Stāsts sākas 4. septembrī, kad “Chayka” redakcija pavadīja Jāni lielajā piedzīvojumā no Daugavpils dzelzceļa stacijas.
Tolaik daugavpilietis bija apņēmības pilns 10 dienās noiet 300 kilometru garo Santjago ceļu jeb Svētā Jēkaba ceļu no Porto līdz Santjago de Kompostelas katedrālei Spānijā. Jānis pārgājienam-svētceļojumam gatavojies jau laicīgi — gājis garākus ceļa posmus tepat Daugavpilī vai tās apkārtnē.
Jāņa mērķis bija gūt jaunu pieredzi, “bišku attīrīties”. Dalāmies ar daugavpilieša stāstu un arī cīņassparu. Iespējams, arī kāds no jums kādu dienu vēlēsies iziet šo piedzīvojumu.
Santjago ceļš ir viens no pasaulē slavenākajiem svētceļojumu maršrutiem, kas ved uz Santjago de Kompostelas katedrāli Spānijā.
Lai gan sākotnēji tas bijis reliģisks svētceļojums, mūsdienās cilvēki šo ceļu mēro visdažādāko iemeslu dēļ – garīgai izaugsmei, pārdomām, izaicinājuma meklējumos vai vienkārši skaista un jēgpilna piedzīvojuma vārdā.
1. diena: pirmie soļi un pirmie pārbaudījumi
6. septembrī Jānis saņēma svētceļnieka pasi un uzsāka gājienu no Porto uz Atlantijas okeāna pusi. Tur sāka parādīties pirmās ceļazīmes — dzeltenās bultiņas ar uzrakstu Camino de Santiago. Pa ceļam arī iespaidīgs paceļamais tilts pie Porto ostas.
Pirmajā dienā viņš mēroja 55 kilometrus līdz Moreirai. “Baterija beidzās,” pēc pirmās pārgājiena dienas sacīja Jānis.
“Domāju, ka būs vieglāk. Tāda kā cīņa ar sevi — nav viegli, jābūt labam ekipējumam, iestaigātiem apaviem, apģērbam. Ir laiks, ko padomāt. Tu ej viens pats, to arī vienam jāpāriet.”
Patīkamo brīžu gan ir bijis vairāk. Viens no tiem — kad redzi zīmi, ka esi uz pareizā ceļa. Turpini, ej, pa ceļam satiec arī latviešus. “Turpini iet, meklēt sevi, tāds kā pārdomu ceļš,” noteic Jānis. Pa ceļam satika arī ASV pilsoņus, spāņus un portugāļus. Plašs augļu piedāvājums arī uz kokiem — citroni, kivi, vīnogas.
Pirmā diena bijusi mierīga — rīta kafija ar amerikāņiem, pa ceļam ar frančiem parunāts, beigās itāļi pieņēmuši savā kompānijā.
Pirmā nakts tika pavadīta alberģē — svētceļnieku naktsmītnē ar vairākām gultām vienā lielā telpā. Tajās nakšņo svētceļnieki, lai nākamajā rītā turpinātu ceļu.
Cena variē no 5 līdz 18 eiro. Tās mēdz būt privātas, pašvaldību vai baznīcu pārvaldītas. Dalāmies arī ar Porto kolotīru visā tā krāšņumā.
2. diena — lietus un gliemežvāki
Diena sākās ar lietu, pa ceļam satikti amerikāņi un brazīļi. Jānis turpināja ceļu ar itālieti Stefāniju un dabūja gliemežvāku – Santjago ceļa simbolu. Tas svētceļniekiem kalpo gan kā zīme uz apģērba vai somas, gan kā marķējums maršrutā.
Šajā dienā parādījās pirmās tulznas. “Kājas jūt,” atzina Jānis. Tomēr dzeltenās ceļazīmes palīdzēja noturēt virzienu. Nakts tika pavadīta Ponte de Limā, kopā noieti vēl 38 kilometri.
3. diena — ‘kājas un sirds strādā’
Ceļš sācies jau sešos no rīta – alberģē bijis daudz krācēju. Laiks bija labs – saule un stiprs vējš. “Tikai šodien sācies Camino – ieslēdzam kājas, arī sirds strādā ašāk. Atkal redzam dzeltenās zīmes — turpinam ceļu,” sacīja Jānis.
Kalnā kāpšana bija pieņemama, tikai vējā jābūt uzmanīgam, jāskatās zem kājām, norāda daugavpilietis. Apkārt vīnogu lauki, pa ceļam satikta arī rīdziniece Sandra. Vakarā abi iedzēruši piparmētru tēju, kas tur aug gandrīz ik uz soļa.
Šajā dienā noieti vēl 37 kilometri, līdz Spānijas robežai atlicis tikai viens kilometrs. Par naktsmītnēm samaksāti 8 eiro.
“Ir jau pirmās atziņas — ko tu nes savā “mugursomā”, galvā, ko vēlies panākt, no kā bēdz. Satiec cilvēkus no visas pasaules — Austrālija, Brazīlija, Taivāna,” dalās Jānis, piebilstot, ka lielākoties ceļā saticis cilvēkus 50+, bet jauniešu arī netrūkst.
4. diena — pirmie soļi Spānijā
No rīta – pirmā kafija Spānijā. Ceļš veda cauri industriālajām zonām, mežiem un ciematiem. “Pirmie noietie kilometri Spānijā ļoti labi. Tad kalni, lietus un kolumbieši, kuri pat zinājuši, kur atrodas Latvija,” stāsta Jānis.
Ceļš caur industriālajām zonām, mežiem, ciematiem. Dienas plānā bija 32 kilometri — rezultātā noieti visi 36 kilometri. Spānijā esot savādāks gaiss, salīdzinot ar Portugāli. Te arī eikalipta koki visapkārt. Arī Santjago zīmes ir citādākas.
5. diena — smagākā diena un karoga uzšuve
Visu dienu lija. Gājiens pa dubļiem un kalniem nogurdināja, uz vakarpusi mugursoma šķita arvien smagāka.
“Visu dienu nes smagākās domas, uz dienas beigām arī mugursoma smaga paliek,” viņš sacīja.
Ceļā bija jānomaina arī pončo — iepriekšējais neizturēja.
Cilvēku ceļā sastapts daudz, arī no Dienvidāfrikas, un sarunās izrādījās, ka arī viņi zina, kur atrodas Latvija. “Pamēģināju arī veģetāro burgeru, ļoti labs,” saka Jānis.
Nakts pavadīta alberģē pie saimnieka Bruno. Pēc noietiem 32 kilometriem teju 11 stundās sagaidītas arī kopīgas vakariņas. Jānis Bruno uzdāvinājis arī Latvijas karoga uzšuvi. Kad Jānis palūdza pateikt ko spāniski, Bruno ar smaidu atbildēja: “Hasta la vista, baby.”
6. diena – lietus un eikaliptu smarža
Diena bija silta, bet lietaina. Dubļi zem kājām, bet apkārt eikaliptu meži, pagaršotas arī vīnogas ar zemeņu garšu. Lielās cilvēku plūsmas ir arī ceļu izstaigājušas. Lietus lijis visu dienu.
Tā bija arī veļas diena. Pēc noietiem vairāk nekā 32 kilometriem nakts pavadīta divstāvu gultās alberģē.
7. diena — Santjago
Diena, kad, mērojot pēdējos 30 kilometrus, Jānis sasniedz mērķi — Santjago de Kompostelu. Rīts sācies jau sešos no rīta. “Noskaņojums labs, finišs drīz,” — par pēdējiem kilometriem līdz finišam stāsta Jānis. Tā diena bijusi arī saulaina.
“Nu, mīļie! Esam uz vietas. Santjago ceļš noiets! Es to izdarīju,” — gandarījumu pauda Jānis.
Tomēr ceļš ar to nebeidzās — nākamajā dienā Jānis devās tālāk līdz Finisterei, vietu, kuru senie uzskatīja par Zemes malu..
Ceļš līdz Finisterei — Zemes malai
Nakts Santjago pavadīta baznīcas alberģē, kuras recepcijā strādāja puisis no Latvijas. No rīta – maize veikalā un ceļš uz okeānu. Dienā noieti 27 kilometri, kukurūzas lauki un mazāk tūristu nekā līdz šim.
Vēlākajos posmos — kalni, tukšākas alberģes, satikts vīrietis, kurš gājis jau septiņus mēnešus no Norvēģijas.
Jānis iesoļo kādos vārtos, dziedot “un pa vecajiem vārtiem ienāk latviešu strēlnieku pulks”.
Kalnā kāpt vai lejā kāpt — kā ir vieglāk? Jānis priekšroku dod lejā kāpšanai no kalna. Pašsajūta joprojām laba. Šo dienu noslēdz ar vakariņām “fish and chips” stilā. Noieti vēl vismaz 34 kilometri.
Arī šī nakts pavadīta alberģē. Šajā posmā gan tās ir pustukšas, jo visi pārsvarā iet tikai līdz Santjago. Jānis stāsta, ka gulēts ar “krācējiem no Holandes”. Interesanti, ka svētceļojumos daudzi mantas nenes līdzi, bet gan atstāj alberģē un tad taksists aizved uz nākamo naktsmītni.
Ceļi kalnaini — kāp augšā un lejā. Šajā dienā noieti vēl 19 kilometri.
Pēc 12 dienām bija sasniegta arī Finistere, iegūts sertifikāts un laiks doties atpakaļ uz Latviju.
Arī šī nakts pavadīta alberģē. Šajā posmā gan tās ir pustukšas, jo visi pārsvarā iet tikai līdz Santjago. Jānis stāsta, ka gulēts ar “krācējiem no Holandes”.
Interesanti, ka svētceļojumos daudzi mantas nenes līdzi, bet gan atstāj alberģē un tad taksists aizved uz nākamo naktsmītni. Ceļi kalnaini — kāp augšā un lejā. Šajā dienā noieti vēl 19 kilometri.
Ceļā Jānis sastapis arī kādu vīrieti, kurš jau septiņus mēnešus iet no Norvēģijas. Ceļš līdz okeānam arī noiets. “Lūk arī okeāns. Izdarīts!,” saka Jānis, gājienu noslēdzot ar peldi okeānā.
Vēl priekšā noslēdzošie 20 kilometri un “Zemes mala” jeb Finistera sasniegta. “Nebija viegli. Iespaidīgi. 12 dienas,” saka Jānis. Priekšā vēl atpakaļceļš līdz Santjago un tad uz Madridi, lai mērotu ceļu atpakaļ uz Latviju. Arī par šo noieto posmu Jānis saņēmis sertifikātu.
“Es izgāju viens, bet atnācu cits – stiprāks, pārliecinātāks par saviem spēkiem. Pirmās četras dienas vienkārši gāju, bet tad jau sapratu – kāpēc. Tomēr galvenais secinājums ir viens: nekur nav tik labi kā mājās,” rezumē Jānis.
Ieteikumi no Jāņa jeb ‘must have’ garākiem pārgājieniem:
- iepriekš iestaigāti apavi un labas, kvalitatīvas zeķes;
- nav vajadzības pēc liekām drēbēm. Katrs grams ir no svara — drēbes alberģēs var izmazgāt.
- ērta mugursoma un, protams, arī kāds pončo, lai paslēptos no lietus.
“Tā ir iziešana no komforta zonas. Katram ir jānosprauž savs mērķis, ejot Santjago ceļu. Tagad domas ir pilnīgi brīvas,” atzīst Jānis.
