“Nav neatrisināmu problēmu, ir tikai nevēlēšanās tās atrisināt” – Helēna Soldatjonoka par savu dzīves un profesionālo ceļu

Kad palūdzu kādam populāram čatbotam apkopot informāciju par Helēnu Soldatjonoku, atbilde bija – “Sociālās jomas speciāliste, kas saistīta ar Latviju (konkrēti, ar Latgales reģionu). Viņu pazīst cilvēki, kas strādā sociālās palīdzības jomā vai saskaras ar to – viņa daudzus gadus nodrošināja atbalstu iedzīvotājiem. Gandrīz visu dzīvi viņa veltīja sociālajam darbam – palīdzībai cilvēkiem sarežģītās dzīves situācijās. Karjeras laikā viņa ir palīdzējusi daudziem cilvēkiem un joprojām ir aktīva pat pēc pensionēšanās.”

Stāstot par savu dzīvi, Helēna galvenokārt runāja par darbu sociālajā jomā: sociālā dienesta vadītāja, Daugavpils pilsētas domes lietu pārvaldniece, Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, Latvijas Sarkanā Krusta Dienvidlatgales komitejas izpilddirektore – tās visas ir viena darba virziena – palīdzības cilvēkiem – dažādas šķautnes.

Šai darbībai viņa veltīja 49 dzīves gadus. Turklāt arī tagad, 72 gadu vecumā, viņa turpina strādāt. “Tāda ir mana dzīves nostāja. Nespēju iedomāties sevi sēžam mājās, neko nedarot, slimojot un žēlojot sevi – tā nav mana dzīve,” saka mana sarunas biedre.

Mūsu saruna ar Helēnu Soldatjonoku notika projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, ko “Chayka” īsteno ar Journalismfund Europe finansiālo atbalstu.

Jaunība ir visvieglākais dzīves posms

Studiju gadus Daugavpils pedagoģiskajā institūtā Helēna Soldatjonoka sauc par visvieglāko posmu savā dzīvē.

“Tolaik bija daudz aktivitāšu, komjaunatnes lietas, profesijas izvēle. Mūsu studentu kopiena vēl joprojām eksistē un telefonā tās grupa ir visaktīvākā. Tur mēs dalāmies itin visā. Ik gadu mēs tiekamies dažādās Latvijas vietās,” viņa stāsta.

Pēc pirmās izglītības Helēna Soldatjonoka ir latviešu valodas skolotāja krievu skolā, kā arī krievu valodas skolotāja latviešu skolā.

Viņai gan nav bijusi iespēja strādāt skolā, taču jau 15 gadus viņa ir pasniedzēja Medicīnas koledžā un 10 gadus – Daugavpils Universitātē, nododot topošajiem speciālistiem zināšanas sociālo zinātņu jomā.

Pēc studiju beigšanas viņa kopā ar vīru saņēma komjaunatnes ceļazīmi un devās būvēt Baikāla-Amūras maģistrāli. Helēna sešus gadus nodzīvoja Habaravskas apgabalā, strādājot par tehniskās bibliotēkas vadītāju. Šo periodu viņa raksturo kā svarīgu un interesantu dzīves posmu.

No sociālās sistēmas izveides līdz politikai

1992. gadā Helēnu Soldatjonoku iecēla par sociālā dienesta vadītāju. Tolaik valstī praktiski nebija gatavu sociālā darba modeļu, tāpēc nācās veidot sistēmu no nulles. Ievērojamu ieguldījumu sistēmas izveidē veica arī pati Helēna.

Vēlāk, cenšoties pilnveidoties profesionālajā jomā, viņa iestājās Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”, kur ieguva specializētu izglītību. Studijas sāka 48 gadu vecumā.

Paralēli darbam sociālajā jomā Helēna pildīja pilsētas domes deputātes pienākumus Alekseja Vidavska komandā. “Papildus darbam es vienmēr esmu interesējusies par politiku. Tad 1998. gadā man piedāvāja piedalīties septītās Saeimas vēlēšanās. Aleksejs bija sašutis un centās mani pārliecināt palikt, bet es nolēmu aiziet,” viņa atceras.

Viņa stāsta, ka darbs Saeimā bija sarežģīta, taču nozīmīga pieredze.

“Tas bija negaidīts pārbaudījums maniem principiem un cilvēcībai. Pagāja četri gadi, un es pametu „Latvijas ceļu” un pārgāju pie sociāldemokrātiem, jo mani principi neatbilda liberālisma principiem. Es biju darba cilvēku pusē, lai gan man neticēja,” saka Helēna.

Pēc darbības parlamentā viņa atgriezās Daugavpilī un kļuva par pilsētas domes lietu pārvaldnieci. Šajā amatā viņa nostrādāja sešus gadus.

“Tolaik mums izveidojās sieviešu komanda – Eleonora Kleščinska, Rita Strode, es un Inga Goldberga. Mēs strādājām teicami, godīgi. Bija grūti, bet interesanti,” viņa atceras.

Sabiedriskā misija un dzīve ārpus profesijas

2010. gadā Helēna kļuva par Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju. Lai gan šis darbs nebija viņas mīļākais, viņa tur īstenoja daudzas iniciatīvas un projektus: “Gada kāzas”, “Bērnu dzimšanas svētki”, Bērnu aizsardzības diena pie Dzimtsarakstu nodaļas, pirmie jaunlaulāto gājieni un citi pasākumi.

Pensijas vecumu viņa sagaidīja, būdama pilsētas domes deputāte. Kopš 2003. gada viņa vienlaikus strādāja Latvijas Sarkanā Krusta vietējā nodaļā, bet pirms tam brīvprātīgi vadīja organizācijas Daugavpils komiteju.

Par šo darbu viņa stāsta ar entuziasmu: “Pastāv nepareizs priekšstats par Sarkanā Krusta darbību. Taču patiesībā visā Latvijā strādā vairāk nekā divi tūkstoši darbinieku.”

Organizācija palīdz bērniem, senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti un bēgļiem, īsteno projektus un pārvalda sociālos pakalpojumus dažādos reģionos.

“Darbs Sarkanajā Krustā ir mana sociālā darba turpinājums. Lai izvēdinātu galvu, apmeklēju spīdveju,” smejas Helēna. Viņas aizraušanās ir saistīta ar personīgo dzīves stāstu: mīlestība pret spīdveju radās jau 1975. gadā, un šodien visa ģimene dzīvo šī sporta veida ritmā.

“Manuprāt, cilvēkam ir jābūt kaut kam, kas viņu aizrauj. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, man tas ir spīdvejs. Tas ir azarts un atbrīvošanās no darba stresa,” saka Helēna Soldatjonoka.