25. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja likumu, kas paredz iespēju iesaistīt bruņotos spēkus, “lai aizsargātu Krievijas pilsoņus ārzemēs”.
Kā teikts Krievijas parlamenta deputātu secinājumā: “Likums paredz papildu pasākumus Krievijas Federācijas un tās pilsoņu aizsardzībai gadījumā, ja ārvalstu un (vai) starptautiskas (starpvalstu) iestādes (organizācijas) pieņem lēmumus vai veic darbības, kas ir pretrunā ar Krievijas Federācijas interesēm un Krievijas Federācijas sabiedriskās kārtības pamatiem.”
Šis smagnējais formulējums būtībā nozīmē, ka pēc prezidenta Putina personiska lēmuma Krievijas armiju varēs izmantot svešā teritorijā, kā iemeslu izmantojot Krievijas pilsoņu arestu, aizturēšanu vai kriminālvajāšanu ārpus valsts robežām.
Ar likumu saistītā propagandas kampaņa
Krievijas deputāts Andrejs Kartapolovs, stāstot par jauno likumu, draudēja, ka tas ļaus novērst situācijas, kas līdzīgas arheologa Aleksandra Butjagina gadījumam, kurš Polijā tika aizturēts pēc Ukrainas pieprasījuma.
“Lai šādi gadījumi vairs neatkārtotos un lai tie, kuri pieņem šādus, maigi sakot, nepārdomātus lēmumus, apzinātos, ka par to var nākties samaksāt diezgan dārgi, tiek pieņemts šis likums,” paskaidroja Krievijas parlamenta deputāts, neprecizējot, kā tieši viņš redz Krievijas armijas iesaistīšanos šādos gadījumos.
Krievijas deputāti norādīja arī uz to, ka “līdzīgi likumi ir spēkā ASV, un amerikāņi tos izmanto.”
Deputātu retoriku pārņēma arī propagandisti. Tā, vienā no Baltijas reģionam paredzētajiem tiešsaistes resursiem tika publicēts atsevišķs raksts par jauno Krievijas likumu, kurā, piemēram, bija teikts:
“Likumprojekts paaugstina likmes konfrontācijā, ko Rietumi ir uzspieduši Maskavai. Rodas pilnīgi jauna pieeja pilsoņu aizsardzībai. Agrāk armija tika iesaistīta evakuācijā no konfliktu zonām vai pretterorisma operācijās. Tagad iemesls iespējamai spēka pielietošanai var kļūt kriminālvajāšana.”
Šīs un citas publikācijas, kas popularizē viedokli, ka Krievija ir gatava ar jebkādiem līdzekļiem aizstāvēt savus pilsoņus, izraisa dabisku satraukumu Baltijas valstīs.
Pastāvīgais drauds no Krievijas puses, runas par iespējamu iebrukumu, provokatīvi paziņojumi par dronu uzbrukumiem un nemitīgās diskusijas par krievu izcelsmes cilvēku vajāšanu jau tāpat rada ārkārtīgi saspringtu atmosfēru.
Informācija par to, ka Putins, kura vadītā Krievija 2022. gadā sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, ir ieguvis juridiskas tiesības iesaistīt armiju Krievijas Federācijas pilsoņu aizsardzībai, īpaši satrauc to valstu iedzīvotājus, kurās šādu pilsoņu īpatsvars ir liels.
Ko maina jaunais likums?
Krievijas Federācijas bruņoto spēku izmantošanu ārpus Krievijas teritorijas vispirms regulē Krievijas Konstitūcija un likums “Par aizsardzību”.
Jaunais likums par pilsoņu aizsardzību ārvalstīs stāsies spēkā 5. jūnijā. Līdz tam brīdim lēmumu par atļauju izmantot Krievijas Federācijas bruņotos spēkus ārvalstīs pieņem Federācijas Padome (Krievijas parlamenta augšpalāta). Tas ir tieši noteikts Krievijas Konstitūcijas 102. pantā. Savukārt Krievijas prezidents kā augstākais virspavēlnieks pieņem lēmumu par bruņoto spēku izmantošanu konkrētā situācijā.
Gadījumi, kad Krievijas armija var tikt izmantota ārpus valsts robežām, ir uzskaitīti Krievijas likuma “Par aizsardzību” 10. pantā:
- uzbrukuma atvairīšana pret Krievijas militārajām vienībām ārvalstīs;
- uzbrukuma novēršana vai atvairīšana pret valsti, kas vērsusies pie Krievijas Federācijas ar lūgumu;
- Krievijas Federācijas pilsoņu aizsardzība pret bruņotu uzbrukumu ārpus Krievijas teritorijas;
- cīņa pret pirātismu un kuģošanas drošības nodrošināšana.
Jaunais likums paredz grozījumus arī šajā desmitajā pantā, papildinot to ar vēl vienu pamatojumu armijas izmantošanai: Krievijas Federācijas pilsoņu aizsardzība, ja tie tiek arestēti vai pakļauti kriminālvajāšanai ārvalstu tiesās. Tāpat tiek precizēts, ka šāda bruņoto spēku iesaistīšana notiek “pēc Krievijas Federācijas prezidenta rīkojuma saskaņā ar federālajiem likumiem.”
Paskaidrojuma rakstā Krievijas deputāti paši atgādina, ka spēkā esošais likums “Par drošību” jau paredz Krievijas prezidenta pienākumu veikt pasākumus valsts pilsoņu aizsardzībai gadījumā, ja ārvalstu iestādes pieņem lēmumus, kas “ir pretrunā ar valsts interesēm vai sabiedriskās kārtības pamatiem.”
Taču deputāti precizē, ka jaunie grozījumi likumā tiek veikti, “paplašinot minēto normu.” Tajā pašā laikā jaunā likuma autori neprecizē, kādas hipotētiskas situācijas varētu izraisīt bruņoto spēku izmantošanu saskaņā ar “paplašinātajām normām”.
Kas traucēja Putinam iesaistīt armiju iepriekšējā likuma ietvaros
Vienīgais redzamais jauninājums likumā par pilsoņu aizsardzību ārzemēs ir tas, ka pats Putins (Krievijā tas ir sinonīms vārdam “prezidents”) var izmantot vēl vienu iemeslu, lai vienpersoniski pieņemtu lēmumu par bruņoto spēku izmantošanu citā valstī.
Atcerēsimies, ka 2022. gada 24. februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā, Krievijas Federācijas prezidents iztika bez jebkādiem papildu likumiem, kas paplašinātu viņa pilnvaras. Divas dienas pirms kara sākuma Krievijas Federācijas Padome pieņēma rezolūciju, kuras galvenie punkti bija šādi:
- piešķirt Krievijas Federācijas prezidentam pilnvaras izmantot Krievijas Federācijas bruņotos spēkus ārpus Krievijas Federācijas teritorijas, pamatojoties uz vispārēji atzītiem starptautisko tiesību principiem un normām;
- Krievijas Federācijas bruņoto spēku vienību kopējo skaitu, to darbības rajonus, uzdevumus un uzturēšanās ilgumu ārpus Krievijas Federācijas teritorijas nosaka Krievijas Federācijas prezidents saskaņā ar Konstitūciju.
Tika norādīts, ka lēmums pieņemts, atbildot uz prezidenta paziņojumu. Pats Putins iebrukumu pamatoja ar tā saukto Doņeckas un Luhanskas Tautas Republiku lūgumiem aizsargāt iedzīvotājus, “kurus jau astoņus gadus Kijevas režīms pakļauj pazemošanai un genocīdam.”
Tātad, runa bija par jau minētā likuma “Par aizsardzību” 10. pantu par “uzbrukuma novēršanu vai atvairīšanu pret valsti, kas vērsusies pie Krievijas Federācijas ar lūgumu.”
Tajā pašā dienā, 22. februārī, Krievijas parlaments ratificēja līgumus par draudzību, sadarbību un savstarpējo palīdzību ar nesen atzītajiem separātiskajiem grupējumiem.
Tāpat tas notika arī 2015. gadā, kad Krievijas parlamenta augšpalāta ātri, bez diskusijām un vienbalsīgi atļāva Putinam izmantot Krievijas karaspēku Sīrijā. Vienīgā atšķirība — šoreiz nebija nepieciešams steidzami atzīt valsti, kurā bija plānots sūtīt karaspēku.
Un arī iepriekš, Krimas aneksijas laikā, Krievijas likumdošanas sistēma neļāva sev nekādas vilcināšanās, piešķirot Krievijas prezidentam brīvas rokas armijas ievedšanai citā valstī. 2014. gada 1. martā Vladimirs Putins vērsās pie Federācijas Padomes, lūdzot atļauju izmantot Krievijas Federācijas bruņotos spēkus Ukrainas teritorijā, un tajā pašā dienā augšpalāta pieņēma attiecīgo lēmumu.
Tad Putins kā iemeslu minēja “ārkārtas situāciju Ukrainā”, draudus Krievijas Federācijas pilsoņu un “tautiešu” dzīvībai, kā arī nepieciešamību aizsargāt Krievijas militāro kontingentu Krimā.
Tolaik Krievijas prezidents vēl rīkojās ar zināmu atturību: 2014. gada 25. jūnijā Federācijas Padome ar atsevišķu lēmumu atsauca savu atļauju (protams, pēc paša Putina lūguma), bet Krimu pakļāva “zaļie cilvēciņi” bez atšķirības zīmēm.
Var pieņemt, ka tagad Putinam ir vajadzīgas vienkāršākas un ātrākas procedūras, lai kādā brīdī varētu uzsākt jaunas agresīvas darbības pret vienu vai vairākām valstīm. Jo tās taču nevērsīsies pie Krievijas pēc palīdzības.
Taču šāda loģika ir piemērojama tikai to valstu vadītājiem, kurās darbojas parlaments, kas potenciāli spēj aizliegt bruņoto spēku izmantošanu. Autoritārā režīmā, kurā parlamenta deputāti nekritiski pieņem jebkuras varas iestāžu likumdošanas iniciatīvas, valdniekam papildu pilnvaras uz papīra nav vispār nepieciešamas.
Ja būs nepieciešams, parlaments īsākajā iespējamā laikā apstiprinās jebkuru Putina ierosināto iemeslu armijas izmantošanai. Vajadzības gadījumā visu var noformēt ar atpakaļejošu datumu. Ja Krievijas varas iestādes nolems iesaistīties plašākā karā, jebkurš izdomāts iemesls tiks ātri noformēts kā likums, līgums vai dekrēts.
Kāpēc Krievijai ir vajadzīgs likums par pilsoņu aizsardzību ārzemēs?
Jāatzīst, ka pat pašā Krievijā juristi ne pārāk labi izprot, kā šāda aizstāvība varētu izskatīties praksē. Pat pēc ASV militārās operācijas, kuras laikā tika sagūstīts Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro, diez vai kāds var nopietni iedomāties Krievijas specvienības izkāpjam kaut kur pie Hāgas tiesas, lai cīņā atbrīvotu Krievijas pilsoņus.
Visizplatītākā ekspertu versija bija tāda, ka deputāti grozīja likumus, lai novērstu mēģinājumus arestēt krievu jūrniekus uz Krievijas “ēnu flotes” tankkuģiem. Šādi kuģi pārvietojas zem visdažādākajiem karogiem, taču bieži vien uz tiem strādā cilvēki ar Krievijas pilsonību.
Ir zināms, ka “ēnu flotes” kuģi periodiski pārvietojas Krievijas militāro kuģu pavadījumā. Līdz jaunā likuma pieņemšanai Krievijas Federācijas bruņotajiem spēkiem nebija formāla pamata iejaukties, ja kāda valsts mēģināja aizturēt ārvalstu kuģi, pat ja uz tā atradās Krievijas Federācijas pilsoņi. Ar jauna likuma stāšanos spēkā šie pamati rodas.
Iespējams, tieši šo salīdzinoši praktisko mērķi centās sasniegt Krievijas likumdevēji. Tiesa, spriežot pēc propagandas viļņa, jaunajam likumam ir vismaz vēl viens bonuss: šī iniciatīva izskatās kā tiešs drauds visām valstīm, kurās Krievijas pilsoņus kādu iemeslu dēļ var saukt pie kriminālatbildības vai citādi vajāt. Jo starp desmitiem tūkstošu šādu pilsoņu, kas dzīvo Baltijas reģionā, var atrasties arī tādi, kuri pārkāps likumu, formāli dodot Krievijai iemeslu bruņoto spēku izmantošanai.
Prakse liecina, ka Krievija lieliski prot izdomāt iemeslus uz vietas, bet elastīgā likumdošana viegli pielāgojas Putina personīgajiem lēmumiem, un šāda veida iniciatīvas, piemēram, likums par Krievijas pilsoņu aizsardzību ārzemēs, drīzāk ir demonstratīva rakstura. Tajā pašā laikā tas ir mēģinājums pēc iespējas vairāk iebiedēt eiropiešus. Vismaz daļēji, diemžēl, krieviem tas izdodas.
Materiāls tapis sērijas “‘Chayka’ pārbauda faktus” ietvaros; citus šī projekta materiālus var atrast šeit.
Teksta autors: Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka
