“Cilvēku būšana Latgalē — valsts aizsardzība”. Uzņēmējs–zemessargs Kārlis Staltmanis par drošību pierobežā

“Viss, ko mēs darām pierobežā un kas notur cilvēkus šeit — tā ir valsts aizsardzība,” jaunākajā videostāstā “Ne tikai ar ieroci: Latgales sargi” stāsta uzņēmējs un zemessargs Kārlis Staltmanis.

Viņš jau kādu laiku ir aglonietis, lai gan nāk no Jūrmalas un vēlāk dzīvojis arī Rīgā. Kārlis dienē 3. Latgales brigādes 35. kājnieku bataljonā Preiļos. Tagad kopā ar sievu Martu Aglonā attīsta savu uzņēmumu. 

Kārlis uzsver — tieši cilvēku klātbūtne un darbība Latgalē ir valsts aizsardzības pamats.

“Jo mēs jau varētu domāt — ko tad mēs te vispār darām Latgalē? Visi braucam uz Rīgu? Nezinu… Un tad pamanīsim tankus jau 50 kilometrus no Ogres — kad viņi būs ienākuši,” viņš saka, piebilstot, ka tā nedrīkst darīt. “Mums vajag, lai cilvēki te ir.”

Arī vasarās viņi nodarbina jauniešus. Kārlis uzskata, ka tieši darba iespējas ir tās, kas spēj noturēt jauniešus Latgalē — vai pat mudināt atgriezties.

Kāpēc Latgale — pierobeža

“Kādu laiku jau dzīvoju Latgalē. Kopā ar sievu atvērām uzņēmumu — savu kafejnīcu tepat Aglonā,” stāsta Kārlis.

Lai gan kopējā tendence ir pretēja — cilvēki aizbrauc no Latgales uz Rīgu vai Pierīgu — viņš pats izvēli par labu Latgalei pieņēmis pakāpeniski: sākumā braucis uz sievas dzimto pusi tikai nedēļas nogalēs, līdz sapratis, ka “vairs negribas braukt atpakaļ uz Rīgu”.

Tomēr bijušas arī lietas, kas attur — piemēram, darba iespējas. “Ko te darīt?” — viņš atceras. “Bet laukos īstenībā ir daudz darba. Ja ir izglītība, var atrast, kur strādāt.”

Kārlis un Marta sākumā atrada vietu, kur strādāt, bet drīz vien nolēma radīt paši savu uzņēmumu.

“Visas iespējas ir. Atliek tikai ņemt un darīt,” saka Kārlis.

Viņš mūs aizveda arī uz savu kafejnīcu — terasi “Egle” Aglonā. Tā ir ģimenes kopdarbs, ar ko abi ar sievu ļoti lepojas.

Kafejnīca — pašiem un citiem

Par kafejnīcas darbu vasarā šaubu nebija: uz Aglonu brauc daudz cilvēku. “Par to nebija jautājums — vajag vai nevajag,” viņš saka.

Arī vietu, ko ieteikt atbraucējiem, trūcis. “Piedāvājums bija tāds, kāds bija.”

“Tu gribi tādu foršu vietu, lai Aglonas cilvēkam vai tūristam patīk. Lai nav — Aglona, tad jau viss pa vienkāršo, pa prasto. Lauku cilvēkam prasības nav ne mazākas, ne švakākas kā pilsētā,” stāsta Kārlis.

Ziemā gan esot grūtāk — tā vairāk esot “misija”, nevis ienesīgs bizness. Uzņēmējdarbību viņš salīdzina ar “avantūru un nezināmo vagonu, kurā vienkārši mesties iekšā”.

Pie bāra letes mūs sagaida Kārļa sieva Marta. Kārli gan aiz letes redz retāk, biežāk nesezonā.

Drošības sajūta pierobežā

Runājot par drošību pierobežā, Kārlis saka — apdraudējuma sajūta Aglonā nav jūtama.

2022. gadā, kad tikko sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, bijis vairāk baiļu, cilvēki dzīvojuši nelielā panikā. 

“Laikam cilvēki jau pie tā pastāvīgā stresa stāvokļa ir savā ziņā pieraduši. Nav tā, ka ‘šausmas, šausmas’ un visi brauktu projām,” viņš saka.

Gatavi aizstāvēt savu zemi

Zemessardzē, kur Kārlis dien, viņš redz — cilvēki ir gatavi būt uz vietas un aizstāvēt savu zemi, nevis bēgt.

Savu drošību pierobežā viņš raksturotu šādi — “tas, ko tu dari, tavs īpašums, tavi mīļie un tuvie būs drošībā un neviens viņus neapdraudēs”.

Bet pie tā visa jāstrādā pašiem, norāda aglonietis. “Nav tā, ka mēs tagad tikai gaidām. ‘Ai, atnāciet kāds, nostādiet blakus cilvēkus un aizsargājat mūs. Mēs aiz muguriņām paslēpsimies. Tā tas nestrādā,” saka Kārlis, piebilstot, ka mēs katrs esam daļēji no tā, kas veido šo aizsardzību un drošību. 

Zemessardzē Kārlis iestājās pēc 2022. gada. Par dienestu vai, piemēram, medībām domājis arī iepriekš, bet kara sākums “salika visu pa plauktiņiem”.

“Šīs ir nepieciešamas zināšanas, kas jāprot,” viņš uzsver.

Viņš izvēli būt sardzē par Latviju noteikti nenožēlo, tas ir acīmredzams arī dienestā. 

“Tā tomēr ir mūsu dzimtene, mūsu mājas. Mēs taču vēlamies nosargāt savas mājas. Tas ir svarīgākais, kas mums ir,” viņš saka, papildinot, ka tas ir gan pienākums, gan arī atbildība.

Apziņa, ka mēs būsim tā “pirmā līnija”

Dzīvojot un dienējot Latgalē, ir apziņa, ka “mēs būsim pirmie — tā pirmā līnija”. 

Viņš arī ar humoru piesauc, ka nedaudz var apskaust tos, kuri atbrauc uz mācībām no Liepājas vai no kādas citas tālākas vietas, kas nav pati austrumu pierobeža.

Bet Kārlis arī piebilst: “Jebkurā gadījumā visa Latvija ir pirmā līnija. Dronam vai raķetei nav starpības, vai nolidot 30 vai 500 kilometrus.”

Izaicinājumi dienestā

Zemessargiem ir savi izaicinājumi. Kārlis min NBS sniegto atbalstu Robežsardzei — tur jau tiešā veidā tiek sargāta Latvijas pirmā līnija.

Daudz kas jāapgūst “no baltas lapas”, ir gan fiziski, gan morāli pārbaudījumi.

“Kad pārvari, jūti, ka paliec stiprāks. Saproti, ka spējas ir lielākas, nekā domāji. Tas dod pārliecību un gandarījumu.”

Pēc dienesta arī ikdienas lietas sāk novērtēt citādi — siltu dušu, mīkstu gultu.

Kā apvienot uzņēmējdarbību, dienestu un ģimeni

Uzņēmējdarbība Kārlim ir “maize un iztika”. “Ja es redzu, ka šeit ir kritiski ātri jādara, nav variantu”. Tāpēc prioritāte noteikti būs pamatdarbs.

Darba apvienošana ar dienestu reizēm ir izaicinoša. Viņš skatās, ko var paspēt un kā salikt grafikus. Laicīgi plānojot, viss ir izdarāms, uzsver Kārlis.

Valsts aizsardzība nav tikai ierocis rokās

Kārlis uzsver, ka ir daudz ceļu, kā aizsargāt savu valsti ne tikai ar ieroci rokās, tostarp informatīvie. 

“Protams, ierocis katrā mājā būtu mans klusais sapnis. Lai cilvēki māk ar to apieties un ir gatavi aizstāvēt valsti,” viņš saka.

Viņaprāt, valsts aizsardzību nosaka iedzīvotāju rīcība — vai arī bezdarbība. Katram jāapzinās, kā viņš var palīdzēt.

“Mēs nevaram tikai gaidīt, ka kāds nāks mūs sargāt.”

“Vienkārši darīt, attīstīt, piesaistīt”

“Mēs paši esam tie, kas to var darīt,” uzsver Kārlis, aicinot tos, kas var, iestāties Zemessardzē.

Viņš uzskata, ka pierobeža nav vieta, no kuras jābaidās — svarīgākais ir saprast, kā stiprināt drošību.