28. septembrī mūziķis, Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks svin savu 70 gadu jubileju.
„Man grūti aptvert, ka jau ir 70. Mana mamma, jau būdama gados, mēdza teikt, ka paskatās spogulī un nespēj noticēt, jo jūtas kā meitene. Tāpat arī es — reizēm jūtos kā piecdesmitgadīgs, reizēm kā četrdesmitgadīgs, bet citreiz pat kā divdesmitgadīgs,” smejoties saka Aivars Broks.
Mūziķa dzimšanas dienas priekšvakarā “Chayka” aprunājās ar jubilāru par mūziku un dzīvi tajā, par problēmām un perspektīvām mūziķu attīstībai Daugavpilī un Latvijā, kā arī par daudzām citām būtiskām tēmām.
“Vispirms un galvenokārt esmu mūziķis”
Aivars Broks dzimis 1955. gada 28. septembrī Daugavpilī, izcilu latgaliešu mūzikas pedagogu un diriģentu Staņislava un Terēzijas Broku ģimenē. Viņš saka, ka iespējas nemācīties mūziku nebija — sešu gadu vecumā vecāki aizveda uz mūzikas skolu. Lai gan līdz tam viņš esot bijis “pilnīgi normāls bērns”.
1971. gadā Aivars absolvēja Daugavpils 1. vidusskolu, mācības turpināja Daugavpils Mūzikas vidusskolas klavieru nodaļā, vēlāk studēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī Gņesinu Valsts mūzikas pedagoģiskajā institūtā Maskavā – vienā no prestižākajām PSRS mūzikas augstskolām.
Kā koncertmeistars Daugavpils Mūzikas vidusskolā viņš sāka strādāt jau 1975. gadā. Studiju laikā darbojās arī Latvijas Mūzikas akadēmijā, Jelgavas un Jūrmalas mūzikas skolās.
1980. gadā viņš atgriezās Daugavpils Mūzikas vidusskolā. Deviņdesmitajos gados Broks bija koncertmeistars un pianists profesionālajā pūtēju orķestrī “Daugava”, bet 1994. un 1995. gadā muzicēja Šveicē – Ženēvā un Cīrihē. 1995. gadā viņš kļuva par Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktoru.
Viņš atzīst, ka nekad nav plānojis nodarboties ar administratīvo darbu, tas neietilpa viņa iecerēs:
“Vispirms esmu mūziķis. Es komponēju, spēlēju klavieres, diriģēju orķestri. Administratīvais darbs bija piespiedu solis, uz kuru piekritu tikai tāpēc, ka īsā laikā vajadzēja atrisināt jautājumu, kurš vadīs Mūzikas vidusskolu pēc tam, kad iepriekšējā direktore aizgāja,” stāsta Broks.
Aivars atceras, ka atbildības sajūtu pastiprināja arī fakts, ka skolā tobrīd turpināja strādāt viņa vecāki – Staņislavs un Terēzija. Viņš stāsta, ka atradies ārzemēs, kad viņam piezvanījusi Rita Stroda, toreizējā Daugavpils domes priekšsēdētāja vietniece:
“Es tobrīd strādāju Šveicē kā pianists, un viņa man piezvanīja. Teica, ka jāatgriežas. Man bija iedotas divas dienas pārdomām. Pēc divām dienām sazvanījāmies atkal. Es padomāju – nu labi, nav kur likties, jāpiekrīt. Atceros, kā toreiz nodomāju: nu, maksimums uz trim gadiem, nu labi, pieciem…”
Pieci gadi pārvērtās trīsdesmit. Un arī šo jubileju — trīsdesmit gadus direktora amatā — Broks atzīmē šogad, 2025. gadā.
Jubilejas gads
Papildus Aivara Broka 70 gadu jubilejai un 30 gadiem Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktora amatā šogad, 30. septembrī, ģimene atzīmē arī Aivara mātes, izcilās diriģentes Terēzijas Brokas simtgadi.
Mūzikas vidusskolā šajā dienā notiks Terēzijas 100 gadu piemiņas koncerts, bet 4. oktobrī Vienības namā izskanēs koncerts “Latgales dvēseles stīgas”, kas būs veltīts arī šim notikumam.
Es palūdzu Aivaram Brokam atbildēt uz jautājumu, kas viņam pirmais ienāk prātā, domājot par savu mammu.
“Kad domā par mammu, laikam nav iespējams nosaukt kaut ko vienu konkrētu. Tas ir vesels rakstura īpašību kopums. Nezinu… Bet, ja mēģinātu formulēt, tad, protams, tā vienmēr bija liela un nepārtraukta darba spēja, neticamais strādīgums, kas viņu pavadīja visus dzīves gadus. Un vēl — tā bija ļoti patiesa atklātība un vienkāršība. Viņā nebija ne mazākās ‘zvaigžņotības’, lai gan tā varēja būt, jo radošā mūža nogalē viņa saņēma virkni dažādu apbalvojumu,” saka Broks.
Terēzija Broka mūžībā devās 93 gadu vecumā — 2018. gada 22. oktobrī. Viņa bija Latvijas PSR Nopelniem bagātā, vēlāk arī Tautas skatuves māksliniece. 1995. gadā viņa tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2003. gadā kļuva par Lielās mūzikas balvas laureāti.
2005. gadā Terēzija Broka saņēma Daugavpils pilsētas domes apbalvojumu “Goda daugavpilietis”, 2013. gadā — Latgales kultūras balvu “Boņuks”, bet 2015. gadā Daugavpils pašvaldības balvu “Par mūža ieguldījumu”.
Aivars stāsta, ka ar neticamu strādīgumu izcēlies arī viņa tēvs, Staņislavs Broks — talantīgs pedagogs un diriģents. Viņš daudzus gadus vadīja Daugavpils Mūzikas vidusskolu, 1956. gadā izveidoja jaukto kori “Daugava”, diriģēja simfonisko orķestri, kā arī korus Balvos un Jēkabpilī.
Staņislavs Broks bija viens no Latgales dziesmu svētku ierosinātājiem un organizatoriem, vairākkārt bija arī Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. Viņa dzīve traģiski aprāvās 1977. gada 13. jūlijā autoavārijā. 2026. gada 10. janvārī Latvija atzīmēs viņa simtgadi.
2014. gadā Daugavpils Mūzikas vidusskola ieguva Staņislava Broka vārdu. Atbildot uz jautājumu, kā ir vadīt skolu, kas nes tēva vārdu, Aivars saka:
“Nu, jautājums ir gan sarežģīts, gan vienkāršs. Skolu vadīt jāprot labi, neatkarīgi no tā, kāds nosaukums tai dots. Bet, no otras puses, tas uzliek zināmu pienākumu — tēvs daudzus gadus bija šīs skolas direktors, un tev ir jānes tā tradīcija tālāk, jābūt līmenī.”
“Tas ir jautājums par kultūras slāņa veidošanu”
Stāstot par Mūzikas vidusskolas dzīvi, Aivars ar smaidu saka, ka šogad visiem “nepaveicās” — 1. septembris iekrita pirmdienā, tas nozīmē, ka mācību gads sākas ar pilnu darba nedēļu.
Runājot par citām “neērtībām”, Aivars uzsver, ka šodien, atšķirībā no agrākiem laikiem, jauniešiem ir tik plaša izvēle, ka to izdarīt ir grūti.
“Padomju laikā mums nebija izvēles. Es mēdzu jokot, ka mums bija tikai viens ceļš: viena skola, pēc tam vidusskola, pēc tam konservatorija, viena darbavieta un tad pa vienu taciņu — uz kapiem. Tagad ir grūti noturēt cilvēkus pie sevis, jo viņi grib nodarboties ar kaut ko citu, grib ātri nopelnīt naudu. Un vēl klāt mākslīgais intelekts: tagad ir ļoti vienkārši ierakstīt mūziku, nospēlēt vai nodziedāt. Uztaisi vienu dziesmu – un jau esi mūziķis, tev divi miljoni skatījumu, un it kā nemaz nav jāstudē… Mūsu laikā tā nebija, un tas ir jāņem vērā.”
Vienlaikus Broks ir pārliecināts, ka ieguldījumi kultūras, mūzikas un mākslas izglītības attīstībā ir ļoti nozīmīgi gan pilsētai, gan valstij kopumā.
“Tas ir jautājums par sabiedrības attīstību, par kultūras slāņa veidošanu, par intelektuāli un mākslinieciski attīstītas paaudzes audzināšanu. Bet tas notiks tikai tad, ja tiks radīti atbilstoši apstākļi un tas tiks atbalstīts. Diemžēl mūsu pilsētā tas, maigi izsakoties, nav sevišķi populāri.”
Vēl viena problēma, ko min Broks, ir mūziķu trūkums, kuri spēlē uz noteiktiem instrumentiem, bez kuriem nav iespējama pilnvērtīga simfoniskā orķestra darbība.
“Ļoti daudz ir pianistu, jo tas ir populāri, arī ģitāristu un sitaminstrumentālistu šobrīd netrūkst. Bet mums, piemēram, ir maz tādu retu simfonisko instrumentu kā oboja vai mežrags, fagots vai alts. Tā ir problēma ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Un pats sliktākais mums ir tas, ka, tiklīdz viņi iegūst izglītību, viņus uzreiz ‘izķer’ un aicina citos orķestros, piemēram, Rīgā vai Eiropā. Līdz ar to, pat ja mēs izaudzinām vairākus šādus cilvēkus, viņi aiziet tur, un mēs tos zaudējam,” stāsta Broks.
Un tas, viņaprāt, ir valsts un pašvaldību atbildības jautājums.
“Mūsu mūziķi ir augstas kvalitātes vērtība”
“Mums nav ne zelta, ne naftas. Bet mums ir cilvēki. Es vienmēr to saku — muzikālā kultūra un muzikālā dzīve, mūsu mūziķi, diriģenti un dziedātāji ir augstas kvalitātes vērtība. Viņi uzstājas Eiropā, pelna, nes mūsu Latvijas tēlu. Ja mēs to zinām, tad kāpēc nevaram to attīstīt?”
Runājot par situāciju Daugavpilī, Broks ar smaidu atzīmē, ka atkal paudīs nepopulāru viedokli, taču viņš uzskata, ka cilvēki, kuri vada pilsētu, “negrib, lai tā attīstās”.
“Tas taču ir ļoti svarīgi, bet, manuprāt, mēs atrodamies tādā kā pelēkajā zonā — ak, redziet, mūs neviens nemīl, mums nedod naudu… Patiesībā viņi negrib, lai pilsēta attīstītos, jo, ja tā sāks augt, tad atnāks jauni cilvēki, studenti, uzņēmumi, un tad, iespējams, pašreizējie varas turētāji būs spiesti atkāpties. Tāpēc nav ne vēlēšanās, ne iespēju.”
“Tas ir prioritāšu jautājums, un tikai pēc tam – finanšu…”
Broka ieskatā šašliknīcas, kas sagaida Daugavpils viesus, nav pati labākā pilsētas vizītkarte.
“Mēs iebraucam Daugavpilī un uzreiz redzam šašliknīcas. Un tas ir mūsu kultūras līmenis. Mēs lepojamies, ka mums ir šašliknīcas. Es nesaku, ka tās nav vajadzīgas, un saprotu, ka daudzi man nepiekritīs, taču es neredzu, lai mums būtu kāda stratēģija. Un pat tas, kas ir, nav pabeigts. Tagad mums ir pietiekami daudz promenāžu, bet tās nav līdz galam sakārtotas, ir atstātas novārtā. Mums ir ezers, kurā nevar peldēties, mums ir upe, kurā arī nevar peldēties, tā izskatās pēc džungļiem. Mums ir Bruģu ielas promenāde, bet zem tās drīz čūskas līdīs…”
Broks atceras arī par nesagaidīto Oskara Stroka koncertzāles celtniecību un Latvijas simtgades pieminekli Daugavpilī. Pēc viņa domām, tieši šādi objekti varēja kļūt par pilsētas kultūrvides attīstības simboliem. Viņš nesaprot, kāpēc šodien Daugavpilī nav Kultūras pārvaldes, nav stratēģijas un attīstības plāna.
Viņš stāsta arī par savu ideju izveidot sešus reģionālos orķestrus Latvijas pilsētās, kurās darbojas mūzikas vidusskolas — Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā, Cēsīs, Liepājā un Ventspilī. Ar šo ieceri viņš vērsies Kultūras ministrijā, taču atbalstu nav guvis.
Un, pēc viņa domām, jautājums pirmām kārtām nav naudas trūkumā: “Tas ir prioritāšu jautājums, un tikai pēc tam — finanšu,” saka Broks.
“Tā ir mana reakcija uz notiekošo”
Aivars Broks ir labi pazīstams gan Daugavpilī, gan Latvijā kā cilvēks ar ļoti aktīvu dzīves pozīciju, kurš nespēj klusēt un pastāvīgi kritizē varu.
Viņš vācis parakstus par Daugavpils domes atlaišanu, iestājies par ielu pārdēvēšanu, par pieminekļa nojaukšanu Dubrovina parkā, kritizējis domes vadības nostāju attiecībā uz karu Ukrainā un daudz ko citu.
Turklāt viņš aktīvi iesaistījies arī politiskajā dzīvē. Pēc 2013. un 2017. gada vēlēšanām Broks kļuva par Daugavpils domes deputātu, startējot no Jāņa Lāčplēša vadītās Latgales partijas saraksta. 2021. gadā viņš kandidēja pašvaldību vēlēšanās arī no Latgales partijas, bet domē neiekļuva. 2022. gadā bija kandidāts Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta Latgalē un no šīs pašas apvienības kandidēja arī šī gada pašvaldību vēlēšanās. Bija tuvu 5% barjerai, tomēr politikais spēks palika “aiz svītras”.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc tas viss un kā tas sadzīvo vienā radošā cilvēkā, Aivars smejoties saka, ka pie tā “vainīgi” vecāki.
“Mana nelaiķe mamma man bieži teica: ‘Nu, kur tu atkal lien?’ pārmeta man. Bet es te ne pie kā neesmu vainīgs. Viņi piedzemdēja tādu cilvēku, un, kā lai precīzāk pasaka, tas viss rodas kā reakcija uz kaut kādām esošām lietām. Kad biju gados jauns pedagogs, es jau toreiz reaģēju — strīdējos ar partijas komiteju, pat pie kultūras ministra biju gājis par kaut kādu jautājumu…”
Broka darbs Kultūras atbalsta biedrībā un Latvijas orķestru asociācijā arī ir bijusi reakcija uz profesionālās vides problēmām.
“Mēs to izveidojām tieši tāpēc, ka bija jāsāk reaģēt uz idejām, kas radās krīzes laikā, — ka Latvijā nemaz nevajagot mūzikas izglītību, nevajag teātri, nevajag orķestrus, universitāti. Tas viss radās, lai šīs lietas aizsargātu. Un tā pamazām iesaistījos dažādos projektos, jo vajadzēja kaut kā reaģēt.”
Politikā, pēc viņa teiktā, viņš arī gājis, pirmkārt, lai aizstāvētu profesionālās mūziķu intereses. “Tas bija 1995. gadā, un visi šie jautājumi bija vairāk saistīti ar mūzikas izglītību, nevis ar kaut kādām politiskām šausmām. Un tāpēc es iesaistījos, gāju uz ministriju, strīdējos ar ministriem…”
Arī viņa līdzdalība Latgales partijas izveidē, kā viņš pats saka, bijusi cīņa par taisnīgumu. “Arī tas bija kā reakcija uz to, ka ar Lāčplēsi izturējās ļoti negodīgi, maigā veidā viņu no domes ‘palūdza’ aiziet. Tātad arī tas bija mans protests pret kaut ko. Un tā viss gāja, gāja, gāja. Un vēl joprojām turpinās,” saka Broks.
Politisko darbu Broks, iespējams, turpinās, startējot 2026. gada Saeimas vēlēšanās. Tomēr pagaidām viņš par to runā piesardzīgi.
Savukārt, atbildot uz jautājumu, vai Broku muzikālā dinastija Daugavpilī turpināsies, viņš saka: “Iespēja vienmēr pastāv. Meita pabeidza mūzikas skolu, bet šo ceļu neturpina. Bet uz dēlu ir cerība. Viņš arī pabeidza mūzikas skolu, tagad mācās ‘Saules’ skolā (Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolā). Tā kā viss var būt, bet pagaidām droši teikt nevaru.”
Dzimšanas dienu svin ar koncertu
Aivaram Brokam ir sena tradīcija – jau kādus piecpadsmit gadus viņš savā dzimšanas dienā rīko koncertu. Mūziķis ar smaidu saka, ka viņam šajā dienā nav interesanti sēdēt pie galda, ēst, dzert un stāstīt anekdotes, un tādā veidā viņš pats sev sarūpē dāvanu. “Arī no praktiskā viedokļa tas ir labi — nav jāuzaicina, cilvēki paši atnāk uz koncertu.”
Tiesa, šogad 28. septembrī Daugavpilī uzstāsies Liepājas Simfoniskais orķestris. Broks joko, ka tas notiks par godu viņa dzimšanas dienai. Tāpēc savu koncertu viņš rīkoja dienu iepriekš – sestdien, 27. septembrī, kultūrtelpā V13 (Daugavpils Universitātes vecajā korpusā, Vienības ielā 13) koncertā “Mūzika klavierēm un ar klavierēm”.
Pirmajā daļā ar nosaukumu “Stalkers” Aivars Broks uzstājās ar klavieru improvizācijām, bet otrajā daļā “Mēness upe” kopā ar viņu uz skatuves kāpa Olga Pimanova, Inga Zeile un Danielius Šumskis (vijole), Olga Gavrilova (čells), Staņislavs Kozlovskis (kontrabass), Romāns Saikovskis (klarnete), Andris Salenieks (saksofons) un Aleksandrs Tamans (sitaminstrumenti).
Starplaikā publiku sagaidīja šampanietis. “Tā ir reta parādība, bet tā ir mana dzimšanas diena — ko gribu, to daru,” smejoties saka Broks.
