2026. gada 2. martā mūžībā devās ievērojams Latgales kultūras un vēstures pazinējs Voldemārs Ivdris. Viņa nāve kļuva par rūgtu triecienu viņa mācekļiem, kolēģiem un visiem, kam bija laime dzirdēt Voldemāra stāstus, apmeklējot Rēzeknes Zaļo sinagogu. Tās vēstures glabātājs viņš bija vairāk nekā desmit gadus.
Nepārraujama saikne ar Rēzekni
Voldemārs Ivdris dzimis 1949. gada 15. novembrī Greivuļos, Makašānu pagastā, Rēzeknes apriņķī. Tieši viņa dzimšanas gadā šīs teritoriālās vienības, kas bija izveidotas vēl pirmajā neatkarības laikā, tika likvidētas. Taču šī biogrāfijas detaļa savā ziņā saistīja Voldemāru ar pirmskara Latviju.
Visu savu dzīvi viņš bija cieši saistīts ar Rēzekni. 20. gadsimta 80. gados Voldemārs strādāja Rēzeknes rajona Kultūras pārvaldē, tostarp organizējot pilsētas svētkus. Pēc izglītības viņš bija masu pasākumu režisors. Tajos pašos gados Voldemārs sāka strādāt arī tūrisma jomā.
Viņš pats rakstīja, ka gida darbs sākās ar maršruta Rēzekne–Ludza–Rēzekne sagatavošanu. Vēlāk maršrutu ģeogrāfija paplašinājās: Voldemārs izstrādāja braucienus Rēzekne–Viļņa–Traķi–Kauņa, Rēzekne–Kuršu kāpas, kā arī desmit dienu braucienus ar nakšņošanu teltīs maršrutā Rēzekne–Bresta–Ļviva–Karpatu kalni–Užhoroda.
Taču par vismīļāko maršrutu Voldemārs sauca “Lielo Latgales loku” — caur Latgales augstieni, Aglonu un Čertoka ezeru līdz Krāslavai, bet pēc tam atpakaļ gar Rāznas ezeru, iegriežoties pie Mākoņkalna. Un, protams, īpaši bagātas un aizraujošas bija viņa ekskursijas pa Rēzekni.
Voldemārs rakstīja: “Rēzekne ir mana pilsēta, kuru, gatavojot ekskursijas, man nācās atklāt atkal un atkal. Jo tās ielu, māju un cilvēku vēsture patiesi ir neizsmeļama. Patiesībā gida darbs ir viena aktiera teātris, jo katra ekskursija ir jāizdzīvo un radoši jāizveido no jauna.” Un šajā teātrī viņš bija neticami labs — patiesi ģeniāls aktieris.
Voldemārs vadīja kursus profesionāliem gidiem, no kuriem izauga daudzi labākie ekskursiju speciālisti Latgalē. Mācekļi atcerējās, ka katram tūrisma virzienam Latgalē viņam bija veltīta atsevišķa mape ar materiāliem. Voldemārs bija augstākās raudzes profesionālis: visa informācija, ar kuru viņš dāsni dalījās, vienmēr balstījās uz uzticamiem avotiem — un viņš vienmēr precīzi zināja, kuri tie ir.
2025. gada decembrī Rēzeknē tika pasniegtas Latgales tūrisma Gada balvas. Nominācijā “Tūrisma izcilība” balvu saņēma Voldemārs Ivdris. Šis lēmums tika vienbalsīgi atbalstīts visā profesionālajā kopienā.
Dzīvs Latgales kultūras iemiesojums
Visas publicistiskās klišejas viegli attiecināmas uz Voldemāru: staigājoša enciklopēdija, zināšanu krātuve, dzimtā novada pazinējs. Taču viņā nebija nekā garlaicīga vai “putekļaini muzeiska”, un vēl jo mazāk — oficiāli pompoza. Viņš dzīvi iemiesoja Latgales vēsturi un kultūru.
20. gs. 90. gados Voldemārs kā televīzijas žurnālists, režisors un producents Latgales televīzijā LTS radīja dokumentālo raidījumu ciklu Olūti, kas bija veltīts Latgales tradicionālajam dzīvesveidam un lauku videi. Pēdējos gados Voldemārs sadarbojās ar kopienu “Nezināmā Rēzekne”, kas pēta un popularizē pilsētas vēsturi un kultūru.
Reģiona vēsture valsts vēstures kontekstā un Latgales multikulturālisms
Voldemārs bija īsts latgalietis un atbildīgs Latvijas pilsonis. Daudz darīja Latgales kultūras identitātes apzināšanā, vienmēr skatīja reģiona vēsturi plašākā valsts vēstures kontekstā.
Daudzās publikācijās, kas veltītas Voldemāra Ivdra piemiņai, minēts, ka viņš bija aktīvs Latvijas Tautas frontes kustības dalībnieks. Viņš, piemēram, izstrādāja scenāriju Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas ceremonijai Rēzeknē 1988. gadā.
Par savu dzimto valodu Voldemārs sauca latgaliešu valodu. Protams, viņš lieliski pārvaldīja latviešu valodu, un arī krievu valodu labi zināja un cienīja. Vienlaikus ar skaidru attieksmi pret padomju okupāciju un mūsdienu Krievijas agresiju viņš vienmēr stingri nošķīra valodu un kultūru no politiskā konteksta.
Var teikt, ka Voldemārs iemiesoja Latgales multikulturālismu. Latgalietis, kurš vadīja ekskursijas trīs valodās, daudzus gadus strādāja Rēzeknes Zaļajā sinagogā. Viņš lieliski pārzināja gan ebreju kultūru kopumā, gan arī šīs tautas, kas kādreiz veidoja nozīmīgu daļu no Latgales iedzīvotājiem, reģionālo vēsturi.
Viesi no Izraēlas ar aizturētu elpu klausījās viņa ekskursijās pa sinagogu. Un bieži jautāja par Voldemāra ebreju saknēm — ļoti brīnīdamies, ka tādu viņam patiesībā nav.
Voldemārs izrādīja cieņu un patiesu interesi par visām tautām, kas veido vai kādreiz veidojušas bagāto Latgales mozaīku — krieviem, poļiem, baltkrieviem, vāciešiem, lietuviešiem, igauņiem un ebrejiem, — kā arī par šo tautu vēsturi un kultūru. Izsakot savu viedokli par atsevišķu personu vai organizāciju darbību, viņš nekad neatļāvās pat intonatīvu nosodījumu, runājot par šīm tautām.
Latgales kultūras sargeņģelis
Formāli skanošais apzīmējums “izcils Latgales kultūras darbinieks” Voldemāram Ivdrim patiesi piestāv. Viņš bija īsts šīs kultūras sargeņģelis, mūsu novada mājas gars.
Man Voldemāra nāve ir gan personisks, gan profesionāls zaudējums. Gandrīz visos manos rakstos portālā Chayka.lv par Latgali bija daļa no Voldemāra neaptveramajām zināšanām. Viņš bija dāsns un vienmēr atsaucīgs.
Vēršoties pie viņa ar nelielu precizējumu, bieži varēja saņemt atbildē gandrīz gatavu zinātnisku rakstu. Prasīgums pret faktu precizitāti, uzmanība detaļām un neiecietība pret paviršību tekstā viņā sadzīvoja ar bērnišķīgu pasaules uztveres tiešumu un sirsnīgu attieksmi pret cilvēkiem.
Voldemārs Ivdris bija vienlaikus naivs un bezkompromisa, labsirdīgs un asi ironisks, nepiekāpīgs un tolerants. Viņš bija dzīvs un aizraujošs cilvēks, un mums viņa ļoti pietrūks.
