Septembra sākumā “Chayka” publicēja anonīmas aptaujas rezultātus par fiziskiem sodiem bērnībā un par to, kā dalībnieki šodien audzina savus bērnus. Aptaujā piedalījās 54 cilvēki, lielākā daļa – Latgales iedzīvotāji.
Aptauja netika pozicionēta kā reprezentatīvs socioloģisks pētījums, tomēr tā ļāva gūt priekšstatu par pieredzi, ar kādu saskārušies tās dalībnieki, un par to, kā viņi šo pieredzi vērtē pēc daudziem gadiem.
45 dalībnieki pastāstīja, ka bērnībā pieaugušie vismaz vienu reizi pret viņiem izmantojuši fiziskus sodus. Taču šķietami līdzīgas pieredzes sekas respondenti aprakstīja ļoti atšķirīgi. Daži minēja atsevišķus gadījumus, kas, pēc viņu teiktā, turpmāko dzīvi gandrīz nav ietekmējuši. Citi runāja par bailēm, aizvainojumu, neuzticēšanos vecākiem un sekām, ar kurām joprojām cenšas tikt galā jau pieaugušā vecumā.
Kāpēc šķietami līdzīga pieredze var atstāt tik atšķirīgas sekas? Kur beidzas audzināšana un sākas vardarbība? Un vai cilvēks neizbēgami atkārtos to, ko savulaik darīja viņa vecāki?
“Chayka” aptaujas rezultātus pārrunāja ar psihoterapijas speciālistu Marku Jermaku. Saruna ar viņu kļuva par pamatu šim rakstam, kas tapis projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros.
Svarīgs nav tikai pats gadījums
Atbildot uz jautājumu, kas nosaka fizisku sodu sekas bērnībā, Marks Jermaks saka: “Pieredzes traumatiskums ir diezgan noslēpumains jautājums, jo vieni un tie paši notikumi dažādiem cilvēkiem izraisa pilnīgi atšķirīgus afektus, un to patiešām ir ļoti grūti paredzēt.”
Pēc viņa novērojumiem, nozīme ir ne tik daudz kādam atsevišķam gadījumam, cik kopējai atmosfērai, kurā bērns aug, un tam, kāda ir pieaugušo pastāvīgā attieksme pret bērnu.
“Savā darbā diezgan reti sastopos ar gadījumiem, kad kāda viena situācija bērna un vecāku attiecībās būtu kļuvusi par dziļas traumas cēloni. Parasti runa ir par virkni situāciju, kas saistītas ar kādu ļoti tuvu pieaugušo,” norāda speciālists.
Aptaujā ir arī pozitīvs šāda konteksta piemērs: viena no respondentēm atcerējās, ka visā bērnībā vecāki viņu fiziski sodījuši tikai divas vai trīs reizes. Turklāt viņa zināja, par ko tiek sodīta, bet pēc konflikta vecāki paši atvainojās un mierīgi ar viņu pārrunāja notikušo.
Pavisam citādi, pēc Jermaka teiktā, bērnu var ietekmēt neprognozējama pieaugušā uzvedība.
“Dziļākas sekas atstāj fiziskas iedarbības gadījumi, kad bērnam vai pusaudzim ir pilnīgi nesaprotams, kāpēc tas notiek, kad pieaugušā uzvedība šķiet netaisnīga un haotiska. Piemēram, pieaugušais vienkārši izgāž uz bērnu savu nogurumu, neapmierinātību, un tam nav tiešas saistības ar bērna uzvedību,” viņš skaidro.
Vienam un tam pašam žestam var būt atšķirīga nozīme
Viens no “Chayka” jautājumiem bija par robežu starp audzināšanu un vardarbību. Attiecībā uz sišanu ar siksnu vai pļaukām vairuma dalībnieku nostāja bija diezgan nepārprotama. Savukārt uzsišana pa dibenu vai kliegšana izrādījās sava veida “pelēkā zona”: šajos jautājumos dalībnieku viedokļi dalījās izteiktāk.
Marks Jermaks uzskata, ka universālu robežu, vadoties tikai pēc darbības ārējās formas, novilkt ir grūti.
“Ja bērns izskrien uz brauktuves, mēs ar viņu nediskutējam – mēs viņu satveram un atvelkam atpakaļ uz ietves. Tā ir fiziska iedarbība, un bērnam tajā brīdī tas pat var šķist kā vardarbība. Bet vai tā ir vardarbība? Nē,” viņš pārliecinoši saka.
Pēc viņa teiktā, principiāls ir jautājums, kādēļ pieaugušais to dara.
“Ja tas tiek darīts, lai rūpētos par bērna drošību, tā nav vardarbība. Taču, ja mēs satveram bērnu tāpēc, ka mums vairs netur nervi, tad tā jau ir cita situācija: pieaugušais šajā brīdī nevis rūpējas par bērna drošību, bet gan izgāž uz viņu savas emocijas,” speciālists norāda uz būtisko atšķirību.
Gandrīz tādu pašu robežu neatkarīgi no Jermaka formulēja viens no aptaujas dalībniekiem: “Robeža ir tur, kur fiziska iedarbība vairs nav nepieciešama bērna aizsardzībai un tiek izmantota, lai nodarītu sāpes vai sodītu.”
Tāpēc Jermaks iesaka notiekošo vispirms vērtēt no tāda skatpunkta, kura vajadzības un robežas konkrētajā brīdī tiek ņemtas vērā – bērna vai paša pieaugušā.
Turklāt vardarbība ne vienmēr ir saistīta ar iedarbības intensitāti vai balss skaļumu: “Var kaut ko pateikt pilnīgi mierīgi, bet tik noraidoši, pazemojoši un nicinoši, ka tā būs vardarbība.”
Kad sāpes nodara bez sitiena
Lai gan aptauja galvenokārt bija veltīta fiziskiem sodiem, atvērtajās atbildēs vairāki dalībnieki paši sāka runāt par emocionālo vardarbību.
Viena respondente rakstīja: “Fizisks sods nebija tik smags kā ignorēšana, kad ar mani vairākas nedēļas nerunāja pat tad, kad es pirmā mēģināju uzsākt kontaktu.”
Cita pastāstīja, ka fizisku vardarbību neatceras, toties labi atceras emocionālo un jau daudzus gadus pieaugušā vecumā cenšas tikt galā ar tās sekām.
Pēc Marka Jermaka teiktā, fiziskas iedarbības neesamība nebūt nenozīmē, ka pārdzīvotais būs mazāk traumatisks:
“Piemēram, situācijas, kad bērnu kaunina par kādām viņa izpausmēm, var atstāt ļoti dziļas sekas, lai gan šķietami nav ne balss paaugstināšanas, ne fiziskas iedarbības. Šāda pieredze var būt emocionāli graujoša.”
Pie šādām izpausmēm viņš min, piemēram, izsmieklu, atteikšanos no saskarsmes vai pat naidīgu skatienu.
Vienlaikus Jermaks brīdina arī no otras galējības – mēģinājuma jebkuru vecāka nesavaldīšanos uztvert kā notikumu, kas bērnu neizbēgami traumēs uz visu mūžu.
“Es negribētu, lai vecāki, kuri lasīs šo materiālu, ķertos pie galvas tāpēc, ka viņiem reizēm gadās uz bērnu pacelt balsi. Runa nav par to. Runa ir par sistēmu. Ja tas pastāv kā sistēma un tiek normalizēts – tad gan.”
Pie nenormālā var pierast
Viena no biežākajām sajūtām, ko aptaujas dalībnieki atcerējās saistībā ar fiziskiem sodiem, bija bailes. Tās atzīmēja 22 cilvēki. 18 minēja pazemojumu, tikpat – dusmas.
Viens no respondentiem stāstīja, ka smagā atmosfēra bērnībā iemācījusi viņam pastāvīgi analizēt pieaugušā sejas izteiksmi, kustības un noskaņojumu, lai saprastu, vai šobrīd ir droši pieiet, kaut ko pajautāt vai spēlēties, vai arī labāk sēdēt klusu.
Šāda pieredze, pēc Jermaka teiktā, var ietekmēt arī to, ko cilvēks vēlāk uztver kā normālu attieksmi:
“Cilvēki, kuri salīdzinoši maz saskārušies ar sliktu izturēšanos, parasti ļoti ātri pamana, ka te kaut kas nav kārtībā. Taču tie, kuriem tas bijis dabiska dzīves sastāvdaļa, mēdz to nepamanīt.”
Reizēm pieradums pie sliktas izturēšanās ir tik spēcīgs, ka no malas situācija šķiet daudz satraucošāka nekā pašam cilvēkam:
“Dažreiz, klausoties klienta stāstu par to, kas notiek ģimenē, es jūtu šausmas, jūtu bailes no tā, kas tur notiek. Bet pats cilvēks to nejūt, jo viņš vienkārši ir pieradis. Pie nenormālām lietām diemžēl var pierast.”
“Mūs tā audzināja”
“Chayka” aptaujā daudzi dalībnieki kā vienu no iemesliem, kāpēc vecāki izmanto fiziskus sodus, minēja pašu vecāku bērnības pieredzi.
“Scenārija īpašība ir tāda, ka tas atkārtojas,” norāda Jermaks, piebilstot, ka tas attiecas ne tikai uz vardarbību ģimenē.
Vienlaikus Jermaks uzskata, ka tieksmi uz vardarbību skaidrot tikai ar to, ko cilvēks piedzīvojis bērnībā, būtu pārāk vienkāršoti.
“Vardarbība ir universāls fenomens. Tā vienmēr ir bijusi un pastāv arī tagad, un, šķiet, ir daļa no cilvēka dabas. Nosliece uz vardarbību noteiktās situācijās var izpausties visdažādākajiem cilvēkiem. Tāpēc visu reducēt tikai uz bērnības pieredzi, manuprāt, būtu netaisnīgi un pārāk vienkāršoti,” viņš uzskata.
Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēkam neizbēgami jāatkārto savu vecāku uzvedība. Iespēja kaut ko mainīt rodas tad, kad pieaugušais sāk saprast, kāpēc viņš rīkojas noteiktā veidā un kā viņa rīcība ietekmē bērnu.
“Frāzē ‘mūs tā audzināja, un mēs tā audzinām’ apzinātības būtībā nav. Cilvēks var nesaprast, kādu kaitējumu nodara viņa rīcība,” uzsver Jermaks.
Pēc viņa teiktā, tieši savu rīcības seku apzināšanās rada iespēju rīkoties citādi: “Scenāriju var mainīt, ja cilvēks to redz un apzinās, ka šis scenārijs ir problēma.”
Kas notiek pirms “roka pati pacēlās”
Atbildot uz jautājumu par saviem bērniem, vecāki fiziska spēka pielietošanu visbiežāk saistīja tieši ar savu pašsajūtu: desmit minēja spēcīgu stresu vai nogurumu, astoņi – pacietības zaudēšanu.
Marks Jermaks pievērš uzmanību brīdim pirms pašas rīcības: “Pirms vecāks iesit bērnam, vienmēr rodas zināms iekšējs sasprindzinājums. Jautājums ir, vai cilvēks to pamana vai ne.”
Ja cilvēks šo iekšējo procesu nepamana, notikušais var šķist pilnīgi spontāns – “vienkārši roka pati pacēlās un iesita”.
“Tāpēc cilvēki, kuri vairāk interesējas par savu iekšējo pasauli un saprot saikni starp jūtām un rīcību, iespējams, ir mazāk pakļauti spontānai destruktīvai rīcībai,” turpina Jermaks.
Viena no aptaujas dalībniecēm savu lūzuma punktu formulēja ļoti īsi: “Visgrūtākais bija redzēt bailes savu bērnu acīs, kad viņi skatījās uz mani. Tas lika man vairāk strādāt pie pašregulācijas.”
Pēc Jermaka domām, šeit svarīga ir arī pieaugušā spēja uzņemties atbildību par savu rīcību. Satraucoša pazīme var būt, piemēram, vardarbības normalizēšana – situācija, kad cilvēks tajā nesaskata problēmu. Vēl viena pazīme ir grūtības atzīt, ka paša rīcība var būt destruktīva, un tieksme tai pastāvīgi meklēt attaisnojumus.
Vai ģimenes scenāriju var pārrakstīt?
Lielākā daļa “Chayka” aptaujāto vecāku – 22 no 27 – uzskata, ka vismaz zināmā mērā savus bērnus audzina citādi, nekā savulaik tika audzināti viņi paši.
Kāds raksta, ka cenšas vairāk runāt un skaidrot. Cits – pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir, ņemt vērā viņa vēlmes un jūtas. Viena no dalībniecēm, kuru bērnībā audzināja par “ērtu bērnu”, tagad cenšas savai meitai radīt drošu vidi emociju un sava viedokļa paušanai.
Markam Jermakam tieši spēja ieraudzīt savu scenāriju rada iespēju to mainīt. Turklāt tas, pēc viņa teiktā, var notikt ne tikai tad, kad cilvēks pats kļūst par vecāku.
“Mēs turpinām veidoties un attīstīties kā personības visas dzīves garumā. Ja cilvēkā ir pietiekama atvērtība jaunai pieredzei un jaunām atziņām, tad reizēm pat cienījamā vecumā cilvēki paši nonāk pie izpratnes, ka ir pieļāvuši zināmas kļūdas,” viņš saka.
Dažreiz pieauguši bērni pēc daudziem gadiem dzird no saviem vecākiem atvainošanos – un attiecības mainās.
“Cilvēki, kuri dzīvojuši vardarbībā vai paši tajā piedalījušies, nav bezcerīgi,” ir pārliecināts Marks Jermaks.
Šodien, pēc viņa domām, iespēju mainīt savu skatījumu un rīcību ir daudz vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem: ir speciālisti, atbalsta programmas, literatūra, raidieraksti un izglītojoši pasākumi.
Taču šo iespēju esamība vēl nenozīmē, ka sabiedrība ir gatava tās izmantot. Pēc speciālista teiktā, pat bezmaksas lekcijas par bērnu un vecāku attiecībām vai ģimenes attiecībām kopumā nereti apmeklē vien daži cilvēki.
Universālas formulas, kas ļautu novilkt robežu starp audzināšanu un vardarbību, nav. Tomēr saruna ar Marku Jermaku ļauj izcelt vairākus atskaites punktus: vai pieaugušais konkrētajā brīdī rūpējas par bērna drošību un vajadzībām vai galvenokārt izlādē savas emocijas; vai viņš respektē bērna robežas; vai spēj pamanīt savu emocionālo stāvokli un uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.
Un pat tad, ja cilvēks savā uzvedībā atpazīst pazīstamu ģimenes scenāriju, tas nenozīmē, ka viņam tas neizbēgami jāatkārto. Šo scenāriju var pamanīt, pārvērtēt un mainīt.
