“Jums ir tik svaigs gaiss! Tik labi smaržo!” saka Olha. Mēs nejautājam, kā tagad smaržo viņu dzimtajā ciematā. Karam nav patīkamu smaržu.
Olha, Andrii un viņu bērni – 20 gadus vecā Kristina, 16 gadus vecais Serhii un 8 gadus vecā Sofiia nāk no Kušugumas Zaporižjas apgabalā. Pēc iedzīvotāju skaita pirms kara to droši vien varētu salīdzināt ar Krāslavu.
Ģimene līdz pēdējam brīdim nebrauca prom no Ukrainas, taču situācija dzimtenē kļuva pārāk bīstama.
“Mūsu ciematu evakuēja jau februārī. Mēs pārcēlāmies uz citu – tuvāk Zaporižjai. Tagad arī tur notiek gaisa uzbrukumi: katru dienu un nakti virs mums lido ‘šahedi’, droni. Mēs slēpjamies pagrabā – ir bijis tā, ka jau ap 3–4 no rīta nākas celties un skriet,” stāsta Olha.
Ģimene vērsās pie “Rubikus” – starptautiskas organizācijas, kas palīdz ukraiņiem doties uz drošām valstīm. Palīdzība parasti tiek sniegta attālināti – Telegram tērzēšanas grupās. Bet ir arī brīvprātīgie, kas palīdz uz vietas. Viena no “Rubikus” brīvprātīgajiem Daugavpilī ir arī šī materiāla autore.
Mēs aicinām jūs kopā ar vienu no daudzajām ukraiņu ģimenēm, kas cenšas nokļūt drošībā, iziet bēgļa grūto ceļu.
Kāda ir situācija ar dokumentiem un kāpēc būs jābrauc caur Daugavpili?
Ar Olhas ģimeni mēs iepazīstamies speciāli izveidotajā čatā. Šos cilvēkus “ved” – veido maršrutu, meklē biļetes un sniedz instrukcijas – “Rubikus” koordinatore Olena. Viņa ir no Harkivas, taču jau ilgu laiku dzīvo Anglijā.
Pirmais solis – pārbaudīt, vai visi dokumenti ir kārtībā, un noskaidrot, kura valsts varēs uzņemt ģimeni.
Andrijam šajā situācijā ir visgrūtāk: pašlaik vīrieši ar invaliditāti var izbraukt no valsts, ja viņi ir reģistrēti militārajā uzskaitē, ir saņēmuši atbrīvojumu no mobilizācijas un viņiem ir invaliditātes apliecinājums. Andrijam ir traumēta kāja un visi nosacījumi ir izpildīti.
Bet ir arī vēl viena svarīga nianse – ģimenei ir suns. Četrus gadus vecais Umka ir bērnu labākais draugs, un par došanos ceļā bez viņa nav pat runas. Tomēr ne visas valstis pieņem bēgļus ar mājdzīvniekiem, un nosacījumi pastāvīgi mainās: ģimenes izbraukšanas brīdī ir zināms, ka viņus varētu uzņemt Latvija, Vācija vai Somija. Tieši uz Somiju viņi galu galā nolemj doties.
Starptautiskie autobusi nepārvadā četrkājainos pasažierus, tāpēc paliek tikai dārgie privātie pārvadātāji vai vilcieni.
“Rubikus” piedāvā labi pārbaudītu maršrutu no Ukrainas uz Somiju ar vilcieniem ģimenēm ar mājdzīvniekiem, taču tas ir grūts, vairāku dienu ilgs ceļojums caur Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju. Ceļā būs vairākas pārsēšanās un nakšņošanas, tostarp arī Daugavpilī.
Protams, mājdzīvniekam jābūt vakcinētam un čipētam, jāveic trakumsērgas antivielu titru analīze, un, galvenais, jāsaņem F1 veterinārā izziņa – apliecinājums par to, ka viņam viss ir kārtībā.
Šīs izziņas derīguma termiņš ir tikai piecas dienas, tādēļ pie veterinārārsta jāvēršas pirms pašas izbraukšanas. Karalaikā mazā pilsētā laicīgi nokļūt pie ārsta ir īsts izaicinājums.
Pirmā diena: Zaporižjas apgabals – Ļviva
Izziņa ir saņemta, un ģimene vāc mantas. Savākusi, atsūta foto čatā. Tas ir svarīgi: dažos ceļojuma posmos viņiem palīdzēs brīvprātīgie, un būtu labi, ja visi – cilvēki, suns un bagāža – ietilptu vienā automašīnā. Arī vietās, kur brīvprātīgo nav, ir labāk, ja visas mantas var aiznest pašu spēkiem.
Koordinatore Olena uzslavē foto: lai gan ģimenei nācās salikt somās visu savu dzīvi, tā to izdarīja ļoti prātīgi, un mantu ir maz.
Viņa pacietīgi atbild uz dažnedažādiem jautājumiem: piemēram, par to, kādu pārtiku un kādas zāles var vest līdzi, vai jāņem arī receptes. Negaidīti tiek pieminēts pat hantavīruss – Ukrainas sociālajos tīklos izplatījās baumas, ka sākas jauna pandēmija un ES varētu slēgt robežas.
Beidzot ģimene dodas ceļā. Ceļš no Zaporižjas līdz Ļvivai aizņem 20 stundas.
Otrā diena: Ļviva – Varšava
Ļvivā ceļotājiem bija rezervēta vieta hostelī, kur viņiem bija jāgaida brīvprātīgo autobuss.
Jau kopš kara pirmā gada “Rubikus” nodrošina šādus evakuācijas autobusus, kurus piepilda ar saviem aprūpējamiem: parasti tie ir bēgļi, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir grūti izbraukt pašu spēkiem. Šoreiz tajā ir 45 pasažieri – māmiņas ar bērniem, seniori, invalīdi.
Gaidot autobusu, darāmā netrūkst: atkal jādodas pie veterinārārsta un jānomaina F1 veidlapa pret F5 – tas jau ir starptautisks sertifikāts, ar kuru var šķērsot robežu.
Pirms izbraukšanas vēlreiz pārbauda dokumentus. Tā nav vienkārša piesardzība, un pierādījumi nav jāmeklē tālu. Tajā pašā autobusā brauca vīrietis, kurš bija pazaudējis abas kājas. Viņš nebija paņēmis līdzi invaliditātes apliecību, un, lai gan viņa gadījumā viss bija acīmredzams, viņu neielaida pāri robežai.
Bet mūsu ģimenei viss ir kārtībā: viņi šķērso robežu un veiksmīgi nokļūst Varšavā.
Ceļš no Ļvivas uz Varšavu, ņemot vērā robežas šķērsošanu, aizņem 10 stundas.
Trešā diena: Varšava – Viļņa – Turmanta – Daugavpils
Trešā diena gan ceļotājiem, gan brīvprātīgajiem ir vissmagākā. Nepazīstama vide, uzraksti latīņu burtiem, un ne vienmēr blakus ir cilvēki, kuri runā ukraiņu vai krievu valodā un kuriem varētu kaut ko pajautāt. Katras pārsēšanās laikā ir jāpaļaujas tikai uz sevi un uz atbalstu čatā.
Poļu brīvprātīgie nogādā šī stāsta varoņus uz staciju. Tur viņiem izdodas satikt ceļabiedreni, kura runā krieviski, un visiem kļūst vieglāk. No Varšavas izbrauc deviņos no rīta.
Pirmā pārsēšanās ir Mockavā, pilsētiņā uz Polijas un Lietuvas robežas. Šajās valstīs sliežu platums ir atšķirīgs, tāpēc nav iespējams palaist vienotu vilcienu. Šī pārsēšanās reti sagādā ceļotājiem problēmas. Laika ir gana, un arī mantas var pārnest uz citu vilcienu bez steigas.
Otrā pārsēšanās ir Viļņā. Vilciens uz Turmantu atiet plkst. 17.47, pārsēšanās ilgst apmēram 20 minūtes. Cilvēki jau nogura, tomēr turas. Sunim ir grūtāk.
“Umkam ir visgrūtāk: suņu autiņbiksītes viņš neatzīst, savas vajadzības uz paladziņa kārtot kautrējas – viņam der tikai pastaigas. Viņš jau sen nav bijis ārā – pēdējo reizi vēl pie hosteļa,” raksta čatā Olha.
Turmantā ģimene atbrauc ap astoņiem vakarā. Tā ir galastacija. Jau sen tiek solīts, ka uz Latviju kursēs vilciens, bet pagaidām nākas iztikt ar saviem spēkiem. Šeit darbā iesaistās Daugavpils brīvprātīgie: nepieciešamības gadījumā viņi sagaida ģimenes Visaginā vai Turmantā.
Agrāk, kad caur Silenes RKP brauca liela bēgļu plūsma, Daugavpilī strādāja liela autovadītāju komanda, kas cilvēkus sagaidīja pie robežas. Pašlaik cilvēki caur mūsu pilsētu brauc tranzītā ļoti reti, tāpēc pietiek ar pāris automašīnām.
Taču, izmantojot šo izdevību, mēs vēlamies nosūtīt sveicienus un pateikties visiem, kas 2022.–2023. gadā braukāja uz robežu.
Pēc suņa izvedināšanas un kāju izkustēšanās ģimene sēžas brīvprātīgā automašīnā un steidzas uz Daugavpili, lai atpūstos. Mēs iepazīstamies, reģistrējam viņus viesnīcā, izsniedzam paku ar pārtiku un vienojamies par rīta izbraukšanas laiku.
Sarunām īpaši nav laika: tuvojas pusnakts, visiem jāiet gulēt.
Ceļš no Varšavas uz Daugavpili ģimenei aizņem 14 stundas.
Ceturtā diena: Daugavpils – Rīga – Valga
No rīta mēs vedam ģimeni uz staciju: vilciens atiet plkst. 7.42. Visi nedaudz atpūtās, atsvaidzinājās un kļuva smaidīgāki. Mēs stāstām par turpmākajiem ceļa posmiem, dodam padomus un, atvadoties, apskaujam viesus.
Šī ir visvieglākā diena: vispirms jātiek līdz Rīgai un tur pārsēsties vilcienā uz Valgu. Vilcieni stāv blakus, un laika pārsēšanai ir pietiekami.
Plkst. 14.05 ģimene jau ir Valgā. Nakšņošana ieplānota sociālās palīdzības centrā MTÜ Valga Abikeskus: tā vadītāja Teresa Karusoo jau sen palīdz organizācijai “Rubikus”.
“Igaunijā izdevās tik sirsnīgi parunāt ar vietējiem, bijām arī veikalā. Ja mēs šeit paliktu vēl vienu dienu, droši vien uz Somiju nemaz nedotos, jo šeit ir tik forši!” par atelpu priecājas Olha.
Šajā dienā ceļā pagāja nedaudz vairāk par sešām stundām.
Piektā diena: Valga – Tallina – Helsinki – Espo
Valgā ģimeni atkal pavadīja uz staciju pirms pēdējā posma. Vilcienā viņiem bija jāpavada nepilnas piecas stundas.
“No stacijas jums jātiek līdz terminālam. Jūs atbrauksiet plkst. 13.18. Reģistrācija sākas plkst. 16.30,” skaidro Olena. Ir vēl nedaudz laika, lai apskatītu Tallinu un saprastu, kā piereģistrēties reisam un izdrukāt iekāpšanas kartes. Iekāpšana prāmī beidzas plkst. 18.00, prāmis atiet plkst. 18.30.
Pie Helsinku prāmju termināla izejas ģimeni sagaida brīvprātīgais Mihails. Viņš nogādā mūsu nogurušos varoņus uz sākotnējās izmitināšanas centru Espo, un tuvu pusnaktij raksta čatā: “Atvedu, viss kārtībā.”
No brīža, kad vilciens atiet no Valgas, līdz Mihaila ziņojumam paiet 14 stundas.
Viena ceļa nobeigums kā cita ceļa sākums
Tagad Olha, Andrii, viņu trīs bērni un Umka iekārtojas jaunajā vietā. Atliek tikai novēlēt viņiem spēkus un veiksmi.
“Mums klājas labi. Protams, ir savas grūtības, bet kopumā tas ir labāk nekā sēdēt tur, kur notiek karš. Tiklīdz mēs ieradāmies Somijā, jau nākamajā dienā mūsu ciems tika apšaudīts – un turklāt tur nokrita arī ‘šahedi’, kurus mūsu spēki bija notriekuši. Mūsu mājā izsita logus,” pēc brīža čatā rakstīja Olha.
“Rubikus” jau diezgan ilgu laiku pārvadā ģimenes ar mājdzīvniekiem šajā maršrutā. Bija skaidrs, ka tas ir neticami grūts ceļš, bet, šķiet, agrāk mēs to nebijām iedomājušies skaitļos. Šai ģimenei viss noritēja gludi, bez kavēšanās – un tomēr tās ir 64 stundas, kas pavadītas transportā vai gaidot pārsēšanos. Tāda ir cena, ko maksā cilvēki, kuri nepamet savus mājdzīvniekus. Cilvēcības cena.
Tomēr es vēl joprojām domāju par mazo Sofiiju. Viņai ir astoņi gadi, un karš ilgst jau vairāk nekā pusi viņas dzīves.
Kā palīdzēt organizācijai “Rubikus”
Saskaņā ar informāciju “Rubikus” tīmekļvietnē, kopš 2022. gada palīdzību no šīs organizācijas ir saņēmuši vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku.
Ja zināt kādu, kuram ir nepieciešama palīdzība, izbraucot no Ukrainas, palūdziet viņam aizpildīt anketu šeit.
“Rubikus” palīdz cilvēkiem, pateicoties nevienaldzīgu cilvēku ziedojumiem. Ja vēlaties atbalstīt brīvprātīgo darbu, to var izdarīt šeit.
Pirms veicat ziedojumus eiro valūtā, izvērtējiet savus riskus: 2025. gada beigās organizācija “Rubikus e.V.” tika pasludināta par nevēlamu organizāciju Krievijas Federācijas teritorijā.
