Pabalsti, sociālā palīdzība un pieeja “ar sirdi un dvēseli”. Kā Augšdaugavas novada sociālais dienests atbalsta seniorus

Augšdaugavas novada sociālais dienests asi izjūt sabiedrības novecošanās procesu. “Vēl pirms pieciem gadiem tas nebija tik pamanāms — viņi noveco, un es kopā ar viņiem. Taču tagad tas ir ļoti jūtams. Jo tālāk, jo vecāki kļūst seniori, kas pie mums vēršas,” sarunā ar “Chayka” dalās sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova.

Pēc viņas teiktā, Augšdaugavas novadā dzīvo vairāk nekā 6 800 senioru, bet kopumā iedzīvotāju skaits ir 28 tūkstoši. Tas ir aptuveni 24,3% no visiem novada iedzīvotājiem.

Anna Jegorova atzīst, ka Sociālā dienesta darbs nebūt nav viegls. Turklāt viņa uzskata, ka sociālajam darbiniekam ir svarīgi būt ar humora izjūtu, kā arī būt “sirsnīgam cilvēkam”, kurš savu darbu veic ar sirdi un sapratni pret iedzīvotājiem.

“Kad (mobilā aprūpes punkta) šoferis paņem veco omīti uz rokām un aiznes uz dušu… Vai var būt kāds laimīgāks par to, ko uz rokām ienesa dušā? Priecīgā omīte saka: ‘Beidzot vīrieši atkal nēsā mani uz rokām!’ Tas taču ir fantastiski,” ar smaidu saka Anna Jegorova.

Šajā sarunā Anna Jegorova pastāstīja izdevumam “Chayka”, kā Sociālais dienests rīkojas saistībā ar to, ka senioru skaits arvien pieaug, kādu palīdzību viņi var saņemt novadā un kā to pieprasīt, kā arī kādas iespējas aktīvai dzīvei ir pieejamas senioriem.

Saruna notika projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, ko redakcija īsteno ar Journalismfund Europe finansiālu atbalstu.

Sabiedrības novecošanās novadā ir ļoti jūtama

Saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2025. gada sākumā iedzīvotāju daļa vecumā no 65 gadiem un vairāk veidoja 21,9% no kopējā iedzīvotāju skaita. Turklāt Latgalē šis rādītājs sasniedz gandrīz 25%.

Uz jautājumu, vai Sociālais dienests jūt, ka senioru skaits arvien pieaug, Anna Jegorova atbildēja: “Jā, ļoti.”

Viens no uzskatāmākajiem sabiedrības novecošanās rādītājiem Augšdaugavas novadā ir Sociālā dienesta asistentu un aprūpējamo personu skaita pieaugums. 2022. gadā novadā viņu bija 187, šogad jau 392.

“Asistents palīdz cilvēkiem, kuriem ir 60, 65 gadi vai vairāk. Gadījumi mēdz būt dažādi. Turklāt šis skaitlis tikai pieaug. Faktiski es katru dienu parakstu lēmumus par jaunu asistentu piešķiršanu. Tas pats par sevi daudz ko liecina,” norāda Sociālā dienesta vadītāja.

Anna Jegorova saka, ka viņu satrauc arī tas, ka nav nevienas dienas, kad viņa neparakstītu lēmumu par onkoloģiskā pabalsta izmaksu. “Šeit runa ir gan par gados jaunākiem cilvēkiem, gan par senioriem. Es tik skatos: 1949., 1943. dzimšanas gads… Ja paskatās uz visiem pašvaldības pabalstiem, kļūst skaidrs, ka tieši šīs izmaksas veido arvien lielāku daļu,” viņa saka.

Pēc Sociālā dienesta datiem, 2025. gadā izdevumi šo pabalstu izmaksāšanai sasniedza 98 tūkstošus eiro, bet 2026. gadā pieauga līdz 120 tūkstošiem eiro.

“Viss norāda uz to, ka mēs paliekam vecāki. Ja salīdzinām dzimstību un mirstību — te vairs nav ko salīdzināt. Mums blakus atrodas Dzimtsarakstu nodaļa un mēs katru dienu redzam cilvēkus ar nāves apliecībām,” piebilst Anna Jegorova.

Kāda veida pabalsti ir pieejami Augšdaugavas novada senioriem

“Runājot par sociālo palīdzību, vispirms jāatgādina, ka senioriem, tāpat kā citiem Latvijas iedzīvotājiem, ir tiesības iegūt trūcīgās vai maznodrošinātās personas statusu,” norāda Anna Jegorova.

Trūcīgās mājsaimniecības statusu Latvijā var iegūt, ja ienākumi ir mazāki par 425 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 298 eiro — katrai nākamajai personai.

Anna Jegorova atzīst, ka pēdējos gados cilvēku skaits, kuriem būtu maznodrošinātās personas statuss, ievērojami saruka. Tas saistīts ar to, ka agrāk ar šo statusu varēja saņemt pārtikas pakas, taču no 2025. gada šī iniciatīva tika atcelta. “Tagad šis statuss ir nepieciešams tikai mājokļa jautājumu risināšanai — piemēram, dzīvokļa piešķiršanai,” skaidro Anna.

Ienākumu slieksni maznodrošinātās personas statusa piešķiršanai katra pašvaldība nosaka pati. Augšdaugavas novadā to var saņemt iedzīvotāji, kuru ienākumi pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz 453 eiro pirmajam ģimenes loceklim un 317 eiro katram nākamajam.

Galvenais sociālās palīdzības veids joprojām ir tieši šis statuss. “Uz to tiesības ir visiem, un tas ļauj saņemt obligātos pabalstus, neatkarīgi no tā, vai persona dzīvo ģimenē vai viena pati,” precizē Sociālā dienesta vadītāja.

Viņa saka, ka arvien biežāk saskaras ar situācijām, kad vecāka gadagājuma cilvēkiem ir ļoti mazas pensijas. Dažos gadījumos tās nesasniedz pat 187 eiro. “Šādiem cilvēkiem kā senioriem pienākas garantēti pabalsti,” skaidro Anna Jegorova.

Tie var būt:

• pabalsts politiski represētajiem, 1991. gada barikāžu dalībniekiem, Afganistānas kara veterāniem, nacistu režīma upuriem un Černobiļas avārijas likvidatoriem (50 eiro);
• pabalsts cietā kurināmā iegādei vientuļajiem senioriem, kas vecāki par 80 gadiem, un personām ar I un II grupas invaliditāti;
• pabalsts pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietām (50 eiro);
• pabalsts medicīnisko pakalpojumu apmaksai;
• pabalsts onkoloģijas slimniekiem (150 eiro gadā);
• pabalsts pacientiem, kuri saņem hemodialīzi (100 eiro gadā);
• mājokļa pabalsts (pēc nesenajām izmaiņām likumā tas ir palielinājies par 15%);

Turklāt Augšdaugavas novads izmaksā pabalstus jubilāriem: 80 gados — 50 eiro, 90 gados — 70 eiro, 100 gados — 200 eiro.

“Cilvēki reizēm jautā: ‘Kāpēc nav pabalstu tiem, kam paliek 70, 85, 95 gadi?’ Mans viedoklis ir šāds: apaļa jubileja ir apaļa jubileja. Un 70 gadu vecumā šādiem pabalstiem vēl ir par agru, jo cilvēks var vēl strādāt, ja veselība to atļauj,” skaidro Anna Jegorova.

Viņa piebilda, ka šogad reģionā ir deviņi cilvēki, kuri svin 100 gadu jubileju, un dienests jau ir apmeklējis divus no viņiem, lai pasveiktu.

Sīkāku informāciju par reģionā pieejamajiem pabalstiem var lasīt pašvaldības tīmekļa vietnē — šeit un šeit.

Pašvaldība nodrošina arī palīdzību transporta jautājumos. Šī palīdzība ir īpaši pieprasīta senioru vidū, kuriem ir jānokļūst pie ārstiem, tostarp Rīgā. Novadā ir arī specializēti transportlīdzekļi cilvēkiem ar invaliditāti un guļošiem pacientiem.

Novadā pieejami arī tādi pamata sadzīves pakalpojumi kā duša un pirts. Tos nodrošina Naujenē, Sventē un Skrudalienā.

Vispieprasītākais pakalpojums ir aprūpe senioriem

Vispieprasītākais sociālais pakalpojums Augšdaugavas novadā ir senioru aprūpe.

“Aprūpes pakalpojumi ir ļoti pieprasīti, jo īpaši ilgtermiņa aprūpes iestādēs. Mums ir vairāki varianti: ir sociālās aprūpes centrs ‘Viški , kurā ir 74 vietas, taču tās vienmēr ir aizņemtas. Tāpēc mēs izmantojam arī pansionātu Dvietē vai ‘Miera namu’ Subatē, kā arī vēršamies pēc palīdzības pie biedrībām vai nodrošinām aprūpi mājās,” stāsta Anna Jegorova.

Šobrīd rindā uz vietu aprūpes iestādē ir 12 cilvēki. “Tie ir cilvēki, kurus sociālie darbinieki pastāvīgi uzrauga. Nav tā, ka viņi tiek atstāti vienatnē un paliek bez uzraudzības. Tā nav.”

Ja sociālajam darbiniekam nepietiek resursu, dienests meklē veidus, kā palīdzēt. Šādos gadījumos iesaista gan nevalstiskās organizācijas, gan arī bezdarbniekus vai kaimiņus.

Sociālā dienesta vadītāja uzskata, ka pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem turpinās pieaugt. “Šis pakalpojums ir vispieprasītākais, un, visticamāk, tā būs vēl ilgi, jo mēs novecojam,” saka Anna.

Pēc viņas teiktā, lielais pieprasījums pēc aprūpes pakalpojumiem liecina par to, ka reģiona iedzīvotāji kļūst arvien vecāki. “Cilvēki noveco… Cilvēkam notiek insults — un viņš nonāk gultas režīmā. Pat ja viņam ir bērni — meita vai dēls, — viņi strādā, viņiem ir arī savas atvases. Ko lai iesāk ar guļošu vecāku? Lai cik grūti tas arī nebūtu, ir jādomā par viņa ievietošanu aprūpes centrā,” saka Sociālā dienesta vadītāja.

Turklāt Anna Jegorova norāda, ka mūsdienās ilgstošas aprūpes iestāžu līmenis kļuvis ievērojami augstāks.

Cilvēcīga attieksme, kas pārāka par formalitātēm

Sarunā ar Annu Jegorovu kļūst skaidrs, ka Augšdaugavas novadā palīdzība cilvēkiem, tostarp senioriem, pārsniedz formālas prasības, un arvien lielāku lomu ieņem cilvēcīga attieksme.

“Īstenībā ir tā: katrs saņemtais pieteikums tiek izskatīts, pat ja tas neatbilst noteikumiem vai likumam. Ja cilvēks lūdz sociālo palīdzību — piemēram, zāļu iegādei vai kaut kam citam, — mēs izskatām vairākus veidus, kā palīdzēt,” skaidro Anna Jegorova.

Pēc viņas teiktā, pat ja nav iespējams palīdzēt tā, kā norādīts lūgumā, dienests cenšas piedāvāt alternatīvu — pakalpojumu vai finansiālu atbalstu.

Anna Jegorova norāda, ka dzīves apstākļi pilsētā un laukos krasi atšķiras, un tas tiešā veidā ietekmē Sociālā dienesta darbu. Pilsētā pakalpojumi ir pieejamāki — tur ir vieglāk nokļūt, ir vairāk iespēju gan darbam, gan ikdienas dzīvei.

“Laukos ir sava specifika. Tāpēc Sociālā dienesta darbs ir nedaudz citādi orientēts un pielāgots: pakalpojumi un viss pārējais tiek plānots un aprēķināts citādāk,” viņa saka.

Kā vienu no šāda veida palīdzības piemēriem var minēt mobilo aprūpes centru, kas novadā darbojas kopš 2019. gada.

“To izmanto attālās viensētās un ciematos, kur dzīvo gados vecāki, vientuļi cilvēki ar kustību traucējumiem, kuriem ir grūti nokļūt līdz ūdenim — nomazgāties, izmazgāt veļu, sakopt kājas, it īpaši tiem, kuriem ir diabēts, apgriezt matus un vienkārši parunāt,” ar smaidu stāsta Anna Jegorova.

Pēc viņas teiktā, saruna ar sociālo darbinieku daudziem reģiona senioriem ir ne mazāk svarīga lieta nekā palīdzība sadzīves jautājumos. “Saruna bieži vien ir pati svarīgākā vajadzība, kad ierodas mobilā centra darbinieki, jo mums visiem vienmēr gribas ar kādu parunāt,” saka Anna.

Ar to darbs ar vientuļajiem senioriem nebeidzas. “Pirms šī gada bargajiem saliem mani sociālie darbinieki rīkojās šādi: mēs noteicām tos seniorus, kuri dzīvo tālu no pagasta centra un kurus ir grūti sasniegt, un visus aptaujājām: vai ir pārtikas produkti, vai viņi var iekurt krāsni, vai ir iztīrīti dūmvadi, vai viss ir sagatavots,” stāsta Anna Jegorova.

Anna pastāstīja arī par gadījumu, kas notika šoziem: kāds vecītis nevarēja iziet no mājas pēc malkas, jo pagalms bija stipri apsnidzis. Lai palīdzētu, brīvprātīgie un sociālie darbinieki iztīrīja viņa pagalmu no sniega.

“Viņi iztīrīja visus ceļiņus, atnesa malku un ūdeni. Sakurt krāsni viņš varēja, taču aiziet pēc malkas vairs ne,” atceras Sociālā dienesta vadītāja.

Turklāt sociālais dienests cenšas uzturēt kontaktu ne tikai ar pašiem senioriem, bet arī ar viņu apkārtējiem — kaimiņiem, kuri nepieciešamības gadījumā varētu palīdzēt viens otram. “Kaimiņu palīdzība ir ļoti noderīga: nogādāt pārtiku, izsaukt ārstu vai ātro palīdzību,” skaidro Anna Jegorova.

Viņa saka, ka viņai ir svarīgi pašai redzēt, kā cilvēki dzīvo. Tāpēc viņa regulāri apmeklē novadu pasākumus un centrus, kā arī brauc pie jubilāriem. Tajā pašā laikā viņa atzīst: ir dienas, kad viņa atgriežas mājās un nespēj nomierināties, galvā pārdomājot sarunas ar cilvēkiem un uztraucoties, vai viņa ir atradusi pareizus vārdus un vai patiešām ir spējusi palīdzēt.

Iespēja iemācīties kaut ko jaunu un būt līdzās cilvēkiem

Lai Augšdaugavas novada seniori nepaliktu vieni un varētu dzīvot aktīvu dzīvi, viņiem ir pieejamas iespējas sazināties, nodarboties ar radošām aktivitātēm un pavadīt brīvo laiku. Deinstitucionalizācijas projekta ietvaros novadā tika atvērti trīs dienas centri: Višķos, Skrudalienā un Ilūkstē.

“Ja jūs tikai zinātu, kādus pasākumus tur organizē! Kādas radošās darbnīcas, kādas aktivitātes, kādas sarunas, kādas fantastiskas lietas!” saka Anna Jegorova.

Seniori no dažnedažādiem citiem pagastiem paši ierodas dienas centrā Višķos. “Kopā ar cilvēkiem, kam ir garīgās veselības traucējumi, viņi gatavo ēdienus, strādā darbnīcās, līmē, zīmē, griež, fotografējas, dzied — ko vien viņi nedara,” stāsta Sociālā dienesta vadītāja.

Šādas aktivitātes pozitīvi ietekmē cilvēku emocionālo stāvokli. “Ja cilvēks atgriežas mājās un paliek starp četrām sienām, viņš pēc tam nevar sagaidīt nākamo dienu, kad atkal jābrauc (uz centru).”

Papildus dienas centriem novadā darbojas arī senioru padome. “Seniori pulcējas savos pagastos, ir vesela aktīvistu komanda. Viņiem ir senioru padome, kurā darbojas 12 cilvēki. Katrs atbild par diviem pagastiem. Tie cilvēki zina par savu senioru dzīvi pat vairāk nekā sociālie darbinieki. Arī viņi organizē tikšanās,” stāsta Anna Jegorova.

Šo aktīvistu lokā ir arī biedrība “Čaklās skudriņas”. Viņi paši organizē tikšanās, braucienus un pasākumus. Piemēram, viņi jau bijuši Grāveros Krāslavas novadā un Rundāles pilī Bauskas novadā.

Daudziem senioriem šādi braucieni palīdz izjust dzīves garšu, neraugoties uz vecumu un dzīves grūtībām.

“Hop, hop, un esmu jau apģērbusies un ceļā! Un nav jau tik svarīgi, vai esmu uzlikusi meikapu: man vienalga. Pats galvenais — esmu ceļā, kopā ar līdzcilvēkiem! Es komunicēju, es dzīvoju!” tā Anna Jegorova apraksta šādu braucienu dalībnieku noskaņojumu.

Novadā arī organizē vērienīgus ikgadējos pasākumus, kas pulcē seniorus no visas apkārtnes. Kā piemērus var minēt sporta spēles Ilūkstes stadionā, Senioru dienas pasākumus oktobrī vai Ziemassvētku balli.

“Vēl ir pasākumi, ko seniori organizē kopā ar cilvēkiem ar invaliditāti: viens ‘Vārpā’, otrs — Ilūkstes kultūras namā. 2025. gadā mūsu pasākumu apmeklējuši 212 cilvēki. Kas var būt skaistāks! Kā viņi dejo… Tas ir vienkārši fantastiski,” atceras Anna.

Reizi mēnesī novada iedzīvotāji ierodas arī pilsētā. Viņi apmeklē Trešās paaudzes universitāti, kas 2025. gada oktobrī sāka savu darbību Daugavpils universitātes telpās.

Kur vērsties, lai saņemtu palīdzību?

Vienkāršākais veids, kā saņemt palīdzību Augšdaugavas novadā, ir vērsties pie sociālā darbinieka savā pagastā.

“Katrā pagastā man ir sociālais darbinieks. Tikai viens, taču viņš strādā tieši tur… Un būtībā sanāk tā, ka sociālais darbinieks zina visu. Lauku teritorijā, par kuru viņš atbild, viņš ir pirmais, kas uzzina visus jaunumus,” saka Anna Jegorova.

Pēc viņas teiktā, tieši sociālais darbinieks ir tas cilvēks, kurš palīdz orientēties: vai ir jānoformē pabalsts, jāorganizē transports, jāizsauc mobilā brigāde vai jāvēršas citās dienestos. “Tieši viņš uzreiz reaģē: kas jādara,” saka Anna.

Savas palīdzes viņa mīļi dēvē par “sociņiem” vai “supermeitenēm”, kā arī norāda, ka patiesi lepojas ar viņām un ir gatava “par viņām stāvēt kā kalns”.

Informāciju par pieejamo palīdzību var atrast arī Augšdaugavas novada pašvaldības vietnē. Tur var izlasīt par visiem atbalsta veidiem, kā arī atrast speciālistu kontaktus.

Bet, kā norāda Sociālā dienesta vadītāja, šis variants vairāk piemērots senioru radiem, jo pašiem senioriem ne vienmēr ir pieeja internetam.

Senioru padomes aktīvisti vai kaimiņi arī var palīdzēt sazināties ar Sociālo dienestu vai ieteikt, kur vērsties.

Ko var mainīt, lai pielāgotos jaunajai realitātei?

Sabiedrības novecošanās ietekmē un pakāpeniski maina ikdienas dzīvi, īpaši ekonomiku un sociālo sfēru. Sabiedrībai jāpielāgojas mainīgajai realitātei.

Anna Jegorova piekrīt šim viedoklim un uzskata, ka, lai pienācīgi pielāgotos sabiedrības novecošanai, ir nepieciešamas pārmaiņas gan valsts, gan pašvaldību līmenī.

Pirmkārt, pēc viņas domām, valstij jāpārskata pensiju sistēma. “Iemesli var būt dažādi, tas nav tik svarīgi. Bet kā cilvēks var izdzīvot ar 187 eiro?” jautā Sociālā dienesta vadītāja. 187 eiro ir garantētā minimālā ienākuma līmeņa summa.

Viņa īpaši pievērš uzmanību pensijām cilvēkiem ar invaliditāti kopš bērnības, kuras, pēc viņas domām, ir īpaši zemas.

“Cilvēkiem bieži vien nav finansiālās iespējas aizbraukt uz pilsētu, apmaksāt vizīti pie ārsta. Paskatieties uz transporta biļetēm, uz degvielu. Cik tas viss maksā? Cik maksā pārtika? Šis jautājums jārisina,” uzskata Anna Jegorova.

Kā vēl vienu svarīgu problēmu viņa piemin medicīnas pieejamību. Viņasprāt, garās rindas pie speciālistiem situāciju tikai pasliktina. “Ja tev, piemēram, ir sirds problēmas un ģimenes ārsts saka, ka jādodas pie kardiologa, uz izmeklējumiem un tā tālāk. Un tad tev februārī saka, ka tuvākais pieejamais laiks ir oktobrī…” ar skumjām un sašutumu stāsta Anna.

Viņa arī uzskata, ka valstij, pārejot uz elektroniskajām sistēmām — piemēram, E-veselība — ir nopietnāk jāņem vērā digitālā plaisa.

“Cilvēkiem var nebūt datoru. Un viņiem tik un tā būs jāsaņem izziņa papīra formātā. Varbūt pilsētā viss ir vienkāršāk. Taču laukos viss ir citādi,” saka Anna Jegorova.

Novada līmenī Sociālā dienesta vadītāja sapņo par “drošības pogām” vientuļajiem senioriem.

“Es vēlētos nodrošināt šādas pogas vismaz tiem vientuļajiem senioriem, kas dzīvo tālu no ciemata, mežmalā, 5–10 kilometru attālumā no pagasta centra.

Ja blakus neviena nav un viņš nokrīt… Un kaimiņš nāk ciemos tikai reizi divās nedēļās… Vismaz tā poga kaut kā atrisinātu problēmu. Tas ir mans sapnis, ko gribētu īstenot,” stāsta Anna Jegorova.

Tad viņa iesmejas: “Kad šis sapnis piepildīsies, es varēšu mierīgi aiziet.”

Anna Jegorova par vēl vienu sev svarīgu uzdevumu uzskata otrās mobilo brigādes izveidi, lai efektīvāk apkalpotu dažādus novada nostūrus, kā arī sociālo darbinieku skaita palielināšanu.

“Lai viena sociālā darbinieka atbildības zonā būtu nevis tūkstotis iedzīvotāju, bet 500. Tad jūs ieraudzītu, kā uzplaukst viss, ko mēs darām. ‘Šodien slikti jūties? Kāp mašīnā, Marija. Aizvedīšu tevi pie ārsta. Mēs visu paspēsim, viss būs kārtībā.’ Tā tik ir attieksme,” saka Anna.

Viņa arī uzskata, ka par sociālo darbu vairāk jāstāsta plašsaziņas līdzekļos. Tad cilvēkiem būs vieglāk saprast, uz ko viņi var rēķināties. Sociālajā dienestā šim nolūkam vāc iedzīvotāju atsauksmes, lai vēlāk ņemtu tās vērā.