“Visforšāk ir tad, kad meistars pats gadatirgū prezentē savus darbus. Nav pat tik svarīgi, vai apmeklētāji tos pērk vai vienkārši apbrīno: jebkurā gadījumā tas ir novērtējums — finansiāls vai morāls. Ir patiess prieks dzirdēt, kā cilvēki apspriež, kuru no maniem darbiem viņi vēlētos iegādāties vai izvēlēties dāvanai,” tā par savu meistarību stāsta latviešu keramiķe Nellija Dzalba.
Ir lietas, kuras atpazīsti, vēl pirms ieraugi autora parakstu. Par šādu Nellijas Dzalbas keramikas darbu vizītkarti ir kļuvuši sīki punktiņi — precīzs, gandrīz juveliermākslas līmeņa dekors, kas rotā viņas traukus un jau sen ir kļuvis par meistares atpazīstamības zīmi.
Taču būtiski ir ne tikai punktiņi. Nellijas darbos jūtams kaut kas ļoti personisks — maigums, miers un vēlme padarīt cilvēka ikdienas vidi mājīgāku.
Šķiet, ka šīs tases, bļodiņas un šķīvji radīti ne tikai lietošanai, bet arī tam, lai kļūtu par daļu no mājas stāsta — rīta kafijas, ģimenes sarunu un mazu ikdienas rituālu pavadoni.
Mēģinot raksturot savu darbu īpašo rokrakstu, Nellija saka: tajos jūtams sievišķīgs pieskāriens. “Es esmu perfekcioniste savā darbā — nevaru atstāt izstrādājumu žāvēties, ja tas nav apstrādāts tieši tā, kā vēlos, ja ir palikuši nospiedumi, kas izstrādājuma lietošanu gan netraucē, vai ja mala nav pilnībā apstrādāta. Šķīvja apakšdaļai ir jābūt noapaļotai; es varu 200 reizes pārbraukt ar sūkli, lai panāktu vēlamo rezultātu. Tieši apstrāde ir mana stiprā puse,” secina Nellija.
Tieši šī uzmanība pret sīkumiem, iespējams, atšķir īstu meistaru no cilvēka, kurš vienkārši prot strādāt ar materiālu.
No plastilīna līdz mālam
Šodien Nellija Dzalba runā par keramiku kā par nodarbošanos, kurā apvienojas viņas raksturs, prasmes un intereses. Pacietība, neatlaidība, mīlestība pret rokdarbiem un vēlme pašai radīt pamazām aizveda viņu līdz tam, ko viņa dara šodien.
Taču pirmā saskarsme ar līdzīgu materiālu bija jau ilgi pirms profesionālās darbnīcas — vēl bērnudārzā. Nellija atceras neparastus un ļoti sirsnīgus brīžus, kad audzinātāja savāca vecos bērnu plastilīna darbiņus, kas vairs nebija vajadzīgi, ielika tos spainī, pārlēja ar karstu ūdeni, un plastilīns atkal pārvērtās mīkstā masā. Bērniem izdalīja gabaliņus, un viņi varēja sākt veidot no jauna.
“Tas bija tik silts un patīkams, kāds man tagad šķiet māls,” atceras Nellija. Iespējams, tieši tad radās īpašā saikne ar materiālu, kas pēc vairākiem gadu desmitiem kļuva par viņas profesijas pamatu.
Radošs dzīves ceļš
Kad Nellijas ģimene pārcēlās no Preiļiem uz Līvāniem, meitene sāka mācīties Līvānu mākslas skolā. Tur viņa iepazinās ar Eleonoru Pastari – cilvēku, kurai vēlāk bija nozīmīga loma Nellijas dzīvē. Tolaik Eleonora bija viņas tēlniecības skolotāja, bet vēlāk kļuva par kolēģi.
Nellija ar siltumu atceras stundas un atmosfēru, kas valdīja klasē. Viņai ir saglabājušies daži to gadu darbi — nelieli atgādinājumi par ceļa sākumu.
Pēc dažiem gadiem ģimene pārcēlās uz Daugavpili, kur Nellija turpināja mācības bērnu mākslas skolā “Saules skola”.
“Es vēlējos saistīt savu dzīvi ar mākslu, taču nenojautu, ka tā būs keramika. Likās, ka kļūšu par mākslinieci noformētāju vai vienkārši mākslinieci,” atceras Nellija Dzalba.
Izšķirošais lēmums bija jāpieņem pēc skolas beigšanas, izvēloties studiju virzienu. Viņa iestājās Daugavpils Universitātē, kur otrajā kursā bija jāizvēlas starp glezniecību un keramiku. Izvēle izrādījās liktenīga.
Šodien Nellija atzīst: viņa ir ļoti priecīga, ka toreiz izvēlējās tieši keramiku.
Iemācīties dzirdēt mālu
Nellijas profesionālo izaugsmi būtiski ietekmēja Mairita un Ivo Folkmaņi. Viņu zināšanas, attieksme pret skolēniem un pat vienkārši komentāri palīdzēja viņai patiesi aizrauties ar keramiku.
Pirmos darbus viņa veidoja ne tikai no ierastā māla. Viņa izmēģināja šamota masu, eksperimentēja ar dažādām tehnikām un centās īstenot pēc iespējas vairāk ideju.
2010. gadā Nellija Dzalba pabeidza Daugavpils Universitāti, iegūstot mākslas bakalaura grādu un vidusskolas vizuālās mākslas skolotājas kvalifikāciju, un turpināja studijas maģistrantūrā.
Tā paša gada rudenī, 1. septembrī, viņa iepazinās ar Māla mākslas centra keramikas studijas “Latgale” keramiķiem. Tieši tajā gadā centrs pēc vērienīga remonta atkal tika atvērts, un Nellija sāka tajā strādāt.
Pirmais lielais uzdevums bija apgūt darbu ar podnieka ripu. Universitātē lielāka uzmanība tika pievērsta veidošanai ar rokām, savukārt darbs ar podnieka ripu prasīja pavisam citas prasmes.
“Pirmajās nedēļās un mēnešos es intensīvi mācījos centrēt mālu. Pie tā pavadīju veselas dienas. Ar to vien, ka vēro profesionāļus un mēģini viņus atdarināt, nepietiek, jo katram cilvēkam izveidojas sava tehnika. Tas jāapgūst pašam darot,” atceras keramiķe.
“Sākumā man šķita, ka izvirpot cilindru nav iespējams, ka man tas nekad nesanāks, bet tagad varu izvirpot gan vidēja izmēra, gan lielas vāzes. Tāpēc, ja cilvēki atnāk un vēlas jau pirmajā reizē izvirpot gatavu krūzi — tas nav iespējams.”
Tolaik Nellija pavadīja studijā teju vai visu savu laiku. Viņa mācījās, eksperimentēja, meklēja savu stilu. Vispirms parādījās rotas – pogas, brošas, kuloni, auskari un piekariņi. Pēc tam tapa šķīvji ar dabas materiālu nospiedumiem, bet vēlāk — tases, podiņi un vāzes.
“Es pat nepamanīju, kā pagāja laiks, — darbnīcā esmu jau 16 gadus,” smaidot saka Nellija Dzalba.
Keramika nav tikai iedvesma
No malas raugoties, keramiķa darbs var šķist gandrīz meditatīvs: mīksts māls, ripa, mierīgas roku kustības. Taču aiz skaistā rezultāta slēpjas smags fizisks darbs.
Tas nozīmē gan smagu materiālu maisu un gatavo izstrādājumu pārvietošanu, gan ilgas stundas vienā pozā pie podnieka ripas. Daži meistari paši veic apdedzināšanu malkas krāsnīs — tas ir process, kas prasa vēl vairāk pūļu un laika.
Nellija atzīst: profesija ietekmē veselību, tāpēc ir jārūpējas par sevi, jānostiprina muguras muskulatūra un regulāri jāiet uz masāžu.
Uguns maģija
Apdedzināšana keramikas pasaulē ieņem īpašu vietu. Ja mūsdienīga elektriskā keramikas krāsns ļauj samērā precīzi kontrolēt rezultātu, malkas krāsnī katra apdedzināšana kļūst gandrīz par eksperimentu, paskaidro Nellija.
Liesmas, dūmi un koksnes pelni mijiedarbojas ar izstrādājuma virsmu. Kādu krāsu izstrādājumi iegūs pēc apdedzināšanas malkas krāsnī, pat meistari uzzina tikai tad, kad tos izņem no krāsns. Parasti šis process ir gan satraukuma, gan aizrautības pilns.
Elektriskajā krāsnī var ieprogrammēt temperatūru un apdedzināšanas laiku, savukārt malkas krāsns prasa meistara nepārtrauktu uzmanību. Jāseko līdzi, cik ātri paaugstinās temperatūra, kad jāpievieno malka, kad jāaizver atvērumi un jāmaina gaisa plūsma.
Tā vairs nav tikai tehnoloģija, bet gan dialogs ar uguni.
Kad noskaņojums kļūst par izstrādājuma daļu
Nellija stāsta, ka keramiķa darbs atšķiras no daudzām citām radošām profesijām. Šajā darbā rezultātu nevar sasniegt vienā vakarā. Var ilgi veidot līdzīgus izstrādājumus, pilnveidojot formu, roku kustības un tehniku. Arī šajā pacietīgajā atkārtojumā slēpjas meistarība.
Taču, tāpat kā jebkurā radošajā darbībā, daudz kas ir atkarīgs no iekšējā stāvokļa. Dažreiz, ja nav īstā noskaņojuma, iecerētais vienkārši neizdodas. Tiesa, tā vietā var parādīties kaut kas cits — negaidīts, bet arī skaists.
Ceļš līdz personālizstādēm
Ilgu laiku Nellija netiecās pēc atpazīstamības. Viņai pietika ar pašu procesu — radīt to, kas viņai patīk.
Taču pamazām viņas darbus sāka pamanīt, savukārt pašu Nelliju — aicināt piedalīties izstādēs, un viņa nolēma neatteikties no iespējas parādīt savu daiļradi plašākai publikai.
Šobrīd Tradīciju namā notiek viņas keramikas darbu izstāde “Māla pārvērtības”.
Apmeklētāji var apskatīt jau labi atpazīstamos Nellijas darbus: bļodiņas, šķīvjus, krūzes ar apakštasītēm, ko rotā meistarei raksturīgie punktiņi. Meistare tos uzklāj ar rokām, neizmantojot īpašus trafaretus. Šeit ir arī bērniem domātas svilpītes pūču veidolā un neparastas asimetriskas vāzes, kas atgādina viļņus.
Katrs darbs izskatās tā, it kā tam būtu savs raksturs. Izstāde būs apskatāma līdz 15. oktobrim.
Jaunas vietas un jauni stāsti
Gadu gaitā Nellijai radās interese veidot personālizstādes. Tagad viņa pati uzrunā vietas, kurās, viņasprāt, viņas darbi īpaši harmoniski iederētos.
“Man šķiet, ka Lūznavas muižā un Preiļu pilī mani keramikas izstrādājumi izskatītos īpaši skaisti,” viņa stāsta.
Viņas plāni ir vienkārši un vienlaikus vērienīgi: turpināt meklēt jaunas formas, pilnveidoties un ar saviem darbiem iepriecināt gan sevi, gan citus.
Viņas keramikas darbi jau ir nonākuši tālu aiz Latvijas robežām — daži no tiem savus īpašniekus atraduši Japānā un ASV. Tātad Nellijas Dzalbas mazie māla stāsti turpina savu ceļojumu.
