“Robeža starp atklātību un aizsardzību ir ļoti smalka, bet manuprāt, viss ir vienkārši: bērnam jāsaka viņa vecumam atbilstoša patiesība un jābūt klāt, viņam izdzīvojot savas jūtas,” uzskata mūsu varone, māksliniece Jekaterina Griškjāne.
1. aprīlī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta Jekaterinas darbu izstāde “Es esmu mājiņā”. Tā “izauga” no grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, kurā māksliniece vieglā un saprotamā valodā stāsta par savu bērnības pieredzi, pārdzīvojot sāpīgu zaudējumu.
Pirms atklāšanas “Chayka” parunāja ar Jekaterinu Griškjāni par izstādi un par grāmatu, kā arī par bērniem, viņu emocijām un to, kā viņi uztver tik grūtas tēmas kā tuvinieku slimības, novecošana un aiziešana. Un par pieaugušajiem, kuri ne vienmēr ir gatavi sarunām par šīm tēmām.
“…tas vairs nav tikai mans stāsts, tas sāk piederēt lasītājiem…”
Pirms diviem gadiem klajā nāca Jekaterinas grāmata “Es esmu mājiņā” vācu valodā. Tas ir stāsts par mazu meiteni, kas dodas meklēt mājiņu savam mīļajam vectētiņam. Šajā mājiņā viņš varēs palikt uz visiem laikiem – un atvadīties no mazmeitas. Esam par to jau stāstījuši šeit.
“To brīdi, kad pirmoreiz paņēmu rokās paraugeksemplāru, ir grūti aprakstīt vārdos. Tā bija tik spēcīga sajūta: tajā bija gan prieks, gan atvieglojums, gan arī iekšējā atbrīvošanās. Šajā procesā patiešām ir kaut kas līdzīgs bērna piedzimšanai: garš ceļš, kurā ieguldīts tik daudz, beidzot iegūst formu,” stāsta Jekaterina.
Pagāja kāds laiks, un “bērns” paaugās. Viņš iemācījās jaunu – latviešu – valodu un spēra pirmos soļus Latvijā.
“Otro izdevumu latviešu valodā uztvēru jau citādi: mierīgāk un apzinātāk. Pamatdarbs jau bija paveikts, bija tikai jāiztulko teksts un jāpievieno psihologa rekomendācija. Šajā procesā bija vairāk pārliecības un iekšējā spēka,” turpina Jekaterina.
Pirmā grāmata galvenokārt balstījās spēcīgā iekšējā impulsā un pārdzīvojumā, savukārt tās jaunā izdevuma galvenā ideja ir apzināšanās un gatavība dalīties šajā pieredzē ar citiem.
Jekaterina atzīst, ka jaunajā valodas vidē stāsts it kā sāk dzīvot savu dzīvi.
“Tā ir ļoti īpaša sajūta. Pārejot citā valodas vidē, stāsts it kā sāk elpot mazliet citādi. Tie paši vārdi, tas pats vēstījums, taču tas iegūst citu skanējumu, citu ritmu un citus uztveres slāņus. Un nu tas vairs nav tikai mans stāsts, tas sāk piederēt lasītājiem – caur viņu pieredzes, kultūras un valodas prizmu,” viņa stāsta.
Autore saka, ka latviešu valodas versijā daži akcenti izklausās maigāki vai, gluži pretēji, izteiktāki – un to vērot ir pārsteidzoši. It kā kaut kas ļoti personisks atbrīvotos – un turpinātu dzīvot, mainīties un atrast atbalsi jaunās telpās.
“Un te arī slēpjas liela vērtība: stāsts vairs nav noslēgts vienā kontekstā; tas kļūst saprotams plašākam cilvēku lokam un atvērts dažādām interpretācijām,” dalās pārdomās Jekaterina.
Frāze par to, ka “vectētiņš ir mājiņā” atstāja vairāk jautājumu nekā atbilžu
Jekaterina atceras, ka bērnībā viņai nepaskaidroja, kas ir nāve. Vectētiņa – viņas vistuvākā cilvēka un vislabākā drauga – aiziešana viņai bija smags trieciens.
“Es nevarēju saprast, kas notika, kāpēc tas notika, kā to uztvert. Pieaugušie man blakus – vecmāmiņa un viņas bērni – paši izjuta milzīgas sāpes. Raugoties uz viņiem, man kļuva vēl smagāk. Viņu reakcijā bija jūtams liels rūgtums, un tas vēl vairāk pastiprināja manas bailes un apmulsumu,” viņa stāsta.
Tad arī atskanēja frāze “vectētiņš ir mājiņā”. Visticamāk, tas bija mēģinājums aizsargāt meiteni, mīkstināt triecienu. Taču sirdī palika vairāk jautājumu nekā atbilžu. Nenotika tā saruna, kas palīdzētu saprast, izdzīvot, sajust atbalstu.
Vēlāk Jekaterina atgriezās pie šīm emocijām jau apzināti. Grāmata kļuva par veidu, kā viņa varēja pārdzīvot to visu no jauna – izcelt gaismā bērnības sāpes, bailes un neizpratni un tādējādi sevi dziedināt.
“Tas nebija viegls process. Katra ilustrācija, katrs vārds dzima spēcīgu emociju iespaidā. Reizēm pat burtiski caur asarām. Uz dažām lappusēm palika to pēdas kā šīs pieredzes daļa,” atzīst Jekaterina.
Darbs pie grāmatas ne tikai dziedināja Jekaterinu, bet arī lika viņai saprast, cik svarīgi ir runāt ar bērniem par tik sarežģītām tēmām kā neizbēgamā tuvinieku novecošana un nāve un atrast vārdus tai sarunai, kuras kādreiz tik ļoti pietrūka viņai pašai.
“Pat ja nāve šķiet tāla tēma, bērnam ir svarīgi saņemt skaidrojumu un iegūt izpratni, lai viņš nepaliktu viens pats ar savām bailēm. Godīga, saudzīga saruna nākotnē var kļūt par atbalstu un pasargāt no traumējošas pieredzes,” viņa pārliecinoši saka.
Nav tik svarīgi, ko tu saki; galvenais – kā
Jekaterina uzskata, ka pieaugušie visvairāk baidās nevis no pašas nāves tēmas, bet gan no sava bezspēka tās priekšā. Viņi baidās, ka neatradīs pareizos vārdus, baidās ieraudzīt bērna reakciju, viņa asaras un izbīli – un nespēt ar to tikt galā. Bieži vien aiz tā slēpjas vēlme aizsargāt, pasargāt un saglabāt bērnam bezrūpīgu bērnību. Taču rezultātā bērns paliek viens ar to, ko viņš tik un tā jūt – tikai bez skaidrojumiem un atbalsta.
“Robeža starp atklātību un aizsardzību ir ļoti smalka, bet manuprāt, viss ir vienkārši: bērnam jāsaka viņa vecumam atbilstoša patiesība un jābūt klāt, viņam izdzīvojot savas jūtas. Nepārslogot viņu, bet arī neaizrauties ar abstrakcijām, kas sarežģī visu vēl vairāk. Nav tik svarīgi, ko tu saki; galvenais – kā: silti, mierīgi, ar gatavību atbildēt uz jebkādiem jautājumiem, pat ja tie atkārtojas vēl un vēl,” norāda māksliniece.
Jekaterina ir pārliecināta, ka bērniem ir svarīgi dzirdēt vienkāršas un skaidras lietas: ka nāve ir dzīves sastāvdaļa un ka tā ir neatgriezeniska. Taču jūtas, kas viņus pārņem, ir normālas, savukārt bērni savos pārdzīvojumos nav vieni. Ir ļoti svarīgi ļaut viņiem izdzīvot šīs emocijas, nevis tās nonivelēt vai novērst uzmanību.
Kopš esmu mamma, mana attieksme pret zaudējuma tēmu ir mainījusies
Jekaterinai ir divas meitas. Viņa atzīst, ka mātes būšana ir mainījusi viņas attieksmi pret zaudējuma tēmu.
“Es sāku daudz asāk izjust atbildību par to, kā bērns uztver šādas lietas, kādus vārdus viņš dzird šajā brīdī,” viņa saka.
Pirms dažiem gadiem viņa jau bija spiesta parunāt ar meitenēm par nāvi, kad viņas sēroja par mājas mīluli – kāmīti. Jekaterina saka, ka viegli tas nebija. Taču tagad, atskatoties pagātnē, viņa jūt, ka tā saruna meitenēm kļuva par svarīgu pieredzi. Tā nebija traumējoša, bet gan palīdzēja pirmoreiz saskarties ar šo tēmu.
“Viņas nenobijās tā, kā kādreiz nobijos es, jo viņām bija skaidrojums un iespēja izdzīvot jūtas. Un man šķiet, ka tas viņām dod iekšējo stabilitāti: nevis ‘spēku’ šī vārda pierastajā nozīmē, bet drīzāk spēju sastapties ar sarežģītām emocijām,” atceras Jekaterina.
Viņa saka, ka tagad labāk saprot vecākus un citus pieaugušos no savām bērnības dienām. Aiz viņu klusēšanas slēpās nevis vienaldzība, bet gan sāpes un sašutums.
“Taču es izvēlējos citu ceļu – sarunas ceļu. Tāpēc ka tagad es ļoti labi zinu, cik svarīgi ir, lai šādos brīžos tev blakus būtu kāds, kas nebaidās runāt un ir patiešām klātesošs,” uzsver Jekaterina.
Izstāde par atmiņu, kas turpina dzīvot
Izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Jekaterinai Grišķjānei kļuva par grāmatas loģisku turpinājumu: par jaunu dzīvi jau izdzīvotām un pārdomātām sajūtām. Viņai bija svarīgi vispirms iemūžināt šīs sajūtas grāmatā, lai vēlāk ļaut tām izskanēt jaunā veidā – vizuālā valodā.
“Šo izstādi es uztveru gan kā grāmatas turpinājumu, gan kā patstāvīgu vēstījumu. Man tās ir nedalāmas lietas: grāmata nebeidzas tās pēdējā lappusē – tai jādzīvo, jātransformējas, jāatrod jaunas formas un iespējas dialogam ar lasītājiem,” stāsta māksliniece.
Paskatīties, kas sanāca, var no 1. aprīļa līdz 30. maijam Latvijas Nacionālās bibliotēkas 7. stāvā.
Jekaterina stāsta, ka apmeklētāji varēs apskatīt grāmatas ilustrāciju oriģinālus: darbus jauktajā tehnikā. To radīšanas laikā viņai bija svarīgi saglabāt dzīvu procesa sajūtu, faktūras un emocijas.
Izstādē būs apskatāms arī animācijas video: vēl viens veids, kā šis stāsts turpina atklāties un “kustēties”, nu jau burtiskā nozīmē.
Turklāt Jekaterina parādīs savas personīgās vēstures daļu: savas ģimenes biogrāfiju vecu fotogrāfiju kolāžas veidā. Šī ir svarīga projekta daļa, jo tieši no šiem tēliem, atmiņām un likumsakarībām izauga grāmata.
“Raugoties uz manas ģimenes fotogrāfijām – uz vecvecmāmiņas un vecvectēva sejām – mani pārņem dziļa piederības un lepnuma sajūta. Man tas nav tikai arhīvs vai atmiņas, bet gan dzīvs stāsts, kuru es varu turpināt stāstīt. Iespēja runāt par viņiem, rādīt šos tēlus nozīmīgās vietās Latvijā ir ne tikai liels gods, bet arī mana personīgā un radošā ceļa svarīgā daļa,” saka Jekaterina.
“Šī izstāde ir par atmiņu, kas neizzūd, bet turpina dzīvot, attīstīties un atrast atbalsi citos,” viņa piebilst.
