Vairāki jaunās “Regulas (ES) 2025/40 par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem” noteikumi Eiropas Savienībā kļuva piemērojami 2026. gada 12. augustā. Pati regula stājās spēkā pagājušā gada 11. februārī, un tās normas tiks ieviestas pakāpeniski.
Jaunais regulējums izraisīja ļoti negatīvu Eiropas uzņēmēju, kā arī dažu politiķu, kuri tradicionāli kritizē ES birokrātiju, reakciju.
“Eiropas birokrāti nolēmuši iznīcināt mazo biznesu, kas līdz šim baudīja izslavētā vienotā Eiropas tirgus priekšrocības! Svētais mērķis – rūpes par ekoloģiju!” Ar šādu komentāru sākas Olgas Petkevičas – sabiedriskās aktīvistes un politiķes, kura kandidē gaidāmajās Saeimas vēlēšanās no partijas “Latvija pirmajā vietā” saraksta, – ierakstītais video.
Olga Petkeviča apgalvo, ka “miljoniem mazo uzņēmēju” visā pasaulē jaunās regulas ieviešanas dēļ pārtraukuši sūtīt preces uz ES. “Jo saskaņā ar jauno PPWR regulu pat par vienu rokassprādzīti vai piespraudi, kas nosūtīta, piemēram, uz Zviedriju, tās izgatavotājam gadā jāsamaksā 220 eiro, bet, lai nosūtītu uz Poliju, – 150 eiro. Nekāda vienotā tirgus,” video stāsta politiķe, prognozējot miljoniem mazo uzņēmumu krahu.
Olga Petkeviča savai auditorijai paziņoja, ka jaunieveduma “svētais mērķis” ir “ekoloģija, zaļais kurss, viss šis klajais absurds”, piebilstot, ka “tagad mūsu amatnieki vienkārši likvidēs savu nelielo biznesu Briseles pilnīgi neizpildāmo ekoloģisko prasību vārdā”.
Atstājot malā ierasto strīdu starp zaļā kursa atbalstītājiem un pretiniekiem, sērijas “Chayka pārbauda faktus” ietvaros nolēmām sīkāk noskaidrot, kas tieši noteikts jaunajā regulā un vai tiešām “mūsu amatnieki” vairs nevarēs pārdot savas preces kaimiņiem.
Uzreiz precizēsim, ka šajā materiālā “Chayka” pievērsīsies tieši mazo uzņēmēju ar nelielu apgrozījumu problēmai, kuri nelielās partijās sūta savas preces uz ES valstīm. Lai gan kopumā regula skar arī citu uzņēmēju kategoriju intereses, vienā rakstā nav iespējams godprātīgi izskatīt visus radušos jautājumus.
Jaunās regulas par iepakojumu normas
“Regulas par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem” preambulā runāts par iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas problēmām – iepakojumā joprojām bieži tiek izmantoti nepārstrādājami materiāli, turklāt iepakojums veido 36% no cietajiem sadzīves atkritumiem Eiropā.
“Tālab šai regulai būtu jāparedz noteikumi, kuri aptvertu visu iepakojuma aprites ciklu un kas veicinātu efektīvu iekšējā tirgus darbību, saskaņojot valstu pasākumus un vienlaikus novēršot un samazinot iepakojuma un iepakojuma atkritumu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēka veselību,” teikts ievadā.
Jaunā regula ir visai apjomīgs dokuments – vairāk nekā 120 lappusēs ietverts 71 pants un 13 pielikumi. Pat attiecīgo nozaru iestāžu ierēdņiem nebūs viegli detalizēti iedziļināties visos atjauninātā ES regulējuma noteikumos. Taču Olgas Petkevičas minētā problēma tieši izriet no regulas 45. panta “Paplašināta ražotāja atbildība” noteikumiem.
Saskaņā ar šajā pantā noteikto ražotāji ir atbildīgi par iepakojumu, ko tie “pirmo reizi dara pieejamu dalībvalsts teritorijā”. Šādam ražotājam jāpiedalās iepakojuma atkritumu marķēšanas, savākšanas, šķirošanas un apsaimniekošanas izmaksu segšanā.
PPWR nenosaka vienotu maksu par katru sūtījumu vai konkrētu fiksētas maksas apmēru par kādu periodu – tarifus katra valsts aprēķina atsevišķi.
“Sedzamās izmaksas nosaka pārredzamā proporcionālā, nediskriminējošā un efektīvā veidā,” noteikts panta otrajā punktā.
Vienlaikus jaunās regulas 45. pants paredz pienākumu katrā ES dalībvalstī iecelt pilnvaroto pārstāvi ražotāja paplašinātās atbildības jautājumos. Proti, noslēgt līgumu ar citā Eiropas valstī pilnvarotu organizāciju un kārtot birokrātiskos jautājumus, kas saistīti ar šo ražotāja paplašināto atbildību.
Kas ir “paplašinātā atbildība”?
Ražotāja paplašinātā atbildība (Extended producer responsibility – EPR) Eiropā pastāvēja jau ilgi pirms jaunās regulas pieņemšanas. Šā mehānisma būtība ir šāda: tam, kurš laiž preci vai iepakojumu kādas valsts tirgū, jāpiedalās to izmaksu segšanā, kas rodas pēc tam, kad pircējs preci vai iepakojumu ir izmantojis.
Piemēram, jūs no Latvijas nosūtījāt pircējam Polijā adītu šalli kartona kastē. Kaste kļuva par atkritumiem Polijā, kur tā ir jāsašķiro, jāizved un jāapsaimnieko. EPR sistēma ir izveidota, lai šīs izmaksas pilnībā negultos uz pašvaldību un vietējo nodokļu maksātāju pleciem, bet tās daļēji vai pat pilnībā segtu preču un iepakojuma piegādātāji.
Latvijā valsts līmenī šī sistēma darbojas jau vairāk nekā desmit gadus (pie mums to sauc par ražotāju paplašinātās atbildības sistēmu – RAS). Valsts vides dienesta (VVD) tīmekļvietnē var detalizēti iepazīties ar to, kā tā darbojas.
Spēkā esošajā Dabas resursu nodokļa likumā noteikts: “Nodokļa maksātājs, kura radītā izlietotā iepakojuma apjoms, ieskaitot depozīta iepakojumu, kalendāra gada laikā ir 300 kilogramu vai vairāk, piedalās ražotāja paplašinātās atbildības sistēmā, slēdzot līgumu ar apsaimniekotāju par dalību izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā, vai pats izveido un piemēro šādu sistēmu.”
Tātad lielākā daļa mājražotāju un individuālu izstrādājumu izgatavotāju bija atbrīvoti no pienākuma piedalīties RAS, jo 300 kilogrami pārsvarā papīra vai plastmasas iepakojuma gada laikā ļauj nosūtīt visai lielu preču apjomu.
Latvijā 300 kg slieksnis pagaidām nav atcelts arī pēc jaunās Eiropas regulas stāšanās spēkā, lai gan jāatceras, ka noteiktais slieksnis neatbrīvo Latvijas uzņēmējus no pienākuma veikt iepakojuma uzskaiti un maksāt dabas resursu nodokli.
Oficiālie komentāri par jauno regulu
Nākamajā dienā pēc jaunās regulas piemērošanas sākuma ES Latvijas Valsts vides dienests (VVD) atjaunināja lapu “Iepakotāji un to pienākumi“.
Jaunajā sadaļā “PPWR un iepakojuma ražotāju reģistrācija Latvijā” cita starpā teikts: “Pašlaik Latvijā nav izveidots atsevišķs iepakojuma ražotāju reģistrs un Valsts vides dienests pašlaik nepiešķir reģistrācijas numurus (EPR vai PPWR numurus) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES)… <> Līdz jauno normatīvo aktu spēkā stāšanās brīdim darbojas pašreizējais normatīvais regulējums.”
Ziņa ir laba, taču tā attiecas tikai uz sūtījumiem iekšvalstī un tiem pārdevējiem, kuri savas preces no citām ES valstīm sūta uz Latviju. Tātad pārdevēju, kurš preci no Latvijas pārdod uz kaimiņvalsti, šī informācija iepriecināt nevarēs.
Latvijas Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) 19. augustā informatīvi tiesiskajā portālā “LV portāls” publicēja skaidrojumu “Iepakojuma regulas piemērošana“. Tajā vēlreiz apstiprināts, ka Latvijā pagaidām nav ieviestas nekādas izmaiņas attiecībā uz ražotāja paplašināto atbildību.
Tomēr par tirdzniecību ar citām ES valstīm teikts: “Uzņēmumam, kas ražo vai iepako preci Latvijā un to piegādā citā Eiropas Savienības dalībvalstī, jānoskaidro arī tās valsts prasības (attiecas uz reģistrāciju un dalību ražotāju paplašinātās atbildības sistēmā), kurā prece tiek laista tirgū.”
Vācija jau pieprasa iecelt pārstāvi
Daudzās ES valstīs, tāpat kā Latvijā, pagaidām ir pārejas periods. Taču ne visās: piemēram, Vācija jau pieprasa piegādātājiem no Eiropas Savienības valstīm ievērot jaunās normas. Vācijas “Iepakojuma reģistra centrālā iestāde” (Zentrale Stelle
Verpackungsregister) informēja, ka no 2026. gada 12. augusta ārvalstu uzņēmumiem, kuri bez filiāles valstī pārdod iepakotas preces tieši galapatērētājiem Vācijā, ir jāieceļ pilnvarotais pārstāvis paplašinātās ražotāja atbildības jautājumos. Savukārt reģistrācija Vācijas iepakojuma reģistrā LUCID ārvalstu uzņēmējam jāveic pašam.
Vācijā reģistrācija LUCID un informācijas iesniegšana tajā ir bez maksas. Tomēr vēl pirms pirmā komerciālā sūtījuma ārvalstu pārdevējam ar pārstāvja starpniecību jānoslēdz līgums ar kādu no pārstrādes sistēmas operatoriem un jāapmaksā paredzamā iepakojuma gada apjoma apsaimniekošana.
Vienota tarifa nav – cena ir atkarīga no materiāla, svara un izvēlētā operatora minimālās likmes. Atbrīvojums maziem apjomiem nav paredzēts, un pienākums rodas jau ar pirmo sūtījumu.
Atsevišķi ārvalstu pārdevējs, kuram Vācijā nav filiāles, maksā arī par valstī ieceltā pārstāvja pakalpojumiem. Piemēram, pārstāvja Rep Germany minimālais tarifs ir 170 eiro gadā. Pārstrādes sistēmas operatoram var deklarēt, teiksim, 10 kilogramus kartona iepakojuma gadā.
Piemēram, sistēmas Activate kalkulators šī materiāla tapšanas brīdī par deklarētiem 10 kg papīra un kartona iepakojuma uzrādīja 16,60 eiro.
Aptuveni 190 eiro gadā nešķiet milzīga summa, taču maksāt šādu naudu ir jēga tikai tad, ja mazais uzņēmējs vai individuālais amatnieks regulāri strādā ar klientiem Vācijā. Sadalīt šādu summu starp pāris pasūtījumiem bez būtiska kaitējuma peļņai varētu vienīgi briljanta kaklarotu ražotāji. Un tā ir tikai viena valsts – ja tādu būs desmit un katrā izdevumi būs vismaz 100 eiro gadā, pārrobežu tirdzniecība ES iekšienē individuālajiem uzņēmējiem patiešām kļūst ievērojami mazāk izdevīga.
Sarežģīto dalības shēmu sistēmā var izprast arī patstāvīgi, taču tam nepieciešamas diezgan labas prasmes informācijas meklēšanā internetā un/vai darbā ar mākslīgā intelekta algoritmiem, kas palīdzēs izskaidrot shēmu, atrast saites un salīdzināt tarifus. Turklāt šādu shēmu var izrādīties tikpat daudz, cik valstu ir Eiropas Savienībā.
Pārdevēju reakcija uz jauno regulējumu
“Chayka” redakcija aprunājās ar vairākiem Latvijas mazā biznesa pārstāvjiem un individuālajiem amatniekiem, kuri periodiski sūta savus izstrādājumus uz dažādām ES valstīm. Viņi visi ir dzirdējuši par jauno regulējumu un bažījas, ka tas pārrobežu tirdzniecību padarīs pavisam neizdevīgu, taču pagaidām līdz galam nesaprot, kā un kad jaunievedumi tieši ietekmēs viņu biznesu.
Teorētiski sava interneta veikala īpašnieks Latvijā, saņemot vienreizēju pasūtījumu, piemēram, no tās pašas Vācijas, arī tagad var to nosūtīt uz ārzemēm, nereģistrējoties Vācijas sistēmās. Formāli tas būs ES tiesību aktu pārkāpums, taču nav īsti skaidrs, kurā posmā šādu sūtījumu varētu kontrolēt.
Tāpēc amatnieki un mazie ražotāji problēmas vispirms gaida tieši tirdzniecības platformās, kurām kā pamanāmiem tirgus dalībniekiem ir stingri un savlaicīgi jāievēro visas tiesību aktu prasības.
Lielākais Eiropas tirdzniecības portāls “Amazon” oficiāli brīdināja Eiropas pārdevējus, ka pēc PPWR regulējuma piemērošanas sākuma preces, kas neatbilst paplašinātās ražotāja atbildības prasībām attiecībā uz iepakojumu, var tikt izņemtas no tirdzniecības.
Atsevišķā paziņojumā Zviedrijas tirgum platforma paziņoja, ka izņems to pārdevēju piedāvājumus, kuri līdz 12. augustam nebūs sākuši reģistrācijas numura saņemšanas procedūru paplašinātās ražotāja atbildības sistēmā. Savukārt, piemēram, Francijā tūlītējas piedāvājumu izņemšanas vietā “Amazon” paredz dažu pārdevēju automātisku pievienošanu maksas pakalpojumam “EPR Pay on Behalf”. Šajā gadījumā platforma pati veiks attiecīgās iemaksas un ieturēs tās kopā ar pakalpojuma maksu no pārdevēja konta.
Uzņēmēja no Vācijas, kura populārajā e-komercijas vietnē “Etsy” pārdod uzlīmes, grāmatzīmes un izdrukas vieglās papīra aploksnēs, savu reakciju uz jauno regulu aprakstīja šādi:
“Pēdējās dienas esmu pavadījusi, mēģinot noskaidrot, vai joprojām varēšu veikt piegādes uz citām ES valstīm… Līdz šim man ir nācies sazināties ar valsts iestādēm vai organizācijām, kas atbild par ražotāja paplašināto atbildību, vairāk nekā 20 ES valstīs, jo, šķiet, katrā valstī ir savas reģistrācijas prasības, nodevu apmēri, ziņošanas noteikumi un kontaktinstitūcijas. Dažās valstīs pat ir jāieceļ vietējais pārstāvis. Esmu gatava ievērot likumu, taču informācijas apjoms, kas jāizpēta tik mazam uzņēmumam, godīgi sakot, ir vienkārši milzīgs.”
Šī ieraksta komentāros uzņēmējs no Itālijas rakstīja: “Pirms divām dienām sāku savu biznesu. Par šo jauno likumu uzzināju tikai dažas dienas pirms biznesa uzsākšanas. Man tas maina pilnīgi visu. Veicot izpēti, noskaidroju, ka faktiska visu prasību ievērošana visās 27 ES valstīs izmaksās 10 000 eiro! Man ieteica sākt tikai ar Itāliju, pēc tam pievienot Vāciju un Franciju (divus lētākos variantus) un pilnībā izvairīties no Spānijas un Austrijas (diviem dārgākajiem). Biju plānojis veikt piegādes tikai ES robežās, bet tagad atklāju, ka lētāk ir piedāvāt piegādi uz Lielbritāniju un pat ASV.”
Pilsonisko petīciju platformā Change.org raksta tapšanas brīdī zem petīcijas “Pārtrauciet iznīcināt mikrouzņēmumus ES: nekavējoties ieviesiet moratoriju pārrobežu maksājumiem ražotāja paplašinātās atbildības (EPR) ietvaros” bija savākti 76 223 paraksti. Preambulā norādīts, ka 5. augustā Eiropas Parlamenta pastāvīgajai Lūgumrakstu komitejai (PETI) tika iesniegta arī oficiāla petīcija par “šo strukturālo tirgus izkropļojumu”.
“Atveriet Instagram vai TikTok, un jūs ieraudzīsiet biedējošu tendenci: platformu plūsmas ir pārpildītas ar neatkarīgu mākslinieku, amatnieku un mazu veikalu ierakstiem, kuros tiek paziņots par piegāžu pārtraukšanu uz ES vai sava biznesa slēgšanu. Ir sirdi plosoši vērot, kā viens vienīgs, slikti izstrādāts regulējums vienā mirklī sagrauj tūkstošiem iztikas avotu, radošu sapņu un projektu, kuros cilvēki ieguldījuši visu savu sirdi,” cita starpā teikts petīcijā.
Dokumenta parakstītāji atbalsta šādas prasības Eiropas Komisijai:
- Nekavējoties ieviest moratoriju piespiedu pasākumu piemērošanai: nekavējoties atcelt visus sodus par EPR prasību neievērošanu, pārrobežu reģistrācijas prasības un obligātos maksājumus trešajām personām, kas darbojas kā “pilnvarotie pārstāvji”, mikrouzņēmumiem uz tiesiskā regulējuma reformas laiku.
- Ieviest vienotu minimālo slieksni visā ES: pilnībā atbrīvot pārdevējus ar nelieliem produkcijas apjomiem un mikrouzņēmumus no pārrobežu birokrātijas iepakojuma jomā.
- Izveidot patiesi vienotu kontaktpunktu visas ES mērogā: centralizētu ES portālu, lai nevienam individuālajam uzņēmējam nebūtu atsevišķi jāreģistrējas 27 dažādās dalībvalstīs.
Šādi masveida aicinājumi ar konkrētām prasībām reformēt tiesisko regulējumu teorētiski varētu iekustināt birokrātisko mašīnu. Tajā pašā platformā var atrast arī citus daudzu uzņēmēju kopīgus aicinājumus no dažādām ES valstīm par šo pašu jautājumu.
Par problēmu bija zināms jau iepriekš
2025. gada decembrī Eiropas Komisija ierosināja līdz 2035. gada 1. janvārim apturēt prasību par obligātu EPR pārstāvi ES uzņēmumiem, kas pārdod preces citās ES dalībvalstīs. Pamatojums bija gandrīz tāds pats kā iepriekš minētās petīcijas autoriem: atšķirīgās valstu EPR sistēmas rada pārmērīgas administratīvās izmaksas un faktiski darbojas kā šķērslis vienotajā tirgū. Darba dokumentā tieši bija norādīts uz “ievērojamām izmaksām uzņēmumiem” un nepieciešamību samazināt administratīvo slogu, kas saistīts ar pārdošanu starp ES dalībvalstīm.
Jūnijā ES Padome vienojās par nostāju attiecībā uz priekšlikumu “vienkāršot noteikumus un procedūras rūpniecisko emisiju, aprites ekonomikas un ģeotelpisko datu jomā”. Priekšlikums kļuva par daļu no tā dēvētās visaptverošās “astotās vienkāršošanas paketes”. Paketes pieņemšanas mērķis ir “samazinātu administratīvo slogu, vienlaikus aizsargājot Eiropas Savienības augstos standartus vides aizsardzības jomā”.
Tomēr sarunas Padomē par priekšlikumiem, kas attiecas tieši uz ražotāja paplašinātās atbildības sistēmas optimizēšanu, apstājās, kā tika norādīts, “ņemot vērā nopietnus iebildumus no pārliecinoša dalībvalstu vairākuma”. Tātad jautājumā par jaunā regulējuma atvieglojumiem mazajiem uzņēmējiem vienota nostāja netika panākta.
Tādējādi, lai gan ES izpildvaras iestādes ir atzinušas tiesiskā regulējuma radīto nelīdzsvarotību, tās novēršanas process pagaidām ir apstājies.
Iespējams, Eiropas uzņēmēju, kuri vienlaikus ir arī Eiropas vēlētāji, masveida aktivitāte palīdzēs paātrināt jaunās regulas piemērošanas dēļ radušās nepatīkamās situācijas ar pārrobežu tirdzniecību atrisināšanu.
Citus “Chayka” faktu pārbaudes sērijas materiālus var atrast šeit.
Teksta autors Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka
