Oktobrī piedzimst mūzika: Jānis Ivanovs — latgalietis, kurš uzrakstīja Latvijas lielo simfoniju stāstu

Komponists Jānis Ivanovs piedzima 1906. gada 9. oktobrī Latgalē, Preiļu pagasta Babru sādžā. 

Ir cilvēki, kas dzīvo vienā laikā, bet domā tālāk. Viens no tādiem bija Jānis Ivanovs — komponists no Latgales, kura mūzika stāsta gan par dzimto zemi, gan par cilvēka iekšējo pasauli.

Ivanovs dzimis vecticībnieku ģimenē — tēvs Andrejs un māte Tatjana audzināja piecus bērnus. Māte dāvāja mīlestību pret tautasdziesmām, tēvs – gribu mācīties. Lai arī bērnība aizritēja Skrīveros, viņa saknes meklējamas Latgalē, un tas vēlāk ļoti jūtams komponista mūzikā – Latgales daba, cilvēki un valoda kļuva par viņa daiļrades daļu.

Bērnībā Ivanovs redzēja kara un bēgļu dzīves postu, bet mūzikā atrada patvērumu. Smoļenskā, Krievijā viņš sāka mācīties klavierspēli, dziedāja korī, klausījās operas un saprata – tas ir viņa ceļš. Kad ģimene atgriezās Latvijā, viņš turpināja mācīties un komponēt pats.

Rīgā Ivanovs nonāca gandrīz nejauši — iestājeksāmenus Latvijas Konservatorijā viņš nokavēja, taču Jāzeps Vītols, redzot viņa talantu, ļāva mācīties. Tas bija sākums vienam no nozīmīgākajiem latviešu simfoniķiem.

21 simfonija pusgadsimta garumā

Ivanovs uzrakstīja 21 simfoniju. Tas ir daudz pat pasaules mērogā. Partitūras tapušas no 1933. līdz 1983. gadam — vesels 50 gadu ceļš. Pēdējo, 21. simfoniju, pēc komponista aiziešanas pabeidza Juris Karlsons.

Svarīgi piebilst, ka visas Jāņa Ivanova simfonijas ir iekļautas Latvijas Kultūras kanonā — kā nacionāla mēroga vērtība. 

Viņa pirmais lielais darbs “Latgales ainavas”, kas tapa 1935. gadā bija kā mīlestības vēstule dzimtajam novadam. Vēlāk tapusī “Latgales simfonija” kļuva par sava veida Latgales simbolu mūzikā — tur var dzirdēt ezeru dziļumu, miglas klusumu un cilvēku sīkstumu.

Taču Ivanovs nekad neapstājās pie viena. Viņš meklēja jaunas skaņas, jaunas idejas, reizēm pat riskēja ar to, lai teiktu – mūzika var būt arī neērta, ne tikai skaista. Tā tapa “Atlantīda” — simfonija par civilizācijas bojāeju un cilvēka iekšējo spēku. Šo darbu padomju laikā gandrīz desmit gadus nedrīkstēja atskaņot, jo tas bija pārāk brīvs savā domāšanā.

Dzīve starp notīm un klusumu

Ivanovs strādāja Latvijas Radio, diriģēja un konservatorijā mācīja jaunos komponistus. Viņš bija prasīgs un godīgs – gan pret sevi, gan citiem. Teica, ka mūzika ir jāizdzīvo, nevis jāizpilda mehāniski.

Viņa mūzika nav viegla – tajā ir gan prieks, gan sāpes, gan miers, gan spriedze. Bet tieši tāpēc tā dzīvo joprojām. Kad klausies viņa simfonijas, šķiet, ka dzirdi paša autora balsi – mierīgu, bet spēcīgu, pilnu ar Latgales ainavu elpu.

No Babriem līdz pasaules skatuvēm

Ivanova darbi skanējuši gan Latvijā, gan ārzemēs – no Prāgas līdz Maskavai. Viņa mūziku atskaņoja, ieskaņoja un izdeva vēl viņa dzīves laikā. Viņš saņēma vairākus apbalvojumus, bet pats teica, ka vissvarīgākā balva ir klausītājs, kurš saprot.

Pēc viņa nāves Rēzeknes Mūzikas vidusskolai piešķirts viņa vārds, bet Preiļu novada Babros uzstādīts piemiņas akmens ar komponista portretu.