Trešdienas rītā, kā arī ceturtdienas, 21. maija, rītā Ludzas, Rēzeknes un Krāslavas novadu iedzīvotāji atkal saņēma šūnu apraides brīdinājumus par iespējamu apdraudējumu Latvijas gaisa telpā.
Arī Augšdaugavas novada un Daugavpils iedzīvotāji 21. maijā plkst. 11.30 pirmo reizi saņēma brīdinājumus par apdraudējumu gaisa telpā.
Kamēr Nacionālie bruņotie spēki turpina uzraudzīt situāciju, daudziem iedzīvotājiem šie brīdinājumi kļuvuši par daļu no ikdienas. Vienlaikus cilvēki atzīst — bailes, nogurums un neziņa nepazūd.
“Chayka” sazinājās ar vairākiem Latgales iedzīvotājiem, lai noskaidrotu, kā viņi reaģē uz trauksmēm un kā jūtas pēc jau vairākkārtējiem brīdinājumiem.
“No pirmās reizes bailes joprojām palikušas”
Rēzekniete Amanda Anusāne stāsta, ka katra nākamā trauksme vairs neizraisa tādu pašu šoku kā sākumā, tomēr sajūta par drošību nav atgriezusies.
“Ar katru trauksmi tās bailes kaut kā mazliet notrulinās. Bet pēc tās pirmās reizes bailes joprojām ir,” viņa saka.
Amanda dzīvo netālu no vietas, kur iepriekš notika dronu incidents Rēzeknē.
“Tas bija apmēram 500 metrus no manām mājām. Mēs naktī pamodāmies no tā, ka trīcēja skapju durvis. Tu nesaproti, kas notiek — vai karš sācies, vai kas noticis.”
Viņa atzīst, ka visgrūtākās ir nakts trauksmes, kad cilvēki pamostas no skaļā signāla un vienlaikus trūkst skaidras informācijas. “Tagad jau dienā ir mierīgāk. Bet naktī, kad izdzirdi to šūnu apraides skaņu, tas tiešām satricina.”
Amanda uzskata, ka dienestu komunikācija pēdējās dienās ir uzlabojusies, tomēr cilvēkiem joprojām trūkst pārliecības par to, cik droši viņi patiesībā ir. “Mēs jau nezinām — tas drons jau ir ielidojis vai vēl nav. Un tad tu klausies katrā skaņā — vai tas ir drons, vai vienkārši motocikls.”
Viņa piebilst, ka trauksmes ietekmē arī ikdienu un emocionālo stāvokli. “Dzīve jau neapstājas. Man jāraksta diplomdarbs, cilvēkiem jāiet uz darbu, bērniem uz skolu. Bet koncentrēties kļūst arvien grūtāk.”
“Tas jau kļūst par ieradumu”
Arī Krāslavas iedzīvotāja Kristīne Filatova atzīst — trauksmes pamazām kļūst par ikdienu, un tas cilvēkus biedē vēl vairāk. “Protams, ir trauksmaini. Bet tajā pašā laikā tas jau kļūst par ieradumu. Un tas ir skumji,” viņa saka.
Kristīne stāsta, ka pirmā dienas laikā saņemtā šūnu apraide Krāslavā izraisījusi lielu satraukumu.
“Mamma strādā bērnudārzā, un tieši tajā laikā bērniem bija diendusa. Viņi visi tika vesti koridorā, lai ievērotu divu sienu principu. Vecāki brauca pakaļ bērniem.”
Viņasprāt, lielākā problēma ir sajūta, ka reālas aizsardzības iespējas ir ļoti ierobežotas. “Mums Krāslavā faktiski ir viena patvertne. Un tad saproti, ka daudz kas ir atkarīgs vienkārši no veiksmes.”
Kristīne saka, ka daudzi cilvēki jau kļuvuši dusmīgi par biežajām trauksmēm.
“Cilvēki ir noguruši. Jo trauksmes ir bieži, bet nekas nenotiek. Un, protams, labi, ka nekas nenotiek, bet stress tāpat paliek.”
Viņa piebilst, ka arī pati vēl nav sagatavojusi 72 stundu somu. “Tu domā par to, ka vajadzētu sagatavoties, bet tajā pašā laikā parādās sajūta — vai tam vispār būs jēga, ja notiks kas nopietns?”
“Mēs cenšamies ievērot norādījumus”
Savukārt Ludzas novada iedzīvotājs Konstantīns Beļskis stāsta, ka viņa ģimene cenšas ievērot dienestu rekomendācijas, īpaši, ja atrodas mājās.
“Ja esam mājās, paliekam telpās, ejam prom no logiem, klausāmies skaņās. Ja dzirdētu kaut ko aizdomīgu, pārvietotos uz drošāku vietu.”
Viņš atzīst, ka panikā nekrīt, taču spriedze pamazām uzkrājas. “Mēs droši vien esam mierīgāki nekā daudzi citi, bet kairinājums un nogurums pamazām krājas.”
Konstantīns novērojis, ka ne visi iedzīvotāji reaģē uz trauksmēm nopietni. “Daudzi vienkārši turpina ravēt dārzu vai strādāt tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.”
Viņaprāt, papildus stresu rada arī pretrunīgā informācija. “Sākumā saka, ka drons bija, pēc tam — ka, iespējams, tomēr nebija. Tas cilvēkiem rada vēl lielāku nervozitāti.”
Pēdējo dienu laikā šūnu apraides brīdinājumi Latgalē izskanējuši vairākkārt. Lai gan dienesti uzsver, ka šādu paziņojumu mērķis ir savlaicīgi brīdināt iedzīvotājus par iespējamu apdraudējumu, cilvēki arvien biežāk runā par emocionālo nogurumu, neziņu un nepieciešamību pierast pie jaunās realitātes.
