Sāpīgi skumjās vijoles skaņas paceļas virs Poguļankas meža Mežciemā, savijoties ar priežu galotņu šalkoņu. Šeit valda īpašs klusums. Tas glabā piemiņu par tūkstošiem cilvēku, kuri kļuva par nacistu terora upuriem. Starp viņiem bija Daugavpils, Latgales un citu vietu iedzīvotāji, kurus 1941. gada vasarā nogalināja tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji.
3. jūlijā, dienu pirms Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienas Latvijā, pie memoriāla atkal pulcējās Daugavpils iedzīvotāji, ebreju kopienas pārstāvji, viesi no Izraēlas un Polijas, Daugavpils pašvaldības vadība un visi, kuriem atmiņa nav tikai formāls pienākums. Šogad piemiņas pasākums notika dienu agrāk, jo 4. jūlijs iekrīt sestdienā – Šabatā.
“Mēs esam atmiņas tauta”
Piemiņas ceremoniju vadīja Daugavpils ebreju kopienas priekšsēdētāja Riva Urjutova un Daugavpils Universitātes profesore Elīna Vasiļjeva. Latviešu un krievu valodā viņas runāja par atmiņu, kas paaudzes vieno stiprāk par laiku.
“Mēs esam atmiņas tauta,” izskanēja pašā ceremonijas sākumā.
Šī gada piemiņas pasākuma galvenā tēma bija atmiņas ķēde – saikne starp pagātni un tagadni. Runātājas atgādināja, ka atmiņa nepastāv pati par sevi. Tā tiek nodota no cilvēka cilvēkam, no sirds uz sirdi, gluži kā sveces liesma. Īpaša vieta šajā ķēdē ir bērniem – tiem, kuru balsis Holokausta laikā apklusa uz visiem laikiem, un tiem, kuriem tagad jānes šī atmiņa tālāk.
Skaitļi, aiz kuriem slēpjas cilvēku dzīves
Par Holokausta vēsturi Daugavpilī atgādināja novadpētnieks un muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” direktors Josifs Ročko. Viņš runāja mierīgi, gandrīz bez emocijām. Taču tieši tāpēc skaitļi izskanēja vēl skaudrāk.
Jau dažas dienas pēc kara sākuma Daugavpilī sākās masu slepkavības. 1941. gada jūlijā tika izveidots Daugavpils geto. No vairāk nekā 13 500 cilvēkiem, kuri tajā tika ieslodzīti, pēc pusgada dzīvi bija palikuši tikai 487. Līdz pilsētas atbrīvošanai izdzīvoja aptuveni simts ieslodzīto.
Ročko runāja ne tikai par bojāgājušajiem. Viņš atgādināja arī par cilvēkiem, kuri, riskējot ar savu dzīvību, glāba ebrejus. Pēc viņa teiktā, vien Latgalē zināmi vairāk nekā divi simti šādu stāstu, un šodien īpaši svarīgi ir pierakstīt to cilvēku atmiņas, kuri vēl spēj liecināt par tā laika notikumiem.
“Ja mēs vairs šeit nepulcēsimies, viss būs zaudēts”
Klātesošos uzrunāja arī Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš. Viņš atgādināja, ka ebreju kopiena bija viena no tām, kas veidoja Daugavpili.
“Kādreiz Daugavpilī bija vairāk nekā četrdesmit sinagogu. Šodien palikusi tikai viena,” sacīja Elksniņš, uzsverot, ka ebreju kopienas traģēdija ir visas pilsētas vēstures daļa.
Pēc oficiālās ceremonijas cilvēki vēl ilgi nesteidzās doties prom. Daži nolika ziedus, citi sarunājās, vēl citi vienkārši klusējot stāvēja pie memoriāla.
“Katru gadu cilvēki šeit nāk. Reizēm karstuma dēļ vecāka gadagājuma cilvēkiem ir grūti, taču interese par šo piemiņas dienu nekad nepazudīs. Ja mēs zaudēsim atmiņu, mēs zaudēsim visu,” portālam “Chayka” sacīja Daugavpils ebreju kopienas priekšsēdētāja Riva Urjutova.
Viņai šī nav abstrakta tēma.
“Tā ir mūsu atmiņa. Tās ir mūsu sāpes. Nav nevienas ģimenes, kuru šī traģēdija nebūtu skārusi. Mani mamma un tētis pārdzīvoja Holokaustu. Kā es to varētu aizmirst? Nekad,” saka Riva.
Šodien Latvijā gandrīz vairs nav cilvēku, kuri paši piedzīvojuši Holokaustu. Pēc Urjutovas teiktā, dzīvs palicis tikai viens cilvēks, kurš izdzīvoja Rīgas geto. Tāpēc atmiņu ķēdi arvien biežāk uztur nevis aculiecinieki, bet viņu bērni un mazbērni.
Kad atmiņas ķēde pārtop gaismas ķēdē
Pēc klusuma brīža cilvēki nesteidzās doties prom. Viņi piegāja pie memoriāla, nolika ziedus un aizdedza sveces, kas bija izvietotas gar celiņu. Kāds apstājās uz dažām sekundēm, cits palika ilgāk. Vijole jau bija apklususi, un atkal bija dzirdamas tikai cilvēku balsis un priežu šalkoņa.
Pamazām klusums atkal pārņēma mežu. Pie memoriāla palika ziedi, desmitiem degošu sveču un daži cilvēki, kuri vēl klusām sarunājās.
“Man dažreiz jautā – kāpēc katru gadu šeit braukt? Bet, ja mēs vairs šeit nepulcēsimies, viss būs zaudēts,” pēc ceremonijas “Chayka” atzina Riva Urjutova.
