Dažkārt realitāte izrādās neticamāka par kino. Tieši par to ir dokumentālā filma “Vēstule Dāvidam”, ko 3. novembrī demonstrēja Daugavpils Universitātē.
Tās galvenais varonis ir izraēlietis Dāvids Kunio, kurš jaunībā filmējās mākslas filmā par cilvēka nolaupīšanu, bet desmit gadus vēlāk pats nonāca “Hamās” gūstā.
Pēc seansa skatītāji filmu apsprieda ar Izraēlas vēstnieci Latvijā Sandru Simoviču. “Chayka” apmeklēja seansu un sarunājās ar vēstnieci par to, kā turpināt dzīvot, ja briesmas pastāvīgi ir tepat līdzās.
Stāsts, ko nebūtu iespējams izdomāt
2012. gadā dvīņubrāļi Dāvids un Eitans Kunio filmējās izraēliešu režisora Toma Šovala mākslas filmā “Jaunība”. Tās sižetā divi brāļi nolemj nolaupīt meiteni, lai palīdzētu savai ģimenei pārvarēt finansiālās grūtības. Filma uz ekrāniem nonāca 2013. gadā.
Desmit gadus vēlāk, 2023. gada 7. oktobrī, “Hamās” kaujinieki uzbruka Izraēlai. Dāvids Kunio, viņa sieva Šarona un viņu trīs gadus vecās dvīņu meitas Juli un Emma tika nolaupītas no Nirozas kibuca un aizvestas uz Gazas joslu. Gūstā nonāca arī Dāvida jaunākais brālis Ariels.
Šaronu kopā ar meitām atbrīvoja 2023. gada novembrī. Dāvids un Ariels palika gūstā gandrīz divus gadus.
Režisors Toms Šovals, kurš bija saglabājis saikni ar Kunio ģimeni, nolēma uzņemt dokumentālo filmu. Tās pamatā bija arhīva materiāli no filmas “Jaunība” uzņemšanas, ģimenes mājas videoieraksti un kadri, kas uzņemti jau pēc 7. oktobra. Tā tapa filma “Vēstule Dāvidam” – vēstījums cilvēkam, kurš to nevarēja noskatīties.
Kad filmu pirmoreiz izrādīja publikai 2025. gada februārī, Dāvids joprojām atradās gūstā. Taču tā paša gada 13. oktobrī viņš un Ariels atgriezās mājās, un filma tika papildināta ar epilogu, kurā piedalās abi brāļi. Tieši šo versiju demonstrēja Daugavpilī.
“Dažkārt realitāte izrādās neticamāka par kino,” pirms seansa sacīja Izraēlas vēstniece Latvijā Sandra Simoviča.
Viņa raksturoja “Vēstuli Dāvidam” kā skaistu, mākslinieciski izteiksmīgu filmu par ģimeni un uzsvēra, ka tajā atspoguļotais stāsts ir tikai viena no daudzajām traģēdijām, kas notika 2023. gada 7. oktobrī.
Laime nezināt nākotni
Filmā ir daudz kadru no pagātnes. Jaunie brāļi Kunio piedalās filmas “Jaunība” uzņemšanā, staigā ar videokameru, filmē radiniekus un draugus, jokojas un smejas. Parasta jaunu cilvēku dzīve, kuri vēl nezina, kas notiks pēc desmit gadiem.
Un, skatoties uz viņiem, neviļus ienāk prātā doma: kāda gan laime – nezināt savu nākotni.
Taču citās epizodēs neziņa iegūst pavisam citu nozīmi. Dāvids un Ariels vēl atrodas gūstā, bet viņu tuvinieki gaida, nezinot, vai abi ir dzīvi, kādos apstākļos viņi atrodas un vai viņiem jebkad izdosies atgriezties mājās. Šeit neziņa vairs nav svētība, bet gan mokošs stāvoklis, kurā jādzīvo dienu pēc dienas.
Šodien skatītājs jau zina: Dāvids un Ariels ir atgriezušies mājās. Kunio ģimenei paveicās – visi nolaupītie ģimenes locekļi palika dzīvi. Taču ne visiem tā paveicās.
Vienā no arhīva epizodēm, kurā brāļi ar videokameru filmē savus draugus, parādās Širi un Jardens Bibasi. Viņi draudzējās ar Kunio ģimeni.
Starp daudzajiem 7. oktobrī nogalināto un nolaupīto cilvēku stāstiem ir tādi, par kuriem vienkārši zini. Ir sejas, kas īpaši palikušas atmiņā. Un ir stāsti, kas izceļas pārējo vidū – tik nepanesams izrādījies šo cilvēku liktenis.
Man tādi ir Šani Lukas un Širi Bibasas ar viņas mazajiem dēliem stāsti.
Širi un viņas bērnus – četrus gadus veco Arielu un deviņus mēnešus veco Kfiru – nolaupīja 7. oktobrī. Vēlāk kļuva zināms par viņu nāvi. Viņu mirstīgās atliekas 2025. gada februārī tika nogādātas Izraēlā. Jardens Bibass pārdzīvoja gūstu un atgriezās mājās.
Redzēt Širi filmā, draugu vidū, ikdienišķā situācijā, kad neviens vēl nezina, kas notiks pēc vairākiem gadiem, bija smagi. Uz mirkli burtiski aizrāvās elpa.
Un atkal tā pati doma: kāda laime, ka toreiz viņi vēl nezināja savu nākotni.
Klusums pēc filmas
Pēc seansa beigām skatītāji nesteidzās uzdot jautājumus. Daugavpils teātra režisors Oļegs Šapošņikovs atzīmēja, ka pēc mākslas darba, kas atstājis spēcīgu iespaidu, cilvēkam dažkārt ir grūti uzreiz sākt runāt.
“Iespējams, mūsu šodienas klusēšana nenozīmē nevēlēšanos runāt, bet gan vienkārši nespēju atrast vārdus,” viņš sacīja.
Tomēr tieši Šapošņikovs uzdeva vienu no pirmajiem jautājumiem: kādi politiskie un diplomātiskie mehānismi ļauj panākt ķīlnieku atbrīvošanu?
Atbildot Sandra Simoviča pastāstīja par sarežģīto dilemmu, ar kuru saskārās Izraēlas sabiedrība. Vienošanās par ķīlnieku atbrīvošanu paredzēja viņu apmaiņu pret palestīniešu ieslodzītajiem, kuru vidū bija arī par smagiem noziegumiem notiesātas personas. Radās jautājums: vai valsts nepakļauj briesmām citus iedzīvotājus, atbrīvojot cilvēkus, kuri varētu atkārtoti pastrādāt vardarbīgus noziegumus?
Pēc vēstnieces teiktā, šis jautājums izraisīja nopietnas diskusijas. Tomēr daudziem izraēliešiem izšķirošais arguments bija apziņa, ka ķīlnieku vietā varēja nonākt jebkurš no viņiem.
“Tā varēju būt es, mana ģimene, mani draugi,” skaidroja Simoviča.
Cilvēki, kurus nolaupīja 7. oktobrī, vienkārši dzīvoja savās mājās netālu no robežas vai bija devušies uz mūzikas festivālu. Neviens no viņiem negaidīja, ka parasta diena izvērtīsies traģēdijā.
Pēc Simovičas teiktā, “Vēstule Dāvidam” ļauj pietuvoties 7. oktobra notikumiem caur konkrētas ģimenes stāstu, nerādot skatītājiem visnežēlīgākās uzbrukuma ainas.
Kā dzīvot līdzās briesmām
Latgales – pierobežas reģiona – iedzīvotājiem drošības jautājumi un dzīve apdraudējuma apstākļos ir īpaši nozīmīgi.
Pēc seansa “Chayka” jautāja Sandrai Simovičai, kā izraēliešiem izdodas turpināt ikdienas dzīvi, neraugoties uz briesmām, ar kurām valsts saskaras jau gadu desmitiem.
Pēc vēstnieces teiktā, bailes, protams, pastāv. Taču tās nedrīkst pilnībā noteikt cilvēka dzīvi.
“Dzīvei ir jāturpinās. Un, iespējams, tieši tāpēc, ka tu dzīvo līdzās briesmām, tev vēl vairāk gribas dzīvot un izbaudīt dzīvi pilnībā,” sacīja Simoviča.
Vēstniece pastāstīja, ka pēc 7. oktobra uzbrukuma daudzi izraēlieši centās atgriezties no ārzemēm, lai atbalstītu savus tautiešus – dienējot armijā, iesaistoties brīvprātīgajā darbā vai palīdzot citādi. Savukārt katru sestdienu valstī notika demonstrācijas ar prasību atbrīvot ķīlniekus. Tajās piedalījās arī Simovičas draugi.
Protams, situācija Izraēlā un Latvijas pierobežā būtiski atšķiras. Taču arī Latgales iedzīvotājiem ir pazīstams jautājums, kā neļaut bailēm no nākotnes aizēnot tagadni.
Tikšanās, kas kļūst par tradīciju
Filmas “Vēstule Dāvidam” seanss notika Daugavpils Universitātes un Izraēlas vēstniecības sadarbības ietvaros.
Atklājot pasākumu, Daugavpils Universitātes profesore, ebreju kultūras un Latgales ebreju mantojuma pētniece Elīna Vasiļjeva atzīmēja, ka vēstnieces tikšanās ar studentiem jau kļuvušas par labu tradīciju. Pati Sandra Simoviča šo tradīciju nosauca par jaunu, bet nozīmīgu, uzsverot, ka tikšanās ar studentiem joprojām ir viena no viņas prioritātēm.
2025. gada martā vēstniece jau apmeklēja Daugavpili oficiālā vizītē. Toreiz viņa tikās ar pašvaldības, izglītības un kultūras iestāžu pārstāvjiem, piedalījās brīfingā žurnālistiem, apmeklēja sinagogu un runāja par turpmākās sadarbības iespējām.
Iepriekšējā reizē Simoviča nepaspēja apmeklēt Rotko muzeju. Tagad šo ieceri beidzot izdevies īstenot.
“Beidzot!” vēstniece ar smaidu reaģēja uz jautājumu par muzeja apmeklējumu. Viņa augstu novērtēja muzeja mākslas kolekcijas, īpaši izceļot keramiku.
Iestādīt ābeli
Filmā “Vēstule Dāvidam” ir vēl kāds spilgts tēls – apelsīnu birzs kibucā, pāris kilometru attālumā no Gazas joslas robežas. Dāvida Kunio tēvs mizo apelsīnus un cienā ar tiem savus tuviniekus. Pavisam vienkārša aina, kurā nav nekā varonīga. Vienkārši ģimene, koki un nogatavojušies augļi.
Un te prātā nāk Sandras Simovičas vārdi: pat dzīvojot līdzās briesmām, dzīvei ir jāturpinās.
Var baidīties no nākotnes. Var sērot par pagātni. Un tam visam var būt pamatoti iemesli. Taču var arī stādīt kokus – pat nezinot, kas notiks pēc desmit gadiem un vai pašam izdosies nogaršot to augļus.
Latvijā apelsīni neaug. Bet kāpēc gan neiestādīt ābeli?
