Šajā trauksmainajā laikā frāze “Ja gribi mieru, gatavojies karam” vairs nav tikai aforisms. Taču būt gatavam krīzes situācijām nozīmē ne tikai turēt priekštelpā ārkārtas gadījumu somu, atcerēties par “divu sienu principu”, zināt, kur ir tuvākā bumbu patvertne un iepirkt konservus.
Gatavība pirmkārt ir psiholoģiskā stabilitāte un prasme izprast, kam var un kam nevar uzticēties. Kā arī apzināšanās: ja kaut kas notiks, galvenie “pieaugušie”, uz kuriem paļauties, katram no mums pirmkārt esam mēs paši.
12. martā Rotko muzejā norisinājās komunikāciju seminārs “Rupors”. Pasākuma organizētāji — Zemessardze — šādus pasākumus rīko kopš 2023. gada. Tieši tajā gadā civilās aizsardzības komisiju mācībās “PILSKALNS” tika identificēta problēma, par kuru reti kurš bija aizdomājies iepriekš: kā komunicēt ar iedzīvotājiem krīzes situācijas apstākļos?
Seminārā piedalījās pārstāvji no Latgales reģiona pilsētu un novadu domēm, Zemessardzes, Valsts policijas, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Valsts robežsardzes, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, reģionālajām nevalstiskajām organizācijām, masu saziņas līdzekļiem… Īsāk sakot, visi tie, kuru balsīm krīzes brīdī jāskan visskaļāk.
Informatīvie uzbrukumi: no komentāriem soctīklos līdz Čeburaškai
Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienās, kad internets ir pieejams ikvienam un mākslīgais intelekts paliek jo gudrāks, sociālie tīkli kļūst par bīstamu vidi. Grūti ir saprast, kurš ir reāla persona un kurš — bots. Kurš attēls ir īsts un kurš apstrādāts Photoshop lietotnē. Kura ziņa ir patiesa un kura būtībā ir tikai mākslīgā intelekta radītais saturs.
Diemžēl ne visiem informācijas patērētājiem piemīt kritiska domāšana, lai spētu saskatīt atšķirības.
Latgale ir priekšplānā ne tikaiģeogrāfiski, bet arī informatīvās telpas ziņā. Zemessardzes majore Ieva Karlsberga savā prezentācijā par Latvijas informācijas telpu pastāstīja par daudzajiem komentāriem diskreditējošā, izsmējīgajā tonī, kurus var redzēt sociālajos tīklos.
Negatīvā attieksme, ko pauž, piemēram, rakstu par drošības pasākumiem pierobežā komentāros, nav tikai informācijas troksnis. Tas tiek īstenots ar mērķi graut uzticēšanos valsts drošības pasākumiem, normalizēt cinismu un veicināt sabiedrībā vienlaikus gan bezspēcības sajūtu, gan paļāvību, ka Latvija “vispār var kaut ko pareizi izdarīt”.
Turklāt līdzekļi var būt dažādi: gan pārliecinošas “feiku ziņas”, gan mēmes, gan arī “mīkstais spēks”: kā vienu no piemēriem Ieva min… Čeburašku. Tik simpātisks un neveikls multfilmu varonis – kas tur tāds īpašs? Un tagad iedomājieties attēlu, kur viņam mugurā ir militārais formas tērps. Pavisam cits skats, pavisam cita ideja.
Šķiet, ka tas viss ir sīkumi un joki, taču reāla apdraudējuma situācijā sociālie tīkli noteikti tiks pārpludināti ar pretrunīgu informāciju, kuru lielākajai daļai cilvēku nebūs ne laika, ne prasmju pārbaudīt.
Un te ir tas jautājums: kam lai uzticas, ja uzticēties nevar nevienam?
Kāpēc mēs neesam gatavi?
2025. gada maijā pētnieki no Latvijas Universitātes sadarbībā ar kolēģiem no Vācijas un Somijas īstenoja pētniecības projektu “Pilsētu gatavība jauniem riskiem Baltijas jūras reģionā”. Dati ir nepārprotami: 35% no 740 aptaujātajiem rīdziniekiem psiholoģiski ir grūti pat domāt par krīzes situācijām, 41% nejūt draudus, bet 4% uzskata, ka, ja kaut kas notiks, atbildība jāuzņemas kādam citam.
VUGD vecākā inspektore Irita Slavinska norāda, ka Latgalē situācija ir nedaudz atšķirīga, taču pat šeit iedzīvotāju gatavības līmenis ārkārtas situācijām nav pārāk augsts: tikai 5,6%.
Savukārt ne visi spēj pareizi novērtēt savas zināšanas. Piemēram, rīcība ugunsgrēka gadījumā. Irita stāsta, ka 94% aptaujāto ir pārliecināti, ka zina, kā rīkoties. Taču vienkārša situācijas simulācija parādīja, ka pareizo rīcības algoritmu pārzina tikai 58% respondentu.
Jā, ārkārtas situācijām ir izveidota šūnu apraides sistēma — šajā aukstajā ziemā mēs visi saņēmām tās paziņojumus. Un šī sistēma ir diezgan efektīva: galu galā ir grūti ignorēt tālruni, kas pēkšņi sāk skaļi signālot.
Taču tas ir brīdinājums par to, ka krīze jau ir iestājusies. Savukārt zināšanas ir nepieciešamas jau iepriekš.
Katram iedzīvotājam jāzina, ka ārkārtas situācijā — vai tie būtu plūdi, bīstamo atkritumu noplūde, avārija komunālo pakalpojumu sistēmās, iedzīvotāju evakuācija utt. — iedzīvotāju rīcību koordinē pašvaldība. Jāatceras, ka jāievēro atbildīgo personu norādījumi, kas tiek sniegti, tostarp, pa radio, lietotnē “112 Latvija” vai publicēti uzticamos plašsaziņas līdzekļos.
Un no tā atkal rodas jautājums: kā nodot informāciju auditorijai? Kā to izdarīt saprotami un savlaicīgi? Un turklāt tā, lai jums noticētu?
Savs cilvēks vai amatpersonas
Viena no galvenajām atziņām, kas jāapgūst jau šodien: krīzes brīžos cilvēki neklausās televīzijas “runājošajās galvās”, bet gan tiem, kurus pazīst personīgi.
Ieva Karlsberga piemin vienkāršu piemēru: svešinieks uniformā pieklauvē pie jūsu durvīm un saka, ka ir jāevakuējas. Diez vai jūs viņam noticēsiet: visiem ir labi zināms, ka šobrīd visur ir krāpnieki, un tas nozīmē, ka ikviens var uzvilkt uniformu un uzrādīt viltotu apliecību.
Bet, ja informācija par evakuāciju nāks no jūsu kaimiņa, “tēvoča Vaņas”, uzticēšanās būs lielāka. Protams, tas taču ir mūsu cilvēks, viņš jau daudzus gadus pļāvis zāli pagalmā, visi viņu šeit pazīst!
Tāpēc pašvaldību, ārkārtas dienestu un plašsaziņas līdzekļu uzdevums, viņu “mājasdarbs” ir kļūt iedzīvotājiem par šī “tēvoča Vaņas” iemiesojumu. Par atpazīstamu seju, kuras balss kritiskajā brīdī tiks sadzirdēta. Par avotu, kuram noticēs vieglāk nekā pazīstamam, taču nekompetentam cilvēkam.
Vai šis ir viegls uzdevums? Protams, ka nav. Vai tas ir nepieciešams? Noteikti.
Latgale ir Latvija
Vēl viena tēma, ko semināra dalībnieki vairākkārt pieminēja, — Latgales pretstatīšana pārējiem valsts reģioniem.
Nereti nākas dzirdēt, ka mums te, Latvijas austrumos, ir savs, īpašs ceļš. Ceļš, kas ļauj nezināt latviešu valodu, skatīties aizliegtos televīzijas kanālus un gaidīt, ka atnāks kaimiņš un visu atrisinās. Protams, to lielā mērā veicina tie paši komentāri sociālajos tīklos un vispārējā noskaņa sabiedrībā.
“Nē, Latgale ir Latvija,” pārliecinoši saka NBS pulkvedis Māris Tūtins. “Mēs faktiski visu sabiedrību lēnām, soli pa solim mācām”.
Semināra dalībnieki uzskata, ka ir svarīgi ar auditoriju runāt tās valodā. Ar latgaliešiem — latgaliski. Ar jauniešiem — caur TikTok rullīšiem, kas visvieglāk iekļaujas viņu dzīves ritmā. Metožu ir daudz, taču ideja — viena. Latvija — tie esam mēs, katrs no mums. Un valsts labklājība un nākotne ir mūsu atbildība.
“Lūk, Somija. Tā ir tikai pikiņ lielāka par Latviju. Nu, tā kā visa Baltija kopā. Viņiem ir kaut kāda stresa sajūta? Tā ka vispār nē. Tāpēc, ka viņiem visa sabiedrība ir gatava aizsargāt valsti. Un uz to mums arī jāiet,” semināra nobeigumā pateica Māris Tūtins.
