Pensionēšanās nav iemesls sēdēt mājās. Inas Kirņičanskas stāsts

Jau ne pirmo reizi pēc sarunas ar vecākās paaudzes pārstāvjiem es saku: „Cik interesanti klausīties!”

Ina Kirņičanska mani apbūra ar savu stāstnieces meistarību, plašajām zināšanām un pārliecību, ka, darot to, kas sirdij tīk, cilvēks spēj īstenot pat to, kas šķiet neiespējams.

Mūsu saruna izvērtās sirsnīga, aizraujoša un vērtīga. Tā notika projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, ko “Chayka” īsteno ar Journalismfund Europe finansiālo atbalstu.

Brīdis, kad viss sākās no jauna

Daudzi vietējie iedzīvotāji atceras un pazīst Inu Kirņičansku kā Daugavpils 10. vidusskolas direktori.

Viņa to vadīja piecpadsmit gadus, ieguldot darbā enerģiju, uzmanību un sirsnīgu atdevi. 2012. gadā viņa devās pelnītā pensijā.

“Godīgi sakot, es ļoti baidījos no šā soļa, jo palikt vienatnē ar sevi nav viegli. Tad radās jautājums: ko darīt tālāk, ar ko nodarboties? Tā sanāca, ka tieši tajā brīdī manī atdzīvojās vēlme un interese uzzināt vairāk par vecticībnieku vēsturi,” atceras Ina Kirņičanska.

Interese par šo tēmu nebija nejauša: abās ģimenes līnijās viņa cēlusies no vecticībniekiem. Viņa ir apkopojusi informāciju par saviem senčiem, kuri dzīvoja Latgalē jau pirms diviem gadsimtiem – tik senus dokumentus viņai ir izdevies atrast.

Vecticībnieku saknes kā ceļš uz pētniecību

Lai dziļāk izprastu vecticības pasauli, viņa iestājās Rīgas Grebenshčikova garīgajā skolā – izglītības iestādē, kurā sagatavo garīdzniekus un baznīcas kalpotājus, kora dziedātājus, svētdienas skolu skolotājus, kā arī tos, kuri apgūst vecticības tradīcijas, baznīcslāvu valodu un ticības vēsturi.

Studijas ietvēra ne tikai lekcijas, bet arī praktiskās nodarbības, mājasdarbus un diplomdarbu. Tieši tad Ina izvēlējās Daniševkas draudzi kā sava pētījuma tēmu.

Pēdējos dzīves gados viņas tēvs bija draudzes garīgais audzinātājs Daniševkas lūgšanu namā, bet māte – draudzes priekšsēdētāja, un tas noteica viņas izvēli.

Daniševka: atgriešanās pie saknēm

Ina Kirņičanska ar pateicību stāsta par savu trīs bērnu atbalstu, kuri ne tikai iesaistījās viņas interešu jomā, bet arī palīdzēja meklēt materiālus. Viņi organizēja braucienu uz sanatoriju Minskā, kas viņai deva iespēju strādāt arhīvos un vākt informāciju par Daniševku.

Divu nedēļu laikā viņai izdevās atklāt sev daudz jaunu vēstures lappušu – gan par pašu ciemu, gan par vecticībnieku kopienu.

Rezultātā tika izstrādāts diplomdarbs „Pētījums par vecticībnieku apmešanos Daniševkā un draudzes izveidošanos XVII–XIX gadsimtā”.

“Tolaik es savācu daudz informācijas par ciemu, bet tagad skaidri saprotu – dažas nodaļas ir jāpārraksta, jo tagad es to visu redzu no cita skatpunkta,” atzīst Ina Kirņičanska ar pētniecei raksturīgo paškritiku.

Studente 70 gadu vecumā – izaicinājums un iedvesma

Pabeigusi mācības, viņa nezaudēja interesi par Daniševku. Tomēr dzīve viņai atvēra jaunas iespējas: Daugavpils Universitātes pasniedzēja Maija Grizāne pastāstīja par iespēju studēt DU Vēstures fakultātē.

“Man bija jau gandrīz 70 gadi, trūka tikai daži mēneši. Vai varat iedomāties manas sajūtas? Kopā ar jauniešiem grauzt zinātnes granītu? Kā tā? Savu granītu jau esmu sagrauzusi, pabeigusi mācības, jau nodzīvojusi dzīvi, atstrādājot savu diplomu,” atceras Ina Kirņičanska. Un tomēr viņa uzdrošinājās.

Tā sākās viņas jaunais akadēmiskais ceļš – vispirms bakalaura studijas, pēc tam maģistra studijas.

“Godīgi sakot, es ļoti uztraucos par to, kā viss noritēs pirmajā mācību gadā, bet viss izvērtās ļoti labi. Tad sekoja otrais, trešais mācību gads. Es aizstāvēju bakalaura darbu,” viņa stāsta. Studijas kļuva par prieka un iedvesmas avotu. Individuālie uzdevumi ļāva padziļināti izpētīt interesējošās tēmas, un reizēm lekcijas pārvērtās par dzīvu individuālu diskusiju ar pasniedzēju.

“Tas bija kaifs! Nebija tādu lekciju, kas man liktos garlaicīgas. Par to es pateicos pasniedzējiem – Irēnai Saleniecei, Anitai Stašulānei, Henriham Somam, Ingai Šenbergai, Dmitrijam Oļehnovičam,” saka Ina Kirņičanska.

Īpaši siltas atmiņas saistās ar maģistrantūru, kur viņa studēja kopā ar Josifu Ročko, Daugavpils vēsturnieku un pilsētas ebreju kopienas pētnieku.

“Saskarsme ar šādiem zinošiem, erudītiem cilvēkiem ir ļoti vērtīga,” norāda Ina, atceroties kopīgos referātus, kurus viņi prezentēja nodarbībās.

Vēlāk viņa turpināja studijas doktorantūrā. Tur mācību process izrādījās citāds – tajā bija vairāk patstāvīga darba, meklējumu un pārdomu. Pēdējais gads kļuva par pagrieziena punktu: eksāmeni bija nokārtoti, taču darbs pie disertācijas bija apstājies.

“Ar to radās problēma: tēma bija pazīstama, informācijas pietiekami daudz, bet darbs nekādi nerakstās,” viņa atceras. Laika gaitā radās izpratne, ka zināšanām ir “jānogatavojas”. Šodien viņa beidzot var pateikt, ka iekšēji jau ir gatava jaunam posmam – doktora disertācijas rakstīšanai.

„Tā nu sanāca, ka astoņus gadus negaidīti veltīju mācībām – mācībām, kas sniedza ne ar ko nesalīdzināmu baudu!“ secina Ina Kirņičanska.

Starp garīgo kalpošanu, zinātni un ikdienu

Ina Kirņičanska uzsver, ka viņas dzīvē nav vietas vārdam “garlaicība”. Pat vecums nav šķērslis, lai virzītos uz priekšu.

Kopā ar māsu viņa rūpējas par Daniševkas lūgšanu namu: ir atjaunots jumts, sakārtota iekšējā telpa, un tajā notiek dievkalpojumi. Pie baznīcas plānots izveidot dārzu ar augiem, kas tradicionāli aug vecticībnieku sētās.

“Cilvēkiem patīk mūsu baznīca, un arvien vairāk jauniešu to apmeklē. Viņi nāk un saka, ka šeit ir tik silti un viegli elpot. Mēs cenšamies radīt vidi, kurā cilvēks atstātu visas savas bēdas un atvērtu savu dvēseli garīgai attīrīšanai,” saka Ina Kirņičanska.

Mūsu tikšanās notika Jaunbūves kultūrtelpā – bijušajā Krievu kultūras centrā. Tajā atrodas vecticībai veltītā istaba, kuras iekārtošanā Ina arī ir piedalījusies.

Istabas vidū stāv galds, un kādreiz bija plānots uzstādīt skulptūru – bērnu, kas lasa Psalmu grāmatu. Tā bija Daugavpils mākslinieka un tēlnieka Pjotra Hudobčenoka iecere, taču viņš nepaspēja pabeigt iesākto darbu. Šai idejai bija jāuzsver vecticībnieku īpašā attieksme pret rakstītprasmi un zināšanām.

“No 1666. gada vecticībniekus sāka vajāt un pakļaut represijām. Taču viņiem svarīgāka bija nevis pašu dzīve, bet gan ticība. Tā bija jāsaglabā un jānodod bērniem. Visiem bērniem mācīja lasīt baznīcslāvu tekstus,” skaidro Ina Kirņičanska.

Patlaban viņa turpina strādāt ar vecticībnieku reliģiskajiem tekstiem, palīdz Jaunbūves kultūrtelpai un citām Daugavpils un apkārtnes kopienām. Par nākotni stāsta mierīgi, neiedziļinoties turpmākajos plānos.

“Tiklīdz sāku plānot, dzīve mani aizved citā virzienā. Tāpēc es neko neplānoju. Es zinu tikai to, ka šodien man ir tikšanās, rīt – telefonsaruna un tikšanās universitātē, parīt – vebinārs, un tālāk – redzēsim,” viņa saka.

Un piebilst: „Man šķiet, ka tas, kas jebkad ar mani notika, – tas viss bija vakar, nu, vismaz aizvakar. Dzīve rit ātri, un viss notiek pēc dzīves likumiem.”