15. oktobrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Civillikuma grozījumus, nostiprinot principu, ka dzīvnieki nav lietas, bet gan dzīvas un justspējīgas būtnes. Lēmums pieņemts, atsaucoties uz sabiedrības iniciatīvu, kas portālā ManaBalss.lv savāca vairāk nekā 35 tūkstošus parakstu.
Bet vai jaunais tiesiskais statuss palīdzēs efektīvāk aizsargāt dzīvniekus pret cietsirdīgu izturēšanos? Chayka mēģināja noskaidrot, ko nozīmē pieņemtie grozījumi, un aprunājās ar dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepu sargi” vadītāju Karīnu Vilsoni.
Kas mainījies likumā
Pieņemtie grozījumi papildina Civillikuma 841. pantu ar normu, kas nosaka, ka dzīvnieki nav lietas, bet gan dzīvas un justspējīgas būtnes.
Vienlaikus tie saglabā civiltiesību objektu statusu. Citiem vārdiem, kaķim vai sunim joprojām var būt īpašnieks, tos var pārdot, uzdāvināt vai nodot citai personai. Tomēr mantiskās attiecības regulējošās normas jāpiemēro, ņemot vērā dzīvnieka kā dzīvas būtnes dabu un tā aizsardzībai paredzētos tiesību aktus.
“Civiltiesiskajās attiecībās dzīvnieku nevar vērtēt tikai kā lietu, kuras vērtību nosaka naudā,” iepriekš norādīja Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins. Viņš uzsvēra, ka dzīvnieka dzīvība un labturība ir nozīmīgas un aizsargājamas vērtības.
Grozījumi arī precizē ar dzīvniekiem saistītā kaitējuma atlīdzināšanas noteikumus. Proti, Civillikuma 2363.–2368. pantā jēdziens “zaudējumi” tiek aizstāts ar plašāko jēdzienu “kaitējums”.
No patversmes suņa stāsta līdz 35 tūkstošiem parakstu
Iniciatīvu “Likumā noteikt, ka dzīvnieks nav manta, bet dzīva būtne” 2025. gada 16. oktobrī platformā ManaBalss.lv publicēja Marta Mackeviča.
Kā vēstīja LSM, viens no iemesliem, kas pamudināja Martu sākt parakstu vākšanu, bija viņas no patversmes adoptētā suņa Moso stāsts.
“Tie gadījumi, kad dzīvnieki nonāk patversmēs, ir ļoti dažādi. Cilvēki pārceļas un izmet dzīvnieku, šķirot laulību, nevar sadalīt, kurš tad ņems to suni vai kaķi; protams, kad seniori aiziet mūžībā vai uz sociālās aprūpes iestādi,” LSM žurnālistiem stāstīja Marta.
Iniciatīvas autori uzskata, ka attieksme pret dzīvām būtnēm kā pret mantu neatbilst to dabai. Viņi arī norādīja uz, viņuprāt, nepietiekami stingriem sodiem par cietsirdīgu izturēšanos un cerēja, ka tiesiskā statusa maiņa kļūs par pamatu turpmākai normatīvā regulējuma pilnveidošanai.
Iniciatīva savāca vairāk nekā 35 tūkstošus parakstu un galu galā noveda pie Civillikuma grozījumu pieņemšanas.
Ko tas nozīmē praksē
Dzīvnieku īpašais statuss jau ir nostiprināts vairāku Eiropas valstu, tostarp Vācijas, Austrijas, Šveices, Čehijas un Francijas, tiesību aktos. Vienlaikus to atzīšana par dzīvām būtnēm, nevis lietām nenozīmē pilnīgu izslēgšanu no mantiskajām attiecībām.
Latvijā, gatavojot grozījumus, tika apspriesti arī konkrētāki jautājumi, piemēram, kas notiek ar mājdzīvnieku pēc īpašnieka nāves un kam jānodrošina tā uzturēšana.
2026. gada maijā jautājums par mantinieku atbildību tika aktualizēts arī Tieslietu ministrijas līmenī. Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere norādīja, ka rūpes par mājdzīvniekiem nevajadzētu uzlikt ziedotājiem vai pašvaldībām, ja mantinieks ir saņēmis īpašumu, no kura līdzekļiem iespējams nodrošināt nepieciešamo aprūpi.
Tomēr toreiz apspriestos priekšlikumus nevajadzētu jaukt ar tagad pieņemtajiem grozījumiem. Detalizētākam šādu situāciju regulējumam nepieciešami papildu lēmumi.
Tas pats attiecas uz atbildību par cietsirdīgu izturēšanos. Latvijā ir spēkā atsevišķs Dzīvnieku aizsardzības likums, kas cita starpā paredz administratīvo atbildību.
Saskaņā ar Krimināllikuma 230. pantu par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku un tā spīdzināšanu atkarībā no sekām un apstākļiem var draudēt brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem gadiem, kā arī tiesību atņemšana turēt dzīvniekus. 15. oktobrī pieņemtie Civillikuma grozījumi šos sodus nepastiprina.
“Šobrīd tas ir vairāk simbolisks solis”
Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepu sargi” vadītāja Karīna Vilsone Saeimas lēmumu vērtē kā svarīgu, tomēr uzsver: lai jaunais princips darbotos praksē, nepieciešamas izmaiņas arī citos normatīvajos aktos – pirmām kārtām Dzīvnieku aizsardzības likumā un Ministru kabineta noteikumos.
“Šobrīd tas ir vairāk simbolisks nekā kaut kas konkrēts. Bet, uz to balstoties, mēs varam pieprasīt izmaiņas citos likumos,” skaidro Karīna.
Viņa salīdzina jauno principu ar Satversmes normām: vispirms likumā tiek nostiprinātas pamattiesības un pamatprincipi, kas pēc tam tiek izvērsti detalizētākās tiesību normās.
Kā pietrūkst reālai aizsardzībai
Visvairāk Karīnu satrauc nekontrolēta dzīvnieku pavairošana. Pēc viņas teiktā, Latvijā ir gadījumi, kad viens cilvēks nepiemērotos apstākļos tur desmitiem suņu, savukārt uzraugošo iestāžu iespējas pārbaudīt privātīpašumā notiekošo ir ierobežotas.
Karīna uzskata, ka cilvēkiem, kuri nodarbojas ar dzīvnieku pavairošanu, jānosaka īpašas prasības un jānodrošina efektīvāka Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) uzraudzība. Tas ļautu ne tikai reaģēt uz jau konstatētiem pārkāpumiem, bet arī novērst situācijas, kad dzīvnieki ilgstoši tiek turēti sliktos apstākļos.
Vienlaikus viņa vērš uzmanību uz ieilgušo attiecīgo noteikumu izstrādi. Pēc Karīnas teiktā, Zemkopības ministrija vairākkārt apspriedusi izmaiņas un veidojusi darba grupas, taču nepieciešamie lēmumi joprojām nav pieņemti.
Karīna cer, ka jaunais tiesiskais statuss palīdzēs paātrināt nepieciešamo noteikumu pieņemšanu, lai gan līdzšinējā pieredze neļauj paļauties uz straujām pārmaiņām.
“Es tiešām šaušu salūtu un priecāšos, kad beidzot tiks pieņemti nopietni ierobežojumi dzīvnieku pavairotājiem,” viņa saka.
Jaunais likums ir nostiprinājis principu: dzīvnieks nav lieta. Tagad galvenais jautājums ir, kādas praktiskas pārmaiņas sekos šim atzinumam.
