Gribas spēks un gaisma sirdī: Lidijas Vasaraudzes dzīve paaudžu gaitā

Šo sievieti es nosauktu par dārgumu nākamajām paaudzēm. Savos 90 gados viņa ir aktīva, talantīga, optimiste, ar lielu dzīves gudrības bagāžu. Komunicējot ar šo cilvēku es sapratu, ka mums, šo dienu paaudzei, ir lieliskas iespējas uzzināt, kā cilvēki dzīvoja pirms 30, 50 un pat 80 gadiem.

Lidija Vasaraudze — pazīstama pedagoģe un dzejniece, ir daudzu Latvijas vēstures notikumu aculieciniece, ir tikusies ar daudzām interesantām personībām. Viņas atmiņas, kuras izskan tik patiesi un dzirkstoši, ka klausoties var stādīties priekšā notikumu ainas. Šie stāsti ir vērtīgi ne tikai pašai Lidijas Vasaraudzes ģimenei, bet mums visiem. Tādēļ centos rakstā ievietot pēc iespējas vairāk citātu.

Bērnība

Lidija Vasaraudze dzimusi Rēzeknē 1935. gada 7. augustā. “Mamma — Anna Maskaļ-Maskaļun — 1927. gadā bija nominēta titulam ‘Miss Grīva’. Viņa nebija sarīkojumu apmeklētāja, bet toreiz viņu pierunāja aiziet. Meitenei pat nebija atbilstošas kleitas, tādēļ uz balli devās skolas formā. Pēc dabas viņa bija klusa, vienkārša. Viņu mīlēja darba biedri, skolēni (pēc kara viņa strādāja par skolotāju). Paziņas viņai uzticējās un nāca pēc padoma,” dalās Lidija.

Tēvs — Zenons Beinarovičs — bija “simpātisks pasta darbinieks”. “Viņš bija teicams sava darba speciālists. Kur un kā viņi iepazinās, es nezinu. Manā bērnībā par to nekad netika stāstīts, jo nebija pieņemts par to runāt. 1934. gadā aprīlī Jaunbūves baznīcā viņi salaulājās, kuras ilga 52 gadus. Pēc kāzām jaunā ģimene devās uz Rēzekni, kur piedzimu es,” stāsta Lidija.

Drīz Zenonu pārcēla darbā uz Madlienu (Ogres novads), kurp devās visa ģimene. “Es biju mīlēta un lutināta, man bija lelles, daudz un ļoti skaistas. Ar mani nodarbojās māmiņa, jo viņa nestrādāja. Bijām skaisti ģērbtas. Daudz pastaigājāmies. Madlienā gaidīja atbraucam prezidentu Kārli Ulmani, bet tā kā bija sācies karš, prezidents neatbrauca.”

Lidijai bija 5 gadi, kad sākās karš. Ģimene jau bija pārcēlusies uz Daugavpilī.

“Kad mūsdienu paaudze sāk spriest par karu, man kļūst rūgti un gribās pavīpsnāt. Pirmajās kara stundās Daugavpilī, mājā, kurā mēs dzīvojām, nodega. Mēs palikām ar to, kas bija mugurā un čemodānu ar autiņiem mazajai māsiņai, kādu laiku mitinājāmies pagrabā zem mājas 18.Novembra un Andreja Pumpura ielu stūrī. Tur es iepazinu, kas ir utis.

Pat šodien es viena nevaru atrasties pagrabā, jo man paliek slikti. Pienāca brīdis, kad mūs izraidīja no pagraba, devāmies uz Nīderkūņiem pie mammas māsas. Pa ceļam nācās redzēt kara šausmu ainas: mazos ierakumos šosejas malā gar Daugavu nogalināti karavīri, dažam galva bija uz ierakuma malas. Ceļā ‘izbaudījām’ uzlidojumus. Māsiņa drīz nomira,” stāsta Lidija.

1943. gadā Lidijai bija jāsāk skolas gaitas. “Mani uzreiz uzņēma Grīvas Tautskolas otrajā klasē. Es biju labi sagatavota. Lasīt iemācījos no žurnāliem. Man patika skolā, patika iet atbildēt, jo sākot atbildēt un to nobeidzot, vajadzēja taisīt reveransu. Atceros skolas kleitu: no tumši zila auduma, balta krādziņa un manžetes. Bija arī tumši zila berete ar emblēmu: krusts, sirds, enkurs, bet ko tie nozīmēja — es līdz šim brīdim nevaru atrast informāciju,” noskumusi stāsta Lidija.

Nīderkūnos ģimene dzīvoja līdz 1944. gadam. Sākās ļoti intensīva bombardēšana, jo netālu bija Grīvas dzelzceļa stacija. Ģimene devās uz Subati (pilsētu Augšdaugavas novadā, kura robežojas ar Lietuvu) pie tēva vecākiem.

“Mana bērnība bija atbilstoša kara laikam: spēlējām kariņus, jaucām lādiņus, metām ugunskurā atrastās lodes, vizinājāmies ar laivu. Sākās mācību gads. Burtnīcu nebija. Rakstījām kā nu kuram iezdevās kādu papīra gabaliņu atrast. Tētis pastā atrada vecas veidlapas. Tas bija vareni! Taču drīz mums izdeva burtnīcas, spalvaskātus un tintnīcas. Bet visas grūtības palīdzēja pārvarēt jaukās skolotājas,” atceras Lidija Vasaraudze.

Jaunība

Subatē ģimene kļuva kuplāka, jo piedzima brāļi — Romualds un Vitolds. “No Subates 1948. gadā tēvu norīkoja darbā uz Salaspili. Pasts atradās netālu no dzelzceļa stacijas, skola — trīs kilometrus tālāk. Kā par spīti, kad bija jāiet uz skolu, ceļu aizšķersoja preču vilciens. Nācās līst zem vagona, jo nevarēja zināt, cik ilgi tas stāvēs.

Skolā man nepatika — es biju attīstīta atbilstoši savam vecumam, bet pārējie skolas biedri izskatījās un jutās daudz pieaugušāki. Pret mani izturējās nejauki,” stāsta Lidija.

Salaspilī nācās piedzīvot vēl vienu vēsturisku notikumu — 1949. gada deportāciju.

“Bija smagi skatīties, kā ļaudis veda prom. Viena mašīna apstājās tieši pretī mūsu dzīvokļa logiem. Kravas kastē uz grīdas sēdēja divas sievietes: viena — vecāka, otra — jaunāka un divi nelieli bērniņi. Viena sieviete uzsauca: ‘Cilvēki, atcerieties šo dienu!’ Es atceros. Visu mūžu atceros…”

Atkal jautas reformas. Tēvu pārceļ darbā uz Baldoni (30 km no Rīgas).

“Tur bija lieliski! — viņa atceras. — Kā tur ziedēja ievas, kā pogoja lakstīgalas — nu īsta pasaka! Mums bija brīnišķīgs klases audzinātājs — Jāzeps Vaivods. Tādu skolotāju nevar aizmirst. Tā kā Baldonē nebija vidusskolas, mamma gribēja, lai es iestājos Rīgas pedagoģiskā skolā (tur viņu ņēma bez konkursa, jo mamma bija skolotāja), bet es kategoriski atteicos. Tāpēc turpināju mācības Baldonē — gāju otru gadu septītajā klasē. Man nav žēl tā gada!”

Lidija pastāstīja, kā piedalījās riteņbraukšanas sacensībās, nebūdama pat sporta tērpā, jo komandā trūka vienas dalībnieces, draudēja diskvalifikācija, un to lūdza klases audzinātājs.

Tālāk ģimeni kārtēja reforma aizveda uz Jaunjelgavu (15 km no Aizkraukles). Tur Lidija piedzīvoja kārtējo notikumu — plūdus. Viņa atceras, ka tur bija vareni skati, bet bija jāpiedzīvo arī stresa brīdis.

Lidija stāsta, ka tēvs bija cilvēks ar lielu atbildības sajūtu. No Skrīveriem (atrodas Daugavas otrajā krastā) pienācis pasta specsūtījums, kurš bija jāsaņem. Tēvs pa jau kustēties sākušās upes ledu devās pāri upei, saņēma sūtījumu un atpakaļceļā jau lēkāja pa ledus blāķu krāvumiem. Daudzi pilsētas iedzīvotāji skatījās uz šo ainu. Skatījās arī Lidijas mamma ar trīs bērniem. Viss beidzās laimīgi.

Jaunjelgavas skolā Lidijai bija klasesbiedrs un draugs Knuts Skujenieks. Šodien Latvijā tas ir slavens dzejnieks, tulkotājs un žurnālists.

Piecdesmito gadu sākumā Lidijas tēvam piedāvāja darbu Daugavpilī. Jāpiezīmē, ka kur dzīve nemētāja ģimeni, tā vienmēr atgriezās Daugavpilī. Vecāki bija priecīgi, atgriezās dzimtajā pilsētā.

Lidija turpināja mācības Daugavpils 1. vidusskolā. Mācīties patika. Viesu skolnieku, kā arī Lidijas, mīļākais pasniedzējs bija mūzikas skolotājs Pēteris Smans, kurš spēlēja vijoli.

Daugavpils Pedagoģiskais institūts

Lidija vēlējās kļūt par farmaceiti, taču tad bija jābrauc mācīties uz Ļeņingradu. Vecāki tam nepiekrita, tādēļ izvēlējās vienīgi iespējamo — Daugavpils Pedagoģiskajā institūtu (tagad Daugavpils Universitāte), specialitāti — vēsture. Vēlāk to pārveidoja par Filoloģijas un vēstures fakultāti.

“Bija nopietns konkurss, bet man konkursos veicās. Mācīties man patika. Es visu mūžu kaut ko mācos. Mīļākā vieta bija bibliotēka un lasītava. Man patika šo telpu īpaša aura,” atceras Lidija. — “Viss bija labi, bet mums gribējās kādu aktivitāti. Pirmajā kursā es ar vēl dažām grupas meitenēm (tai skaitā — ar Genovefu Barkovsku, tolaik — Lansbergu) nolēmām dibināt deju pulciņu. Izveidojām. Tas bija pamats tagad slavenajam deju kolektīvam ‘Laima’.”

No šī kolektīva Lidija nokļuva Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā, kas 1957. gadā notika Maskavā. Tad PSRS apvienotais deju kolektīvs ar savu uzstāšanos atklāja festivāla programmu.

“Tā bija ļoti nopietna daudzpakāpju atlase. Treniņi bija nopietni. Manis nebija institūtā gandrīz sešus mēnešus. Meitenes (kursabiedrenes) visas lekcijas rakstīja ar kopējamo papīru. Man uzdāvināja visu pierakstu pirmos eksemplārus, sev paņēma kopijas. Tāda dāvana ir zelta vērta. Vecumdienās gan jūtu to dienu slodzes sekas. Bet toreiz par to neviens nedomāja.”

Darbs

Pēc studiju beigām ar norīkojumu jaunā speciāliste devās uz Alojas Ausekļa vidusskolu (Limbažu novads) pasniegt vēsturi. Par šo darbavietu un ciemata cilvēkiem Lidija ir saglabājusi siltas atmiņas.

Vēlāk ceļš aizveda viņu uz Rīgu. Tur Lidija strādāja Rīgas 41.vidusskolā, Pionieru pilī, un 55.vidusskolā. Vadīja pārraides radio. Vasarās strādāja nometnēs. Tā bija laba pieredzes skola.

Nesakārtoto sadzīves apstākļu dēļ, Lidija nolēma atgriezties Daugavpilī, kur viņai piedāvāja darbu Pionieru namā. Tur viņa nostrādāja 10 gadus. Pēc dēla piedzimšanas Lidija mainīja darbu: strādāja skolās, Daugavpils Tirdzniecības skolā par direktora vietnieci. No šīs darbvietas devās pensijā.

Mīlestība

Es gaidīju, kad Lidija pastāstīs par savu ģimeni. Un viņa, kā pašu par sevi saprotamu, paziņoja: “Tad es apprecējos.” Parādīja fotogrāfiju. Tajā viņa ar vīru Leonu Vasaraudzi. Tādi skaisti un laimīgi!

“Man bija 37, viņam — 42,” pateica Lidija. Mēs bijām izbrīnītas, bet paskaidrojums turpinājās: “Es nevarēju žēloties par vīriešu kārtas uzmanības trūkumu, bet laikam gaidīju savējo un sagaidīju. Nodzīvojām ļoti laimīgi 48 gadus!

Es sapratu, kas ir mīlestība, lai gan viņš neapbēra mani dāvanām, nebārstīja ziedus manā ceļā, bet dažreiz viens pieskāriens, viens acu skats var būt dārgāks par dārgāko dāvanu. Viņš deva man dvēseles siltumu, kas deva spēku pārvarēt visas grūtības. Grūtību arī netrūka. Viņa vairs nav, bet siltums, ko vīrs man deva, vēl šodien ir manī.”

Lidijas vīrs bija sporta skolotājs, izglītības darba tecamnieks, Daugavpils Sporta komitejas priekšsēdētāja vietnieks. “Lai varētu būt vairāk ar vīru, es arī sāku iesaistīties sporta dzīvē. Man bija tiesības tiesāt sporta sacensībās. Dēls Raimonds arī nodarbojās ar sportu — viņš ir sporta meistars paukošanā.”

Raimonds ar sievu dzīvo un strādā Daugavpilī. Ir divi mazdēli: vecākais, Egils, jau ir maģistrs, avioinženieris, mazākais — Emīls, studē Rīgas Tehniskājā Universitātē.

Pensija

Pensijas vecums tika sasniegts, bet Lidija dzīve līdz ar to neapstājas. Darbs turpinājās, tikai mazliet citā jomā — Lidija strādāja par latviešu valodas skolotāju pirmsskolas izglītības iestādēs, vadīja kursus pieaugušajiem, veidoja atestācijas eksāmenu biļetes, piedalījās eksaminācijas komisijas darbā. Šīs aktīvās sievietes kopējais darba stāžs — 55 gadi.

Radošā darbība

Kad nopietni pievērsās radošajai darbībai, Lidijai atcerēties nevar. “Nu kurš gan jaunībā nav rakstījis dzejoļus par mīlestību?” — jautā dzejniece.

Viņa pastāstīja, ka mācoties 7. klasē, izmantoja izdevību, kad pastā sarunu gaidīja dzejnieks Jānis Grots (tā viņai palicis atmiņā), un parādīja viņam savus dzejoļus. Kā viņš tos novērtēja, Lidija neatceras. Bet viņa atceras, ka patika rakstīt sacerējumus, dažreiz kādu dzejolīti skolas sienas avīzei. Dzejoļus Lidija sākusi rakstīt tad, kad sāka strādāt ar maziem bērniem, lai nodarbības padarītu interesantākas.

Tad izrādījās, ka kāds bija viņas dzejoļus publicējis “Dzejas dienas 1999“ krājumā.

Dzejniece un laikraksta Latgales Laiks redaktore Anna Rancāne iedrošināja Lidiju Vasaraudzi izdot grāmatu. Grāmata iznāca 2005. gadā ar Valda Lauska gādību, to prezentēja 12. bērnudārzā, kuru apmeklēja Lidijas mazdēls Egīls.

“Man ir viena īpašība: ja jūtu, ka nevaru izdarīt darbu labi, es to pat neuzņemos. Bet, ja nu esmu iesākusi, tad no ādas līdīšu, bet izdarīšu vislabāk manu iespēju robežās!” — tā sevi raksturo mūsu varone.

Nevaru nepieminēt, ka šī pirmā Lidijas Vasaraudzes grāmata “Tiem, kurus mīlu” ir mana pati mīļākā. Daudzus gadus esmu nostrādājusi bērnudārzā, un ar bērniem mācījāmies gandrīz visus dzejoļus no tās.

Lidija lielu lomu piešķir bērnu attīstībai. Katra viņas grāmata ir vērsta kādai noteiktai problēmai: ir grāmata logopēdiem, grāmatas izmanto audzinātāji, pedagogi. Autores grāmatas ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, tās reģistrētas Valsts reģistrā un obligātie eksemplāri tiek izdalīti visām lielākajām bibliotēkām Latvijā.

Lidija Vasaraudze ir Latvijas Autortiesību aizsardzības biedrības biedrs. Viņas vārds ir ierakstīts Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu dāvinātāju sarakstā. Dzejniece ir Daugavpils radošās inteliģences apvienības DINA ART padomes locekle. Bet 2024. gadā Daugavpils valstpilsētas pašvaldība viņai piešķīra apbalvojumu “Mūžā ieguldījums”.

Sadarbībā ar Jevģēniju Ustinskovu ir radušās daudzas dziesmas. Ar dziesmu “Pilsēta Daugavas krastā” vairākkārt atklāja Daugavpils pilsētas svētku pasākumu dienas.

Tomēr Lidija Vasaraudze neapstājas: mēs ar fotogrāfi Irinu Maskalenko, ierodoties pie viņas, kļuvām par lieciniecēm brīdim, kad dzejniece kārtoja materiālus jaunai grāmatai ar nosaukumu “Kopā”. Mani pārsteidza ka Lidija savos 90 gados negrasās apstāties pie sasniegtā. Viņa nepēta, kam kas ir vajadzīgs, vienkārši dara.

Līdija dzīvo viena, cenšas būt patstāvīga: pati iznes atkritumus, iet uz tuvējo veikalu, uzkopj dzīvokli, baro putnus, raksta dienasgrāmatu, kuru nekad nepublicēs, vāc arhīvu par savu ģimeni un strādā datorā, pēc iespējas apmeklē pasākumus, uztur saiknes ar vēl dzīviem esošiem klasesbiedriem un studiju biedriem. Par viņu rūpējas dēls un viņa ģimene, bet Lidija cenšas viņus pēc iespējas mazāk noslogot.

“Kāpēc es vēl turos? Gribasspēks. Veselības problēmu dēļ pieturos pie samērā stingras diētas, daru to, ko agrāk ignorēju. Man ļoti gribas dzīvot. Gribu vēl paspēt paauklēt mazbērnus,” saka apbrīnojamā Lidija Vasaraudze.

Šis stāsts sagatavots un publicēts projekta “Chayka.lv” ietvaros par sabiedrības novecošanos. Vairāk materiālu par šo tēmu var izlasīt šeit.