Kartē, kas atrodas Svenda Ollinga kabinetā Kopenhāgenā, Latgale izskatās kā tāla perifērija. Taču pēc viesošanās Daugavpilī, tikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem un Latvijas–Baltkrievijas robežas apmeklējuma viņš piedāvā uz reģionu paraudzīties citādi – nevis no Eiropas galvaspilsētām, bet gan no šeit dzīvojošo cilvēku skatpunkta.
Svends Ollings ir Ziemeļvalstu Ministru padomes departamenta vadītājs un bijušais Dānijas vēstnieks Dienvidkorejā. Oktobra beigās viņš pirmo reizi apmeklēja Daugavpili, kur 30. oktobrī norisinājās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu enerģētiskās noturības samits.
Divu dienu vizītes laikā diplomāts apmeklēja arī Latvijas–Baltkrievijas robežu, tikās ar pašvaldības, vietējo organizāciju un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, kā arī viesojās Rotko muzejā. Sarunā ar “Chayka” viņš dalījās iespaidos par reģionu, tā attīstības iespējām un izaicinājumiem, kas saistīti ar atrašanos pierobežā.
Skats no Kopenhāgenas un skats no Daugavpils
Pirms ierašanās Daugavpilī Ollings piedalījās Ziemeļvalstu padomes sanāksmēs Helsinkos. Pēc viņa teiktā, pieaugot ģeopolitiskajai spriedzei, Ziemeļvalstis cenšas stiprināt attiecības ar saviem tuvākajiem kaimiņiem – pirmām kārtām Baltijas valstīm.
“Pasaule ir kļuvusi bīstamāka. Mēs jūtamies nedaudz vientuļāki un vairāk apdraudēti. Tāpēc gluži dabiska reakcija ir turēties tuvāk saviem draugiem. Un mūsu labākie draugi un kaimiņi ir trīs Baltijas valstis,” skaidro Ollings.
Ārpus Ziemeļvalstīm Ziemeļvalstu Ministru padomes biroji darbojas tieši Baltijas valstīs. Viens no tiem atrodas Rīgā, bet kopš 2021. gada organizācija ir pārstāvēta arī Daugavpilī.
Ollings uzskata, ka starptautiskā sadarbība pārāk bieži aprobežojas ar kontaktiem starp galvaspilsētām.
“Manā kabinetā Kopenhāgenā ir karte. Ja tajā atzīmē Kopenhāgenu, Latgale izskatās kā pati perifērija. Taču, kad atbrauc šurp, satiec cilvēkus, runā ar viņiem, apmeklē robežsargus, universitāti, pašvaldību, viss mainās. Tu sāc skatīties uz pasauli no šejienes.”
Viņaprāt, Rīgā sadarbības iespēju varētu būt vairāk, taču tieši tāpēc, ka galvaspilsētā jau ir koncentrētas daudzas organizācijas un projekti, jaunas iniciatīvas Daugavpilī var dot īpaši jūtamus rezultātus.
Vienlaikus diplomāts uzsver, ka starptautiskajai sadarbībai jāsniedz praktisks labums vietējiem iedzīvotājiem, nevis jāaprobežojas ar stratēģiju un ģeopolitikas apspriešanu.
Viens ir zināt par robežu, pavisam kas cits – redzēt to savām acīm
Vizītes laikā Ollings apmeklēja Latvijas–Baltkrievijas robežu un tikās ar robežsargiem. Tieši šo braucienu viņš dēvē par emocionāli spēcīgāko pieredzi Latgalē.
“Ir ļoti skumji redzēt šādi slēgtu robežu. Es atceros auksto karu, kad mums bija līdzīgas slēgtas robežas. Pirms pašreizējā amata es biju vēstnieks Korejā, kur arī ir ļoti stingri apsargāta robeža starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju.”
Pēc viņa teiktā, pārvietošanās un saziņas ierobežojumi liedz cilvēkiem abās robežas pusēs uzturēt personiskus, kultūras un uzņēmējdarbības sakarus. Tomēr pašreizējos drošības pasākumus viņš uzskata par nepieciešamiem, ņemot vērā Baltkrievijas varas iestāžu rīcību migrācijas krīzes kontekstā.
Ollings augstu novērtēja Latvijas robežsargu profesionalitāti, uzsverot, ka viņi sargā ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas kopējo ārējo robežu.
“Kad tuvojies robežai un saproti, ka atrodies ierobežotas piekļuves zonā, tas ļoti spēcīgi iedarbojas. Tu sajūti, ka mēs dzīvojam citā realitātē.”
Ollings atzīst, ka jau iepriekš apzinājies Latgales ģeogrāfiskā novietojuma īpatnības, taču tikai vizītes laikā pilnībā izjūtis, cik lielā mērā robežas tuvums ietekmē reģiona dzīvi. Tikšanās reizēs Daugavpilī cilvēki viņam stāstījuši ne tikai par bažām saistībā ar iespējamu konfliktu, bet arī par grūtībām uzņēmējdarbībā un jaunu investīciju piesaistē.
Vienlaikus diplomāts uzsver, ka Baltijas valstis drošības apdraudējumu priekšā nav palikušas vienas: “Visas Ziemeļvalstis ir NATO dalībvalstis. Alianse cenšas apliecināt solidaritāti ar Baltijas valstīm. Tā ir mūsu kopīgā aizsardzība. Latvijai nav jāaizstāvas vienai. Mēs esam kopā ar jums.”
“Mums jāvērtē valdības, nevis jānosoda cilvēki”
Runājot par Daugavpils krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, Ollings norādīja, ka dod priekšroku izvairīties no vispārinošiem apzīmējumiem, piemēram, “prokrievisks” un “pretkrievisks”. Viņaprāt, ir svarīgi nošķirt valsts politiku no atsevišķu cilvēku uzskatiem.
“Ja kāds man saka, ka viņam nepatīk krievi, jo viņš tos pielīdzina Putinam, es vienmēr atbildu: nošķirsim šīs lietas. Ir cilvēki, un mēs nezinām, kādi ir katra cilvēka politiskie uzskati. Mums jāvērtē valdību rīcība, nevis jānosoda cilvēki.”
Atsevišķs sarunas temats bija neatkarīgo krievvalodīgo mediju loma Latvijā.
Mēs Ollingam pastāstījām, ka daļai reģiona iedzīvotāju krievu valoda joprojām ir vienīgā valoda, kurā viņi var brīvi iegūt un saprast informāciju. Tāpēc īpaši svarīgi ir saglabāt piekļuvi neatkarīgai žurnālistikai krievu valodā.
Ollings tam piekrita.
“Ir ļoti svarīgi, lai mūsu krievvalodīgajiem draugiem Latvijā būtu alternatīvi ziņu avoti krievu valodā. Tieši to dara “Chayka”, cenšoties būt neitrāls un objektīvs ziņu avots krievu valodā,” viņš norādīja.
Diplomāts uzsvēra, ka tas ir arī jautājums par cieņu pret Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un viņu tiesībām saņemt brīvu informāciju sev saprotamā valodā.
Sadarbība, kuras pamatā ir uzticēšanās
Divu dienu laikā Ollings tikās ar pašvaldības, uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un mediju pārstāvjiem. Viņš apmeklēja arī Rotko muzeju, kur tika atklāta izstāde “Skaņas slepenie ceļi ziemeļu ūdeņos”.
Īpaši pozitīvu iespaidu uz viņu atstāja vietējo organizāciju gatavība sadarboties. Pēc Ollinga teiktā, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu attiecības lielā mērā atvieglo kopīgas vērtības un savstarpēja uzticēšanās.
“Ja Latvijas uzņēmējs veic uzņēmējdarbību Stokholmā vai Dānijas uzņēmējs strādā Daugavpilī, tas ir diezgan vienkārši, jo mēs saprotam cits cita vērtības. Sēžoties pie sarunu galda, mums nav pastāvīgi jādomā par kultūras atšķirībām vai par to, vai varam viens otram uzticēties.”
Sarunā Ollings atcerējās arī Daugavpils domes priekšsēdētāja Andreja Elksniņa teikto par pilsētas valodu un kultūru daudzveidību. Viņš piekrīt, ka šāda dažādība var būt priekšrocība, uz kuras balstīt turpmāko attīstību.
Pašam Ollingam vizīte apliecināja, ka lēmums pirms pieciem gadiem atvērt Ziemeļvalstu Ministru padomes pārstāvniecību Daugavpilī bija pareizs.
“Galvenais, ko es paņemu līdzi, ir pārliecība, ka mēs darām pareizo darbu. Pirms 35 gadiem atvērt biroju Rīgā bija pareizs lēmums. Pirms pieciem gadiem atvērt biroju Daugavpilī bija pareizs lēmums. Un arī šogad pārcelties uz jaunām, modernām telpām universitātē bija pareizs lēmums,” viņš saka.
Tomēr par svarīgāko vizītes rezultātu diplomāts uzskata nevis pārstāvniecību attīstību, bet cilvēku vēlmi sadarboties.
“Mēs jūs uzskatām par saviem tuvākajiem draugiem, cilvēkiem, ar kuriem mums ir kopīgas vērtības. Un, kad atbrauc šurp un dzirdi atbildi: “Mēs jūtamies tāpat. Mēs vēlētos sadarboties vēl ciešāk un darīt vairāk kopā,” – tā ir ļoti patīkama sajūta.”
