“Ar knābi pāršķeļ pat ķiršu kauliņu” — Latgales putni: Dižknābis 

Dižknābis ir viens no neparastākajiem Latvijas putniem — krāsains, dziedošs un apveltīts ar spēcīgu, kas viegli tiek galā pat ar ķiršu kauliņiem. Lai gan ziemā tas dodas prom, siltajā sezonā dārzos un ābeļzaros atkal atskan viņa dziesma.

“Chayka” turpina stāstīt par vienu no Latgalē biežāk vai retāk sastopamajiem putniem. Šoreiz sadarbībā ar LU bioloģijas profesoru un ornitologu Indriķi Kramu tapa stāsts par dižknābi. Ar pirmo stāsta varoni — bišu dzeni — vari iepazīties šeit. 

Dižknābis – krāšņais zvirbuļveidīgais

Zvirbuļveidīgo kārtas putni veido aptuveni pusi no visām putnu sugām pasaulē — ja kopumā ir apmēram 10 tūkstoši sugu, tad zvirbuļveidīgo ir ap pieciem tūkstošiem.

Visi šie putni ir izveidojušies salīdzinoši nesen.

Dižknābis ir krāšņs, lai gan krāsu ziņā atturīgāks nekā, piemēram, bišu dzenis. Tas ir gaumīgs, košs putns ar izteiksmīgu, lielu knābi. Ziemā pie mums neuzturas — ir migrējošs.

Ko dara ar lielo knābi?

“Kad ornitologs noķer dižknābi un gredzeno, jābūt piesardzīgam – nedrīkst nejauši iedot pirkstu knābī. Putns atver knābi un izdveš visādas skaņas – tās noteikti nav no prieka. Knābis ir ļoti spēcīgs. Ar to pat var pārkost ķiršu kauliņu, lai tiktu pie tā satura,” stāsta ornitologs.

Arī ornitologam Indriķim Kramam gadījies, ka dižknābis iekož pirkstā. “Sajūta kā ar mazām knaiblītēm. Knābis ir neprātīgi stiprs,” viņš atzīst.

Tomēr dižknābja knābis nav domāts uzbrukšanai – tas paredzēts cietu priekšmetu pāršķelšanai.

“Ar knābi aizsargāties gan nevar. Ja, piemēram, uzbrūk kaķis, diez vai tas palīdzēs,” saka ornitologs.

Raksturīgākais – knābis un dziedājums

Tieši pēc masīvā knābja šo putnu arī visvieglāk atpazīt. Dižknābis ir vidēja izmēra – apmēram divas reizes lielāks par zīlīti. Tas dzied augstā tonī, un neviens, to ieraugot, nevarētu noticēt, ka tik spēcīgs putns ņem tik augstas notis.

Taču pats iespaidīgākais – tas spēj pārkost pat ķiršu kauliņu. Putns tiek pie kauliņa iekšējās daļas, bet ogas mīkstums – tas, ko parasti ēd cilvēki – viņu neinteresē. Mīkstums tiek izspļauts. Tāpat arī sēkliņas no citiem augļiem tiek izlobītas un sašķeltas, lai tiktu pie barojošā kodola.

Ligzdo augstu zaros

Dižknābis ligzdo koku zaros, samērā augstu. Bieži tie ir ābeļdārzi, novērojis ornitologs. Acīmredzot ābeļu zari ir pietiekami resni. Ligzda tiek veidota kā kausiņš no sūnām un zālītēm, rūpīgi izdekorēta. Olas – pelēcīgi brūnas ar raibumiem – ir neuzkrītošas.

Kad sastopams Latvijā

Latvijā dižknābjus visvairāk var novērot un dzirdēt pavasarī, kad tie šķērso mūsu teritoriju, dodoties uz ziemeļiem. Vasaras beigās un rudenī tie ātri pazūd – iespējams, migrē naktīs, tāpēc cilvēki tos vairs tik viegli nepamana.

Ja jūs novērojat dižknābi un vēl paspējat to notvert kadrā, mēs labprāt padalītos arī ar saviem lasītājiem ar šo skaistumu. Sūtiet bildes un iespaidus uz [email protected].