6. jūlijā Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (ĀID) publicēja sava preses biroja materiālu ar virsrakstu “Pagātnes traumas nedod mieru britu leļļu raustītājiem”. Teksts ir uzrakstīts Krievijas valsts iestādēm raksturīgajā asajā stilā. Tomēr pats dokumenta saturs izpelnījās vēsturnieku un ekspertu kritiku: viņi norādīja uz acīmredzamu XIX gadsimta faktu sagrozīšanu.
Skaidrojam situāciju “Chayka” faktu pārbaudes sērijā.
Par ko rakstīja Krievijas izlūki
Krievijas ĀID būtībā apsūdzēja Lielbritāniju uzbrukumā anektētās Krimas pilsētai, kura rezultātā tika bojāta panorāma “Sevastopoles aizsardzība”.
Atgādināsim, ka naktī uz 10. jūniju kaujas bezpilota lidaparāts vai nu uzbruka, vai arī nokrita uz muzeja-panorāmas ēkas Sevastopolē. Sākumā parādījās ziņas par kultūras mantojuma objekta iznīcināšanu, vēlāk tika precizēts, ka oriģinālo gleznu fragmenti nav bojāti, taču kritiski cietis audekls, kuru 1954. gadā no jauna uzgleznoja padomju mākslinieku grupa.
Nepaužot nekādas šaubas, ka trieciens bijis vērsts tieši pret muzeju, Krievijas izlūkdienesta preses birojs publicētajā paziņojumā apgalvo: “Lidojuma uzdevumus ieroču sistēmās ievadīja britu speciālisti, kuri darbojās militāro padomnieku aizsegā.”
Citiem vārdiem sakot, briti it kā mērķējuši bezpilota lidaparātu tieši uz kultūrvēsturisku objektu, turklāt slepus no ukraiņiem: “ukraiņi, visticamāk, nebija informēti par uzbrukuma patieso mērķi,” teikts paziņojumā.
ĀID tekstā dota arī atbilde uz jautājumu, kāpēc angļiem būtu bijusi vajadzīga šī dīvainā speciālā operācija: “Lieta tāda, ka Londonā Ukrainas konfliktu lielā mērā uztver kā mēģinājumu revanšēties par XIX gadsimtā neīstenoto projektu – nodarīt Krievijai stratēģisku sakāvi.”
Izrādās, muzejs-panorāma nav vienkārši muzejs, bet gan “vēsturisks kairinātājs, kas britos modina sāpīgas atmiņas par smagu militāru kampaņu, kura izraisīja kolosālus zaudējumus Apvienotās Karalistes augstākās elites pārstāvju vidū”. Tekstu Krievijas pārstāvji noslēdza ar tradicionāliem draudiem: “par šo triecienu, tāpat kā par daudziem citiem barbariskiem noziegumiem pret Krievijas un Ukrainas tautām, britiem tik un tā nāksies atbildēt”.
Šajā ne pārāk garajā tekstā ir acīmredzama nepateiktība. Līdz galam nav izvērsta “vēsturiskā kairinātāja” tēma, un nav detalizēti aprakstīti apstākļi, kuros britiem būtu izveidojušās tik sāpīgas atmiņas. Mēģināsim noskaidrot, kādi tieši vēsturiski notikumi varēja izraisīt tik spēcīgu angļu naidu pret panorāmu Sevastopolē.
Krimas karš un tā sekas
Panorāma “Sevastopoles aizsardzība” ir viens no diviem slavenākajiem batāliju gleznotāja Franca Rubo darbiem. Ēka, kurā panorāma tika eksponēta, Sevastopolē pirmo reizi tika atklāta 1905. gadā. Gleznas pamatā mākslinieks lika kauju pie Malahova kurgāna 1855. gada 6. (18.) jūnijā – vienu no galvenajiem notikumiem pilsētas aizsardzībā Krimas kara laikā no 1853. līdz 1856. gadam.
Nav grūti pieņemt, ka mūsdienu Krievijas izlūku tekstā runa ir tieši par Krimas karu kā par notikumu, kas it kā nodarījis britiem vēsturisku traumu.
Šajā globālajā militārajā konfliktā pret Krieviju cīnījās koalīcija, kuras sastāvā bija Britu, Francijas un Osmaņu impērija, kā arī Sardīnijas karaliste. Sevastopoles aizsardzība, kas ilga 349 dienas, kļuva par šī kara galveno un vislabāk atmiņā palikušo posmu. Lai gan rezultātā krievu karaspēks pilsētu atstāja un aizdedzināja, bet Krievijas kara kuģi, kas atradās Sevastopoles līcī, tika nogremdēti.
Ar ko gan tādu Krimas karš beidzās Lielbritānijai, ka tā traumētie angļi pēc 170 gadiem nolēma ar ukraiņu rokām iznīcināt liecību par krievu varonīgo aizsardzību? Par to var izlasīt 1856. gada Parīzes miera līguma tekstā.
Tajā galvenokārt runa ir par Krievijas zaudējumiem. Pēc kara beigām Krievijas impērija atteicās no Bomarsundas cietokšņa nostiprināšanas Ālandu salās; piekrita brīvai kuģošanai pa Donavu; atteicās no sava protektorāta pār Valahiju, Moldāvijas kņazisti un Serbiju; atdeva Moldāvijas kņazistei savus valdījumus Donavas grīvās un daļu Dienvidbesarābijas; atdeva Turcijai ieņemto Karsas pilsētu un citadeli kopā ar “pārējām Osmaņu impērijas teritorijām, kuras bija ieņēmušas Krievijas impērijas karaspēka daļas”.
Tiesa, Krievija atguva Sevastopoli, Balaklavu, Kamišu, Kerču, Jenikali, Kinburnu un citas sabiedroto spēku ieņemtās teritorijas.
Turklāt Melnās jūras valstīm, tātad arī Krievijai, tika aizliegts turēt Melnajā jūrā kara flotes, bet Bosfora un Dardaneļu šaurumi miera laikā tika pasludināti par slēgtiem ārvalstu karakuģiem.
Tādējādi Krievijas izlūku pieminētais “projekts nodarīt Krievijai stratēģisku sakāvi” izrādījās pilnībā īstenots.
Bet kādu traumu šis karš galu galā nodarīja tieši Lielbritānijai?
Londonas galvenais uzdevums XIX gadsimta vidū nebija iznīcināt Krieviju kā valsti, bet nepieļaut, ka tā kļūst par dominējošo spēku Melnajā jūrā un Vidusjūras reģionā.
Apstiprinājumu tam var atrast fundamentālos vēstures pētījumos, piemēram, Orlando Faidžesa monogrāfijā “Krimas karš” (Orlando Figes, The Crimean War: A History).
Krimas kampaņas iznākumā šis uzdevums uz vairākām nākamajām desmitgadēm tika atrisināts, bet Krievija kā jūras lielvara uz laiku tika novājināta. Lielbritānija šajā karā neieguva jaunas teritorijas, taču panāca būtiskas stratēģiskā līdzsvara izmaiņas sev par labu.
Tiesa, Krimas karš atklāja arī dziļas problēmas britu armijā: vāju apgādi, nepietiekamu medicīnisko nodrošinājumu, neefektīvu vadību, novecojušu virsnieku iecelšanas sistēmu un nopietnus loģistikas aprēķinu trūkumus. Krimas kampaņas sākumposmā britu zaudējumi slimību dēļ ievērojami pārsniedza kaujas zaudējumus. Par to jau kara laikā daudz rakstīja britu avīzes, būtībā toreiz izveidojot kara žurnālistiku.
Rezultātā Krimas karš kļuva par sākumpunktu reformām britu bruņotajos spēkos. Paātrinājās pāreja uz profesionālu armiju, mainījās apgādes sistēma, attīstījās militārā medicīna, tika pārskatīta virsnieku iecelšanas kārtība.
Krimas karš prasīja no Lielbritānijas ievērojamus cilvēkresursus un finanšu līdzekļus un nopietni iedragāja sabiedrības uzticību toreizējai britu armijas pārvaldības sistēmai. Tomēr no militārās vēstures un ārpolitikas skatpunkta Britu impērija pamatoti tiek uzskatīta par Krimas kara uzvarētāju, un angļiem nekad nav bijis iemesla izjust smagus, gadsimtiem ilgus kompleksus un aizvainojumu saistībā ar šo vēstures periodu.
Vēsturiskās paralēles
Ja kādam Krimas karam būtu jābūt “vēsturiskam kairinātājam”, kas modina “sāpīgas atmiņas”, tad tieši Krievijai. Jo tieši Krimas militārajā kampaņā var atrast daudzas vēsturiskas paralēles ar to, ko Krievijā šodien dēvē par “specoperāciju”.
Pastāv versija, ka tieši pēc Krimas kara senais krievu izteiciens “nomētāsim ar cepurēm” ieguva mūsdienu ironisko nozīmi – kā nepamatotas pašpārliecinātības un pretinieka nenovērtēšanas apzīmējums.
Saskaņā ar nostāstu pirms kaujas pie Almas upes, kurā Krievija cieta sakāvi, ģenerālis Vasilijs Kirjakovs sacīja kņazam Menšikovam: “Neraizējieties, Jūsu Gaišība. Nomētāsim ienaidnieku ar cepurēm.” Kā lai te neatceras “Kijivu trijās dienās”?
Tieši Krievija kļuva par tiešo Krimas kara sākšanas iniciatori, kad 1853. gada vasarā pēc imperatora Nikolaja I pavēles krievu karaspēks ieņēma Osmaņu impērijai piederošās Donavas kņazistes.
Kā parasti, tā bija atbilde uz “Eiropas provokācijām”, kuras neesot bijis iespējams ignorēt. Turklāt Krievijas imperators bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa armija ir lieliskā stāvoklī un joprojām ir viena no spēcīgākajām Eiropā.
Taču tieši Krimas karš atklāja drausmīgo armijas degradācijas līmeni – armijas, kas tikai četrdesmit gadus iepriekš triumfāli bija iegājusi Parīzē. Karš parādīja arī dziļas sistēmiskas problēmas visā Krievijas impērijā, kas slēpās aiz tās karaspēka skaitliskā pārsvara.
Kļuva acīmredzama Krievijas tehnoloģiskā atpalicība: armija galvenokārt bija bruņota ar gludstobra šautenēm, kas šaušanas attāluma un precizitātes ziņā piekāpās britu un franču vītņstobra ieročiem. Kara bēdīgos rezultātus ietekmēja arī vājā dzelzceļa attīstība un sliktais ceļu tīkls, kas apgrūtināja karaspēka pārvietošanu un apgādi.
Karš atklāja kritiskus Krievijas augstākās vadības trūkumus, birokrātiskās sistēmas smagnējību un Krievijas mūžīgās nelaimes – korupcijas – apmērus. Imperators Nikolajs tajā laikā it kā pirmo reizi ieraudzīja savas impērijas patieso stāvokli un šausminājās.
Sanāk, ka tieši krieviem vajadzētu pēc iespējas ātrāk aizmirst Krimas karu. Īpaši tagad, kad karš ar Ukrainu ilgst jau vairāk nekā četrus gadus un arī turpina atklāt Krievijas sistēmiskos trūkumus: tās pašas loģistikas problēmas, cepurmešanas pašpārliecību, tehnoloģisko atpalicību, korupciju un bardaku.
Atšķirība ir tikai tajā, ka XIX gadsimtā krievu karavīri un virsnieki pasaulei parādīja īstas izturības un varonības piemērus. Un vēl tajā, ka toreiz armijā nevervēja slepkavas no katorgas, lai gan muižnieki varēja sūtīt armijā zemniekus, kas bija atzīti par dumpiniekiem vai zagļiem.
Panorāma, bezpilota lidaparāts un briti
Kārtējo reizi Krievijas valsts struktūru publiskie paziņojumi neiztur pārbaudi ar faktiem un elementāru loģiku. Diez vai izdosies ticami noskaidrot, vai muzejs bija uzbrukuma mērķis vai arī drona trāpījums bija nejaušība – iespējams, pretgaisa aizsardzības darbības rezultāts.
Taču jāatzīmē: uz ukraiņu rezultatīvo triecienu Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām fona apzināta gleznu muzeja iznīcināšana izskatītos īpaši dīvaini. Šāds trāpījums ir ne tikai bezmērķīgs, bet arī nes Ukrainai acīmredzamu reputācijas kaitējumu. Acīmredzot tieši tāpēc Krievijas izlūki nolēma stāstam par bojāto panorāmu piedomāt klāt britu pēdas.
Krievijas ĀID ir spēcīga un autoritatīva organizācija, tāpēc tā nenolaidās līdz savas oriģinālās teorijas pierādījumu uzrādīšanai. Kā redzam, izlūkdienesta preses dienests nav pārāk rūpējies arī par vēsturiski loģiskām konstrukcijām.
Pat paziņojums par to, ka dronu uzbrukumi Maskavai ir vērsti pret Borodinas panorāmu, kuras autors ir tas pats Francs Rubo, izskatītos ticamāks. Galu galā frančiem 1812.-1813. gadā nodarītais aizvainojums visiem ir acīmredzams vēl šodien.
Gogoļa “Revidentā” pasta priekšnieks saka: “Pie visa vainīgs francūzis.” Taču jau XIX gadsimta beigās šo “pie visa vainīgā” vietu Krievijas politiskajā folklorā pakāpeniski ieņēma briti – radās ironiskais izteiciens “angliete kaitē” jeb krieviski “англичанка гадит“. Ar to izsmej ieradumu visās neveiksmēs, sazvērestībās un aizkulišu intrigās saskatīt Lielbritānijas roku.
Mūsdienu Krievija, kas turpina dzīvot impēriskā loģikā, par savu galveno pretinieku labprātāk uzskata Lielbritāniju. Lai arī bijušu, tomēr arī impēriju – tādu, kas dedzīgi aizstāv savas intereses jebkurā pasaules malā.
Ar to labi saderēja tēma par Ukrainas atkarību no Rietumu sabiedrotajiem un tās it kā marionešu statusu. To visu izdevās kārtīgi samaisīt un iegūt tekstu par to, kā viltīgā “angliete” slepus ielādējusi lidojuma uzdevumu, lai iznīcinātu muzeju un tādējādi dzēstu liecības par mītisko britu kaunu.
Teksta autors Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka
