Kopš Krievijas pilnmēroga iebrukuma Ukrainā ir parādījies ļoti daudz publikāciju par to, ka NATO kā militāra alianse vai nu drīz sabruks, vai arī, par spīti ienaidniekam, noturēsies. Vieni ir pārliecināti, ka NATO aizsargās Baltijas valstis, citi baidās, ka tās tiks atstātas likteņa varā.
Ar Donalda Trampa atkārtoto nākšanu pie varas ASV tēma par NATO sabrukumu un attiecīgi draudiem Eiropas drošībai kļuva vēl asāka. Ne tik sen ietekmīgais izdevums “The Wall Street Journal” rakstīja, ka Eiropa paātrina NATO rezerves plāna izstrādi gadījumam, ja ASV izstātos no Alianses.
Atkal ir izveidojies “dzelzs priekškars”. No vienas tā puses Ziemeļatlantijas aliansi apraksta ar izteicieniem “agresīvais NATO bloks”, “nekontrolējamā paplašināšanās uz austrumiem”, “bloks, kas noliecis ceļus ASV priekšā”, “naidīgu valstu savienība” un tā tālāk.
No otras puses runā par “nepieciešamību pastiprināt NATO klātbūtni reģionā”, “NATO austrumu flanga nostiprināšanu” un uzdod jautājumu “vai mēs varam rēķināties ar NATO aizsardzību”. Var dzirdēt arī citus satraucošus apgalvojumus.
Analītiķi, politologi un militārie eksperti pauž diametrāli pretējus viedokļus par militārā bloka efektivitāti un tā nākotni. Dažādi tiek interpretēti NATO mērķi un uzdevumi, kā arī dalībvalstu saistības, kas izriet no parakstītajiem līgumiem.
Meklējot atbildi uz jautājumu, kādas reālas saistības uzņēmās līguma dalībnieki, izlasīsim Alianses pamatdokumentus.
Līgums, kas deva nosaukumu organizācijai
NATO galvenais dokuments joprojām ir līgums, kas tika parakstīts Vašingtonā 1949. gadā.
Ziemeļatlantijas līgumu parakstīja divpadsmit valstis. Savukārt pārējās valstis, kas pievienojās Aliansei nākamajās desmitgadēs, juridiski arī kļuva par šī līguma dalībniecēm.
Sāksim Ziemeļatlantijas līguma izpēti ar slaveno piekto pantu. Pēdējos gados esam tik daudz par to lasījuši un dzirdējuši, ka tas ir pelnījis tikt citēts pilnībā:
“Puses vienojas, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām Pusēm Eiropā vai Ziemeļamerikā tiek uzskatīts par uzbrukumu visām Pusēm, un tādēļ tās vienojas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās vai kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas atzītas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 51. pantā, nekavējoties sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka izmantošanu, lai atjaunotu un uzturētu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.
Par jebkādu šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā dēļ ir veikti, nekavējoties ziņo Drošības padomei. Šie pasākumi tiek pārtraukti, kad Drošības padome ir veikusi pasākumus, kas nepieciešami starptautiskā miera un drošības atjaunošanai un uzturēšanai.”
Nav grūti pamanīt, ka pants nesniedz skaidru atbildi, ko tieši NATO dalībvalstīm jādara gadījumā, ja vienai no tām kāds uzbruk. Saistības veikt “pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka izmantošanu”, ir nedaudz neskaidras. Tūlītēju “dziļu bažu” izteikšanu var viegli uzskatīt par burtisku piektā panta ievērošanu.
2025. gada jūnijā, dodoties uz NATO samitu Hāgā, ASV prezidents Donalds Tramps uz jautājumu, vai ASV ievēros Ziemeļatlantijas līgumā izklāstītās savstarpējās aizsardzības garantijas, atbildēja: “Pastāv vairākas piektā panta definīcijas. Jūs to zināt, vai ne? Bet es esmu noskaņots būt viņu [NATO dalībvalstu] draugs.” Principā panta teksts atstāj iespēju aprobežoties tikai ar politisku atbalstu.
Pantā ir minēta Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, un ir atsauce uz ANO Statūtu 51. pantu, kurā tieši tiek deklarētas valstu neatņemamās tiesības uz individuālo vai kolektīvo pašaizsardzību.
Taču NATO līgums precizē, ka jebkādas darbības ir iespējamas līdz brīdim, kamēr ANO Drošības padome neievieš pasākumus, kas “nepieciešami starptautiskā miera un drošības uzturēšanai”.
Proti, Vašingtonas līguma vissvarīgākais pants ir tieši saistīts ar ANO Statūtiem un tās Drošības padomi. Starp šīs institūcijas pastāvīgajiem locekļiem ir trīs NATO dalībvalstis: Francija, ASV un Lielbritānija, bet divi citi Drošības padomes pastāvīgie locekļi ir Krievija un Ķīna.
Praksē piektais pants visā bloka pastāvēšanas vēsturē ir ticis piemērots tikai vienu reizi — pēc 11. septembra teroraktiem ASV, kas noveda pie NATO iesaistīšanās Afganistānas kampaņā (2001–2014) Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) sastāvā.
Ziemeļatlantijas līguma 1. pants arī atsaucas uz ANO Statūtiem, saskaņā ar kuriem puses apņemas “risināt jebkādu starptautisku strīdu, kurā tās varētu būt iesaistītas, ar miermīlīgiem līdzekļiem tā, lai neapdraudētu starptautisko mieru, drošību un taisnīgumu”. Tāpat tās deklarē gatavību “starptautiskajās attiecībās atturēties no draudiem vai spēka izmantošanas jebkādā veidā, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem”.
Otrais pants atkal turpina miera, draudzības un diplomātijas tēmu. Tikai trešajā pantā parādās kaut kas militārs, kad puses paziņo par nodomu “uzturēs un attīstīs savas individuālās un kolektīvās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam”.
Īsā ceturtā panta teksts papildus nostiprina ideju, ka tikai reāls bruņots uzbrukums var iedarbināt kolektīvās militārās atbildes mehānismu: “Puses kopīgi apspriedīsies, kad vien, pēc jebkuras Puses uzskatiem, būs apdraudēta jebkuras Puses teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība”.
Sestais pants, kurā tika veikti labojumi atbilstoši NATO ģeogrāfiskajām izmaiņām, nosaka zonas, uz kurām vērsts uzbrukums izraisa piektā panta piemērošanu.
Papildus līgumslēdzēju valstu teritorijām reakcijai ir jāseko uzbrukumam bruņotajiem spēkiem, kuģiem vai gaisa kuģiem, ja tie atrodas “šajās teritorijās vai virs tām, vai jebkurā vietā Eiropā, kurā jebkuras Puses spēki atradās dienā, kad šis līgums stājās spēkā, vai Vidusjūrā, vai Ziemeļatlantijas telpā uz ziemeļiem no ziemeļu saulgriežu loka”. Ziemeļu saulgriežu loks, Ziemeļu tropu loks jeb Vēža trops ir vistālākā platuma līnija uz Ziemeļiem, kurā pusdienlaikā saule var sasniegt zenītu. Taču šajā gadījumā tā ir kļuvusi par daļu no militāri politiskās ģeogrāfijas.
Septītajā pantā atkal ir norādīts, ka līgums neaizskar ANO un Drošības padomes tiesības. Visi pārējie panti ir tehniska rakstura.
Tas ir viss līgums. Tiešām, tajā interesi izraisa tikai piektais pants, kurā tomēr nav ietvertas nekādas skaidri definētas pušu saistības.
SOFA līgums, Otavas līgums un Parīzes protokols
1951. gadā noslēgtais Nolīgums starp Ziemeļatlantijas līguma pusēm par to bruņoto spēku statusu (bieži saukts par SOFA) – arī ir dokuments, kas periodiski tiek pieminēts publikācijās par Aliansi. Iepazīsimies arī ar tā tekstu.
Šis nolīgums sīki regulē ārvalstu militārpersonu uzturēšanos Ziemeļatlantijas līguma dalībvalstu teritorijā. Militārpersonām, civilpersonālam, kā arī viņu ģimenes locekļiem ir pienākums “ievērot uzņēmējvalsts likumus un atturēties no jebkādas darbības, kas ir pretrunā ar šī nolīguma garu, un, jo īpaši, no jebkādas politiskas darbības uzņēmējvalstī”.
Tiek apspriestas visdažādākās formalitātes: iebraukšana un izbraukšana, dokumenti, juridiskais statuss, autovadītāju apliecību atzīšana, militārās formas valkāšana, īpaši migrācijas nosacījumi militārpersonām utt. Liela daļa ir veltīta jautājumiem par pārkāpumiem, ko var izdarīt ārvalstu militārpersonas, un uzņēmējvalsts un nosūtītājvalsts jurisdikciju sadalījumam.
Tiek izskatīti jautājumi par iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu, ko rada militāro kontingentu darbības, par ārvalstu karavīru un viņu ģimenes locekļu dažādajām tiesībām un atbildību, līdz pat jautājumiem par nodokļu uzlikšanu, valūtas regulējumu, medicīniskās un zobārstnieciskās palīdzības sniegšanu.
SOFA dokumentā netiek minēts militāro kontingentu skaits, saistības nosūtīt karavīrus uz konkrētām vietām, uzturēšanās termiņi un citi militāri politiskie aspekti.
1951. gada septembrī Kanādas galvaspilsētā Otavā tika parakstīts Līgums par “Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, tās dalībvalstu pārstāvju un starptautiskā štāba statusu“, kas publikācijās par NATO tiek pieminēts retāk, taču ir viens no organizācijas pamatdokumentiem.
Līgumā ir noteikts, ka NATO ir “juridiskas personas statuss”, proti, tai ir tiesības slēgt nolīgumus, iegādāties kustamo un nekustamo īpašumu un rīkoties ar to, kā arī uzsākt tiesvedības procedūras. Organizācijas īpašums un līdzekļi neatkarīgi no tā, kur tie atrodas un kā rīcībā tie atrodas, attiecībā uz tiesas procesu tiem ir imunitātes statuss. Savukārt organizācijas telpas ir neaizskaramas. Tālāk atkal tiek skatīti jautājumi par nodokļiem, akcīzes nodokļiem, valūtām un citiem līdzīgiem jautājumiem.
Atsevišķa nolīguma daļa regulē NATO dalībvalstu pārstāvju statusu, kuriem ir imunitātes statuss un privilēģijas, ko piešķir diplomātiskajiem pārstāvjiem. Līgums regulē arī starptautiskā personāla un ekspertu darbību, kuri strādā NATO misijās.
Arī šajā dokumentā nav minētas nekādas pušu savstarpējās saistības gadījumā, ja tiek uzbrukts vienai no pusēm, vai kara laikā.
Vārdu savienojumu “Parīzes protokols” var sastapt publikācijās par NATO tiesisko iekārtu. Dokuments ar nosaukumu “Protokols par starptautisko militāro štābu, kas izveidoti saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu, statusu” tika parakstīts Francijas galvaspilsētā 1952. gadā.
Un atkal mēs redzam vienošanos, kas plašo sabiedrību diez vai varētu interesēt: tajā skartās tēmas ir personu apliecības, štābu īpašums, algas, nodokļi, nekustamais īpašums un valūta.
Protams, tas viss ir ļoti svarīgi saistībā ar ārvalstu militārpersonu uzturēšanos kādas valsts teritorijā, taču arī šim dokumentam nav sakara ar NATO militāri politiskās lomas novērtējumu un tieši ar drošību Eiropā.
NATO stratēģiskā koncepcija
NATO tiesiskais pamats ietver ne tikai starptautiskos līgumus, bet arī politiski stratēģiskos dokumentus. Tās ir, pirmkārt, stratēģiskās koncepcijas, samitu deklarācijas un komunikē, kā arī Ziemeļatlantiskās padomes lēmumi.
Stratēģiskās koncepcijas nosaka Alianses vispārējo stratēģiju nākamajam periodam, tajās izklāstīti NATO ilgtermiņa mērķi un pamatuzdevumi drošības jomā.
No 1949. līdz 1991. gadam NATO stratēģija galvenokārt bija vērsta uz aizsardzību un atturēšanu un bija saistīta galvenokārt ar potenciālajiem draudiem no Padomju Savienības un tās satelītvalstīm. Kopš 1991. gada organizācija sāka piemērot vispārīgāku pieeju stratēģijai, kurā jēdzieni “sadarbība” un “drošība” papildināja galvenās militārās koncepcijas.
Pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem NATO valstis sāka pievērst pastiprinātu uzmanību cīņai pret terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, kā arī pret hibrīdkaru.
Kopš 2010. gada (īpaši pēc Krimas aneksijas 2014. gadā) pieaugošais Krievijas agresijas drauds atkal novirzīja koncepciju aizsardzības un militārās atturēšanas virzienā. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā izraisīja šī virziena pastiprināšanos.
Pašreiz spēkā esošā NATO stratēģiskā koncepcija tika pieņemta samitā Madridē 2022. gada 29. jūnijā. Tā kā iespējamie uzbrukumu scenāriji Baltijas reģionam galvenokārt saistīti ar Krieviju un Baltkrieviju, mēs sīkāk neizskatīsim visu, kas koncepcijā attiecas uz starptautisko terorismu, Āfriku, Tuvajiem Austrumiem un Ķīnas draudiem.
Jau publiskā teksta preambulā teikts: “Spēcīga un neatkarīga Ukraina ir vitāli svarīga Eiropas un Atlantijas reģiona stabilitātei. Maskavas rīcība atspoguļo pastāvīgu Krievijas agresīvo darbību modeli pret saviem kaimiņiem un plašāko transatlantisko kopienu”.
Pieņemtajā koncepcijā norādīts, ka NATO dalībvalstis “nevar izslēgt iespēju, ka tiks apdraudēta sabiedroto suverenitāte un teritoriālā integritāte”. Un tieši teikts, ka Krievijas Federācija “ir visnozīmīgākais un tiešākais drauds sabiedroto drošībai, kā arī mieram un stabilitātei Eiropas un Atlantijas reģionā”.
Norādot, ka NATO nemeklē konfrontāciju un nerada draudus Krievijas Federācijai, Alianse paziņo, ka “turpinās vienoti un atbildīgi reaģēt uz Krievijas draudiem un naidīgajām darbībām”.
Detalizēta informācija netiek atklāta, tālāk seko tikai lozungi: “mēs pastiprināsim atturēšanu un aizsardzību visiem sabiedrotajiem, stiprināsim mūsu izturību pret Krievijas agresiju un atbalstīsim mūsu partnerus cīņā pret kaitīgo iejaukšanos”.
Tomēr Koncepcijas tekstā tiek uzsvērts, ka “nevienam nedrīkst būt šaubu par mūsu spēku un apņēmību aizstāvēt katru sabiedroto teritorijas centimetru, saglabāt visu Alianses valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti un gūt uzvaru pār jebkuru agresoru”.
Īpaši tiek norādīts, ka kodolspēki ir augstākā Alianses dalībvalstu drošības garantija. Taču NATO kodolpotenciāla galvenais mērķis ir “miera saglabāšana, uzbrukuma novēršana un agresijas ierobežošana”, un apstākļi, kādos NATO varētu to izmantot, ir “ārkārtīgi maz ticami”.
Formulējums par kodolieroču izmantošanas iespēju ir atturīgs, bet izsmalcināts:
“Jebkura kodolieroču izmantošana pret NATO būtiski mainīs konflikta raksturu. Aliansei ir iespējas un apņēmība uzlikt pretiniekam tādas izmaksas, kas būs nepieņemamas un ievērojami pārsniegs jebkādu iespējamo labumu, uz ko tas varētu cerēt.”
Protams, mēs nemēģinājām dokumentā atrast sīkākas ziņas par iespējamo kodolkaru, taču arī bezkodolieroču mehānismi militārai atbildei uz iespējamo agresiju nav saskatāmi dokumenta garajos teikumos. Visbiežāk atkārtojas frāzes “mēs investēsim”, “mēs turpināsim atbalstīt” un “mēs paplašināsim atbalstu”.
Mums ir pieejami tikai publiski dokumenti, bet var pieņemt, ka pastāv arī dažādi konkrēti, bet slepeni protokoli un nolīgumi par Alianses dalībvalstu rīcības kārtību uzbrukuma gadījumā vienai vai vairākām NATO valstīm.
Jau 2018. gadā bijušais NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs uzsvēra, ka organizācija nekad neprecizēs, kādos apstākļos tiks piemērots piektais pants: “Es uzskatu, ka mums nevajadzētu dot šo priekšrocību nevienam potenciālajam pretiniekam.”
Pašreizējais NATO ģenerālsekretārs Marks Rute preses konferencē NATO samita laikā Hāgā, konkrēti, teica: “NATO ir plaši izplatīts viedoklis, ka šobrīd, šodien, ja Krievija mums uzbruks, mūsu reakcija būs iznīcinoša, un krievi to zina.”
Taču arī viņš nekad nav atklājis sīkākas ziņas par mehānismu un ātrumu, kādā tiek pieņemti atbildes lēmumi. NATO augstākā līmeņa vadītāji ir vairākkārt atkārtojuši, ka šie lēmumi nevar tikt “pieņemti automātiski”, bet tiem jābūt pieņemtiem operatīvi.
Mēs izskatījām tikai tos dokumentus, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par NATO darbības juridisko pamatu. Protams, pat neklasificētos avotos ir daudz informācijas par Alianses aizsardzības plāniem, ātrās reaģēšanas spēku izvietošanu un uzturēšanu, pasākumiem militārās loģistikas uzlabošanai un operāciju saskaņotībai.
Pēdējo trīs gadu laikā NATO uzmanības centrā ir notikusi būtiska novirze no politiskām deklarācijām uz reāla militārā mehānisma izveidi.
Mūsu izskatītā pamatdokumentu kopa nedod pamatu uzskatīt, ka Ziemeļatlantijas līguma piektais pants garantē militāru atbildi uz agresiju pret Alianses dalībvalstīm. Un formulējums par “stingru apņemšanos” ievērot piektā panta noteikumus, kas izskanēja Hāgā, nekādi nemaina iespēju dažādi interpretēt tā būtību.
Tomēr, cik daudz vērtas ir pat oficiāli noformētas garantijas, mēs labi redzam Ukrainas piemērā. Drošības mērķu vienotību nodrošinās nevis NATO “zīmols” un nevis neskaidru formulējumu precizēšana, bet gan politiskā griba un gatavība uzņemties vēsturisko atbildību no tiem, par kuriem Eiropas iedzīvotāji šodien balso.
