Patrīcijas ģimenes stāsts ir cieši saistīts ar Jungfernhofas koncentrācijas nometni, kas mūsdienās atrodas Rīgas teritorijā, Ķengaragā.
Patrīcijas mammu Johannu, 19 gadus vecu ebreju meiteni, kopā ar māsu Ilzi deportēja šeit no Vācijas. Abas izgāja cauri nometnei, bet vēlāk tika pārvietotas uz Rīgas geto. Taču līdz kara beigām izdzīvoja tikai Johanna. Viņas māsa gāja bojā neilgi pirms atbrīvošanas.
No 3984 cilvēkiem, kuri atradās Mazjumpravmuižas nometnē, līdz Otrā pasaules kara beigām izdzīvoja tikai 146.
Patrīcijai brauciens uz Mazjumpravmuižu kļuva par iespēju izstaigāt vietas, kur kādreiz atradās viņas ģimene, un godināt ne tikai savu tuvinieku, bet arī tūkstošiem citu nometnes ieslodzīto piemiņu.
“Mēs šo vietu saucam par aizmirsto nometni. Taču mēs vēlamies, lai tā kļūtu par vietu, ko atcerēsies,” viņa sacīja medijam “Chayka” piemiņas pasākumā 2. jūlijā.
Šajā dienā Jungfernhofas nometnes bijušajā teritorijā, vienā no Holokausta upuru piemiņas vietām Latvijā, pulcējās ieslodzīto pēcteči, ārvalstu delegāciju pārstāvji un muzeja “Ebreji Latvijā” darbinieki.
Pasākuma dalībnieki godināja bojāgājušo piemiņu un atgādināja, kāpēc šīs vietas vēsturi nedrīkst aizmirst.
Piemiņas ceremonija sākās ar ekskursiju pa bijušās muižas teritoriju, kuru vadīja muzeja direktors Iļja Ļenskis. Pēc tam uzstājās Vācijas, Austrijas un ASV pārstāvji, kā arī nometnes ieslodzīto pēcteči. Pasākums noslēdzās ar ziedu nolikšanu vietā, kur mūsdienās atrodas vienas no Jungfernhofas nometnes baraku pamati.
No muižas līdz nometnei
Mūsdienās Mazjumpravmuiža izskatās kā klusa zaļā zona, kas piemērota pastaigām un brīva laika pavadīšanai, netālu no bijušā Rumbulas lidlauka. Taču Otrā pasaules kara gados šeit atradās Jungfernhofas nometne, caur kuru izgāja tūkstošiem deportētu ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehijas.
Iļja Ļenskis pastāstīja, ka kādreiz šajā vietā atradās liela muiža ar saimniecības ēkām. Pirmā pasaules kara laikā gar Daugavu atradās frontes līnija, tāpēc daudzas ēkas tika iznīcinātas. Pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai šeit bija plānots būvēt militāro lidlauku, taču līdz ar vācu okupācijas sākumu šie plāni tā arī netika īstenoti.
Muižas teritorija nonāca Drošības dienesta kontrolē. Sākotnēji to bija paredzēts izmantot kā saimniecību pārtikas nodrošināšanai dienesta vienībām. Par tās pārvaldnieku iecēla agronomu Joahimu Rūdolfu Zeku.
Taču jau 1941. gada decembrī Rīgā sāka ierasties vilcienu sastāvi ar deportētajiem ebrejiem. Kā norādīja Iļja Ļenskis, nometne netika izveidota kā patstāvīga koncentrācijas nometne – tās izveide bija masu deportāciju un vietu trūkuma Rīgas geto sekas. Tā bijusī muiža pārtapa par Jungfernhofas nometni.
Jungfernhofas nometnes pirmie mēneši
1941. gada decembrī Mazjumpravmuižā ieradās pirmie vilcienu sastāvi ar ebrejiem, kuri tika deportēti no Vācijas, Austrijas un citām Eiropas valstīm. Kopumā caur Jungfernhofas nometni izgāja aptuveni 4000 cilvēku.
Pēc Iļjas Ļenska teiktā, lielākā daļa no viņiem ieradās Rīgā, cerot sākt jaunu dzīvi, taču tā vietā nonāca nometnē ar smagiem ieslodzījuma apstākļiem.
Pēc ierašanās Šķirotavas dzelzceļa stacijā ieslodzītie bija spiesti veikt apmēram septiņus kilometrus garu ceļu līdz nometnei ar kājām. Nereti tas notika stiprā salā, un ceļš šādos apstākļos ilga līdz pat divām stundām.
Pēc ierašanās vīriešus un sievietes nekavējoties šķīra. Cilvēkus izmitināja bijušajās saimniecības ēkās, kas nebija piemērotas dzīvošanai. Pirmajos mēnešos nometnē nebija ne virtuves, ne lazaretes, ne pietiekamas apkures. Ieslodzītie cieta no bada, aukstuma un slimībām.
Cilvēkus nodarbināja smagos fiziskos darbos: baraku būvniecībā, sniega tīrīšanā, dzelzceļa remontā un lauksaimniecības darbos. Neizturamo apstākļu dēļ katru dienu mira līdz pat 20 cilvēkiem. Jau pirmajā ziemā nometnē dzīvību zaudēja aptuveni 800 cilvēku.
Sasaluma dēļ bojāgājušos nevarēja nekavējoties apbedīt – viņu ķermeņus uz laiku novietoja nometnes teritorijā. Tikai 1942. gada pavasarī tika izraktas brāļu kapu vietas.
“Dunamundes” akcija: masu slepkavība Biķernieku mežā
1942. gada martā Jungfernhofas nometnes ieslodzītajiem paziņoja, ka viņus pārvietos uz citu nometni, kur it kā būšot labāki dzīves un darba apstākļi. Taču tas viss izrādījās maldināšana, un cilvēkus aizveda uz mežu, kur viņus nošāva.
1942. gada 26. martā Biķernieku mežā tika nošauti vairāk nekā 1800 cilvēku. Viņu vidū bija vecāka gadagājuma cilvēki, sievietes un bērni.
Pēc “Dunamundes” akcijas nometnē palika aptuveni 450 ieslodzīto.
Kopš 1942. gada pavasara viņus galvenokārt nodarbināja lauksaimniecības darbos. Atlikušajiem ieslodzītajiem uzcēla jaunu baraku, kurā dzīves apstākļi bija nedaudz labāki nekā iepriekš. Tajā pašā laikā Jungfernhofa turpināja pildīt saimnieciskās funkcijas. Šeit darbojās darbnīcas, kurās šķiroja un laboja personīgas mantas, kas tika atņemtas deportētajiem ebrejiem, kuri ieradās Rīgā līdz pat 1942. gada oktobra beigām.
1943. gada pavasarī lielāko daļu atlikušo ieslodzīto pārvietoja uz Rīgas geto un nosūtīja uz kūdras ieguves darbiem. Vēlāk nometnes teritorijā tika turēti padomju karagūstekņi un politiskie ieslodzītie no Salaspils.
1944. gada augustā nometni likvidēja, bet pēdējos ieslodzītos nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni.
Atmiņas atgriešanās
Pēc Otrā pasaules kara beigām Jungfernhofas vēsture uz ilgu laiku tika aizmirsta. Padomju laikā bijušās muižas teritorija kļuva par daļu no militāra objekta, tāpēc piekļuve tai bija ierobežota un atmiņa par nometni gandrīz netika saglabāta.
Pēc muzeja “Ebreji Latvijā” direktora Iļjas Ļenska teiktā, situācija sāka mainīties tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Kad Ļenskis pirmo reizi apmeklēja Mazjumpravmuižu pirms aptuveni divdesmit gadiem, teritorija bija nolaista – dīķis bija aizaudzis ar krūmiem, visapkārt mētājās atkritumi, un nekas neliecināja, ka šeit kādreiz atradusies nometne ar tik traģisku vēsturi.
Viņaprāt, ir svarīgi saglabāt atmiņu par šādām vietām, pirmkārt, dzīvo cilvēku dēļ. Viņš uzsvēra, ka memoriāli tiek veidoti ne tikai bojāgājušo piemiņai, bet arī lai palīdzētu sabiedrībai izprast savu vēsturi un izdarīt secinājumus nākotnei.
“Piemineklis nav tikai akmens gabals. Tas liek cilvēkam aizdomāties par pagātni un sajust sevi kā daļu no vēsturiskā procesa,” uzsvēra Ļenskis.
Pēdējos gados, pateicoties vēsturnieku, arheologu un Rīgas pašvaldības kopīgajam darbam, izdevās sakopt teritoriju un uzsākt arheoloģiskos pētījumus.
Viens no nozīmīgākajiem atklājumiem bija vienas no nometnes barakām pamatu atrašana. Tieši blakus tiem mūsdienās notiek piemiņas ceremonijas, kas veltītas Jungfernhofas upuriem.
“Mēs vēlamies, lai mūs atcerētos”
Patrīcija, kurai Jungfernhofa kļuva par ģimenes traģiskās vēstures daļu, arī uzskata, ka atmiņa par Holokaustu ir svarīga ne tikai tā upuru pēctečiem. Tikai saglabājot šādu vietu vēsturi, iespējams nepieļaut pagātnes traģēdiju atkārtošanos, viņa uzskata.
Līdzīgās sajūtās dalās arī cits piemiņas pasākuma dalībnieks – Stīvs Frenkels, kura vectēvs arī bija viens no deportētajiem. Viņš atzina, ka, atrodoties Mazjumpravmuižā, jūtas tā, it kā vienlaikus dzīvotu divos laikos.
“Šodien es stāvu šeit, bet domās atgriežos 1941. gadā, kad mans vectēvs nonāca šajā vietā. Ir grūti iedomāties, kam viņam nācās iziet cauri – sveša valsts, bads, smags darbs un pastāvīgas bailes, ka viņš vairs nekad neredzēs savu ģimeni.”
Pēc Stīva Frenkela teiktā, viņa ģimene daudzus gadus nezināja, kas noticis ar vectēvu. Tikai pateicoties arhīvu pētījumiem, viņam izdevās noskaidrot, ka vectēvs gāja bojā Salaspils nometnē. Viņš atzina, ka šādi atklājumi palīdz atjaunot ģimenes vēsturi, taču vienlaikus liek no jauna pārdzīvot pagātnes traģēdiju.
Ārvalstu delegāciju pārstāvji savās uzrunās uzsvēra, ka atmiņas saglabāšana par Jungfernhofu joprojām ir kopīga Eiropas valstu atbildība, jo tieši šo valstu iedzīvotāji kļuva par deportāciju upuriem.
