
Itālijas Karalistes parlamentā darbojās parlamentārās grupas Destra (“Labējie”) un Sinistra (“Kreisie”). Nosaukumi “Vēsturiskie labējie” un “Vēsturiskie kreisie” Itālijā tiek lietoti arī mūsdienās, lai tos atšķirtu no vēlākajiem politiskajiem spēkiem.
Partiju grupām bija atšķirīgi uzskati par valsts veidošanas metodēm, nodokļu politiku un pilsoņu politiskās līdzdalības paplašināšanu.
Tā laika Itālijas “kreisie” bija visai tālu no mūsdienu sociālistiskajām partijām. Itālijas avoti gan kreisos, gan labējos raksturo kā “notabļu partijas”, proti, kā ietekmīgu zemes īpašnieku, uzņēmēju, juristu un ierēdņu apvienības bez skaidras organizācijas un stingri definētas ideoloģijas. Taču kreiso sociālo bāzi veidoja mazā un vidējā agrārā buržuāzija, brīvo profesiju pārstāvji, darījumu aprindas un uzņēmēji.
Labējie un kreisie Krievijas impērijā un pēc tās sabrukuma
Krievijas impērijā jēdzieni “labējie” un “kreisie” bija nostiprinājušies jau pirms pirmā parlamenta — Valsts domes — darba sākuma 1906. gadā. Abus politisko spēku apzīmējumus lietoja ne tikai šā vēstures perioda pētnieki, bet arī laikabiedri.
Pirmo Krievijas parlamentu sastāvu nav vienkārši izvietot uz lineāras skalas no kreisajiem līdz labējiem. Dažādu sasaukumu Valsts domē līdzās pastāvēja liberālie kadeti, mērenākie oktobristi, trudoviki un zemnieku grupas, nacionālās frakcijas (starp citu, bija arī latviešu deputātu grupa), monarhisti, labējie nacionālisti, sociāldemokrāti un eseri.
Dažādu Domes sasaukumu labējos un kreisos šķīra vairs ne tikai attieksme pret monarhiju. Būtiski bija arī jautājumi par agrāro politiku, vēlēšanu tiesību apjomu, valdības atbildību Domes priekšā, nacionālo politiku, attieksmi pret revolūciju, īpašumu un valsts vardarbību.
Bija arī partijas, kas jēdzienus “labējie” un “kreisie” izmantoja savos nosaukumos. Piemēram, vēsturnieks Daniils Kocjubinskis pētījumā par Viskrievijas Nacionālās savienības vēsturi rakstīja par “Mēreni labējās partijas” izveidošanu 1908. gada decembrī–1909. gada martā. Padomju laikā daudziem bija pazīstams apzīmējums “kreisie eseri”, kas tika lietots attiecībā uz Kreiso sociālistu revolucionāru internacionālistu partiju.
Vienkāršojot — kreisie sociālisti revolucionāri no “labējiem” atšķīrās ar to, ka prasīja nekavējoties īstenot programmu par zemes nodošanu zemniekiem, atteicās sadarboties ar Pagaidu valdību un atbalstīja boļševiku apvērsumu (kas partiju nepaglāba no iznīcināšanas).
Krievijas politiskajā leksikā 1917.–1920. gados apzīmējumu “kreisais” sāka izmantot ne tikai radikālas vai sociālistiskas politikas raksturošanai, bet arī dažādu sociālistiskās kustības novirzienu nošķiršanai. Kad padomju impērijā vienpartijas sistēmā nostiprinājās vienpersoniska vara, Josifs Staļins iznīcināja savus līdzgaitniekus, apsūdzot viņus te labējā, te kreisajā novirzē. Vēlāk vairākās tā dēvētās kapitālistiskās pasaules valstīs pie kreisajiem spēkiem visbiežāk pieskaitīja komunistus, kā arī daudzas politiskās partijas, kas atbalstīja Padomju Savienības politiku.
Labējie un kreisie Latvijas pirmajā Saeimā
Pirmajā Saeimā, kas sanāca 1922. gada 7. novembrī, par kreisajiem uzskatīja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP), kā arī Latvijas Sociāldemokrātu mazinieku partiju. Komunisti Latvijā tolaik darbojās nelegāli un vēlēšanās nepiedalījās.
LSDSP pieturējās pie marksistiskas sabiedrības uzbūves izpratnes un uzskatīja sociālismu par nākotnes valsts iekārtas pamatu, taču noraidīja boļševiku pasludināto proletariāta diktatūru un brīdināja strādniekus par Krievijas piemēra bīstamību.
Sociāldemokrāti iestājās par parlamentāru republiku bez prezidenta amata, vēlēšanu tiesību piešķiršanu visiem pilsoņiem no 16 gadu vecuma, referendumiem kā vienu no galvenajiem demokrātijas instrumentiem, vārda brīvību, tiesībām protestēt un streikot.
Kopumā sociāldemokrāti aizstāvēja tos principus, kas mūsdienās ir neatņemama gandrīz jebkuras attīstītas valsts sociālās politikas sastāvdaļa: valsts vecuma pensijas, bezmaksas vidējo izglītību, veselības apdrošināšanu, apmaksātus atvaļinājumus utt.
Kārļa Ulmaņa Latviešu zemnieku savienību Nacionālā enciklopēdija sauc par lielāko labējo partiju. Pie labējiem konservatīvajiem pieskaitīja arī Arveda Berga Bezpartijisko nacionālo centru, kas vēlāk mainīja nosaukumu uz Nacionālo apvienību — nejaukt ar mūsdienu NA — Nacionālo apvienību.
Latviešu zemnieku savienība uzsvēra patstāvīgu zemes īpašnieku stabilitāti un privātīpašuma aizsardzību izvirzīja par vienu no galvenajām prioritātēm. Tā bija visnotaļ labēja dienaskārtība, taču, piemēram, agrāro reformu, kas likvidēja lielo muižu zemes īpašumu sistēmu, savienība atbalstīja kopā ar kreisajiem sociāldemokrātiem. LZS prasīja arī lielāku valsts iesaisti ekonomikā, ko arī bieži mēdz dēvēt par “kreisuma pazīmi”.
Labējo un kreiso pamatatšķirības
Itāļu filozofs, vēsturnieks un politologs Norberto Bobio grāmatā “Kreisie un labējie: politiskā nošķīruma nozīme” piedāvāja vēlāk plaši izmantotus kritērijus kreiso un labējo nošķiršanai.
Viņa izpratnē kreisie lielāku nozīmi piešķir tam, kas cilvēkus vieno un dod pamatu pret viņiem izturēties vienlīdzīgi, savukārt labējie — atšķirībām, kas var pamatot nevienlīdzīgu attieksmi.
Tātad kreisie biežāk uzskata sabiedrības nevienlīdzību par kaut ko tādu, ko iespējams novērst, savukārt labējie dažus nevienlīdzības veidus atzīst par likumsakarīgiem vai pamatotiem.
Līsbeta Hūhe (Liesbet Hooghe), Gerijs Markss (Gary Marks) un Kerola Dž. Vilsone (Carole J. Wilson) — 2002. gadā publicētā zinātniskā raksta par partijām un Eiropas integrāciju līdzautori — pētīja, vai politisko partiju attieksmi pret Eiropas integrāciju iespējams izskaidrot ar ierasto kreiso un labējo pretstatījumu.
Rakstā tradicionālā ass “kreisie–labējie” galvenokārt aplūkota caur sociālekonomiskajām pozīcijām. Par kreisajiem tika uzskatīti tie, kuri iestājas par ekonomisko vienlīdzību, pārdali, sociālo aizsardzību un tirgus regulēšanu, bet par labējiem — tie, kuri vairāk orientējas uz individuālo ekonomisko brīvību, tirgu un ierobežotu valsts iejaukšanos.
“Ekonomiskie kreisie” iestājas par aktīvāku valsts līdzdalību ekonomikā, savukārt “ekonomiskie labējie” vēlas vairāk iespēju privātajai iniciatīvai. Kreisie par prioritāti uzskata nevienlīdzības mazināšanu un līdzekļu pārdali par labu nelabvēlīgākā situācijā esošajām sabiedrības grupām, bet labējie — brīvā tirgus mehānismus un ekonomiskos stimulus.
Taču Eiropas integrācija, kam veltīts raksts, skar ne tikai ekonomiku — tā ir saistīta arī ar nacionālās suverenitātes jēdzienu, migrācijas jautājumiem, nacionālo kultūru aizsardzību, vides aizsardzību un Eiropas kopējo institūciju pilnvaru paplašināšanu.
Tāpēc partiju pozīciju skaidrošanai bija nepieciešama otra ass: vienā pusē — “zaļie”, alternatīvu uzskatu piekritēji, kuri orientēti uz maksimālu personas brīvību (Green / Alternative / Libertarian), otrā — tradicionālisti, kuri uzsver autoritāti, kārtību un nacionālo piederību (Traditional / Authoritarian / Nationalist).
Galēji kreisie politiskie spēki nereti tiek asociēti ar komunistisko režīmu, bet galēji labējie — ar fašistiska tipa diktatūru draudiem. Tomēr automātiski salīdzināt visas mūsdienu radikāli kreisās partijas ar komunistiskajiem režīmiem un visas galēji labējās partijas — ar vēsturisko fašismu būtu kļūdaini.
Britu politologs, Edinburgas Universitātes profesors un postpadomju politikas un kreisā populisma pētnieks Lūks Mārčs (Luke March) rakstīja, ka radikālie kreisie pieprasa dziļas pārmaiņas kapitālistiskajā ekonomikā un pastāvošajās politiskajās institūcijās, taču ne vienmēr noraida demokrātiju, jo prasība mainīt sabiedrisko iekārtu pati par sevi vēl nenozīmē nodomu ieviest vienpartijas diktatūru.
Mārčs arī norāda, ka veiksmīgākās Eiropas radikāli kreisās partijas nav ekstrēmistiskas — tās aizstāv sociālās vērtības, no kurām, pēc šo partiju domām, sociāldemokrātija ir atkāpusies.
No tā izriet, ka PSRS vai Ziemeļkorejas tēlu attiecināt uz visu politisko telpu pa kreisi no sociāldemokrātiem nav korekti.
Nīderlandes politologs un sociologs Kass Mude (Cas Mudde), viens no pazīstamākajiem labējā populisma pētniekiem, apgalvojis, ka galēji labējie rada nopietnus draudus liberālajai demokrātijai, taču viņu politikas salīdzināšana ar vēsturisko fašismu nereti drīzāk izkropļo realitāti, nekā palīdz izprast patieso situāciju.
Mude piedāvā jēdzienu “radikālie labējie” (Radical right), kas pieņem demokrātijas principus, taču noraida, piemēram, minoritāšu tiesību garantijas un varas dalīšanu. Tie jānošķir no “ekstrēmi labējiem” (Extreme right), kuri noraida pašu demokrātiju — tautas suverenitāti un vairākuma varu.
Pazīstamākie labējie un kreisie Eiropā
Samērā daudz politisko partiju jēdzienus “labējie” vai “kreisie” izmanto tieši savos nosaukumos. Piemēram, Berlīnes Pārstāvju palātas vēlēšanās uzvarējusī Vācijas Die Linke (burtiski — “Kreisie”), Zviedrijas Kreisā partija (Vänsterpartiet), Norvēģijas Sociālistiskā kreisā partija (Sosialistisk Venstreparti), Spānijas Apvienotie kreisie (Izquierda Unida).
Nosaukumi ar vārdu “labējie” sastopami retāk, taču ir, piemēram, Norvēģijas Høyre (burtiski — “Labējie”) un Francijas Labējo savienība Republikai (Union des droites pour la République). Vairākas partijas, neizmantojot apzīmējumus “labējie” vai “kreisie” savos nosaukumos, programmatiskajos dokumentos pašas sevi definē kā labējas vai kreisas.
Starp partijām, kuru panākumi vēlēšanās raisa runas par “pagriezienu pa labi”, pazīstamākās ir Francijas Nacionālā apvienība (Rassemblement national) ar līderi Marinu Lepēnu un Vācijas “Alternatīva Vācijai” (Alternative für Deutschland, AfD).
Abas partijas vieno nacionālisms ar uzsvaru uz “savu” iedzīvotāju un nacionālās identitātes aizsardzību pret iespējamiem migrantu radītiem draudiem.
Nacionālā apvienība un AfD pretstata “tautu” politiskajai elitei un pieprasa stingri nodrošināt sabiedrisko kārtību.
Abas partijas vieno arī eiroskepticisms — turpmākas ES integrācijas noraidīšana un vēlme atdot pilnvaras nacionālajām valstīm. “Alternatīva Vācijai” būtībā iestājas par Vācijas izstāšanos no Eiropas Savienības vai tās aizstāšanu ar kādu jaunu valstu apvienību.
Kreisie spēki ārpus savām valstīm ir mazāk pazīstami, tomēr arī pretējā nometnē ir “mediju zvaigznes”. Piemēram, tā pati Vācijas Die Linke, kuras programmatiskajos dokumentos runāts par solidaritātes un strādājošo pašpārvaldes attīstīšanu, bagātības pārdali ar dažādām metodēm, atteikšanos no privatizācijas un minimālās algas ieviešanu.
Vai Žana Lika Melanšona Nepakļāvīgā Francija (La France insoumise), kas 2022. gada prezidenta vēlēšanās ieguva rezultātu, kas bija ļoti tuvs Nacionālās apvienības līderes rezultātam: Melanšons saņēma 21,95%, bet Marina Lepēna — 23,15%.
Francijas kreisie iestājas par ienākuma nodokļa palielināšanu turīgākajiem iedzīvotājiem, plašāku luksusa nodokļa izmantošanu, zemāka pensionēšanās vecuma atjaunošanu, ievērojamu budžeta līdzekļu novirzīšanu nabadzības mazināšanai, izglītībai un kultūrai, algu palielināšanu valsts sektorā un valsts darbinieku skaita palielināšanu.
Labējie un kreisie spēki Latvijā
Arī Latvijā vairākas politiskās partijas tiek pieskaitītas labējiem vai kreisajiem spēkiem. Piemēram, LSDSP statūtu pirmajā punktā teikts: “Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija ir kreisa, patriotiska politiskā organizācija.” Savukārt Jaunā konservatīvā partija (JKP) savu pozīciju definē kā “labēji centrisku”.
Māris Kučinskis, būdams Saeimas deputāts no “Apvienotā saraksta” (AS), sacīja: “Mēs kā labējs politisks spēks stingri skatāmies, kā reaģē un elpo uzņēmēju organizācijas, tie, kuri veido ekonomiku.” Tātad viņš AS tieši pieskaitīja labējam politiskajam spektram.
Nacionālo apvienību (NA) tradicionāli uzskata par labēji nacionāli konservatīvās nometnes pārstāvi. Runājot par jauno nacionālo spēku “Austošā saule Latvijai” (ASL), politoloģe un RSU pasniedzēja Lelde Metla-Rozentāle lieto apzīmējumu “ļoti labēji radikāla partija”.
“Progresīvie” dod priekšroku runāt par savas partijas sociāldemokrātiskajām, zaļajām un eiropeiskajām idejām, lai gan žurnālisti to nereti pieskaita “kreisajam flangam”. Pie kreisajiem parasti pieskaita arī partijas, kas nav īpaši līdzīgas “Progresīvajiem”, — Latvijas Krievu savienību un “Saskaņu”.
“Jauno Vienotību” biežāk raksturo kā labēji centrisku apvienību, savukārt partija “Latvija pirmajā vietā” (LPV) medijos parasti tiek dēvēta par “labējiem populistiem”, lai gan pats Ainārs Šlesers dod priekšroku apzīmējumam “konservatīva partija”.
“Zaļo un zemnieku savienību” (ZZS) žurnālistiem parasti neizdodas viennozīmīgi novietot uz skalas “labējie–kreisie”, tāpēc gan publikācijās, gan pašu apvienības biedru izteikumos biežāk sastopams abstraktākais apzīmējums “centriska”.
Ideoloģiju un programmu principiālās atšķirības starp spēkiem, kurus nosacīti pieskaita labējiem vai kreisajiem, var izpētīt un formulēt pašam, taču mūsdienu vēlētājam savu politisko pozīciju diez vai izdosies vienkāršot līdz formulai “es balsoju par labējiem/kreisajiem”.
Kopš Franču revolūcijas politiskā dzīve ir kļuvusi ievērojami sarežģītāka, un katras partijas biedru vārdi un darbi ir rūpīgi jāvērtē neatkarīgi no tā, vai partiju pieskaita labējam vai kreisajam politiskajam spārnam.
Materiālus par Latvijas Saeimas vēlēšanām, kas notiks 3. oktobrī, var lasīt sadaļā “Vēlēšanas 2026”.
Teksta autors Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka.
