Katru gadu martā, kad gaiss sāk smaržot pēc pavasara, Daugavpilī, Pumpura skvērā, iestājas īpašs klusums. Tas nav parasts klusums — tajā dzirdamas vagonu riteņu klaudzoņas, bērnu raudas un māšu lūgšanas. Arī šodien daugavpilieši bija klāt, lai pieminētu tos tūkstošus, kuru dzīves 1949. gada 25. martā neatgriezeniski salauza komunistiskais terors.
“Māte tikai atkārtoja: kāpēc?”
Vēsture nav tikai skaitļi mācību grāmatās vai Vikipēdijas lapās, kurās rakstīts par operāciju “Krasta banga” (krieviski — “Прибой”) un vairāk nekā 42 tūkstoši izsūtīto latviešu. Vēsture ir konkrēti cilvēki, viņu stāsti, kas pilni ar sāpēm un asarām.
Iedomājieties 1949. gada nakti Asūnes pagastā. 12 gadus vecā Leonarda Stikute un viņas ģimene mierīgi guļ, kad pēkšņi klusumu pārcērt skaļi kliedzieni un asi sitieni pie durvīm. Bez paskaidrojumiem, bez “labvakar” – mājā iebrāžas bruņoti vīri militārā formā.
Ģimenei tika dotas tikai 20 minūtes, lai savāktu visu savu dzīvi. Leonardas māte tajā brīdī nespēja sakravāt nevienu mantu, viņa tikai sēdēja un atkārtoja: “Kāpēc? Tāpat mūs aizvedīs uz mežu un nošaus.”
Tas bija sākums mokošam divu nedēļu ceļam lopu vagonos uz Sibīriju, Omskas apgabalu. Tur, tālajā svešumā, vectēvs Pāvils, kurš jau iepriekš bija notiesāts un atradās lēģerī Sverdlovskā, zinādams, ka ģimenei nav nekā, no koka izgatavoja un nosūtīja viņiem krūzes un karotes – nelielu mīlestības un izdzīvošanas cerību — no viena elles loka uz otru.
Diemžēl šis stāsts nav izdomāts. Un diemžēl tas nav vienīgais, bet gan viens no daudziem tūkstošiem.
Brīvība nav pašsaprotama
“Mēs tagad dzīvojam mierīgā un neatkarīgā valstī un bieži vien aizmirstam, ka brīvība un neatkarība ir milzīga vērtība, kas nav pašsaprotama,” piemiņas brīdī uzsvēra Daugavpils domes Izglītības, kultūras un sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja un “Daugavpils Latviešu biedrības” priekšsēdētāja Līvija Jankovska.
“Cik cilvēku gāja bojā vēl, kamēr viņus veda lopu vagonos. Cik daudz neizturēja salu, cik daudz neizturēja badu un arī cik daudz bija jāiztur arī tādu sāpīgu brīžu, kad izsūtītos arī tur tālajā Sibīrijā uzskatīja par tautas noziedzniekiem un kuriem bija ar savu darbu jāpierāda, ka viņi ir godprātīgi cilvēki.
Un arī vēlāk, pēc Staļina nāves, kad bija iespēja atgriezties, kāds bija prieks tām ģimenēm, kuras varēja atgriezties pilnā sastāvā, un cik bija bēdu tiem, kuriem tuvi radi un mīļi cilvēki palika apglabāti Sibīrijā.
Tie ir mūsu vēstures notikumi, par kuriem nedrīkst aizmirst. Un mēs šodien tiešām noliecam galvas to cilvēku priekšā.” dalās ar savām pārdomām Līvija.
“Diemžēl to cilvēku, kuri paši var sniegt šīs baisās liecības, ar katru gadu kļūst mazāk. Tāpēc mums, jaunajai paaudzei, ir jāklausās un jāatceras,” teica Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš. Savā runā viņš uzrunāja jauniešus, norādot, cik svarīgi ir nepalaist garām iespēju sarunāties un gūt liecības no pirmavotiem — cilvēkiem, kuru ģimenēs vai kuri paši ir izjutuši 1949. gada marta traģiskos notikumus.
Tie, kas atgriezās uz palikšanu
Pasākuma sākumā, skanot Latvijas Republikas himnai, klātesošie sāka dziedāt līdzi. Un viņu balsis skanēja jo skaļāk. Šķita, ka himnas pēdējās rindas — “Laid mums tur laimē diet — mūs’ Latvijā!” — ir par šiem cilvēkiem. Varbūt tieši ar šiem vārdiem sirdī viņi un viņu tuvinieki dzīvojuši tur, svešzemē, un tieši šie vārdi un cerība uz atgriešanos viņiem dāvāja spēku turpināt?
Daugavpils politrepresēto kluba vadītāja Genovefa Kečina savā runā atcerējās tos, kuriem nebija lemts atgriezties mājās. Un viņu bija daudz. Bet daudziem arī izdevās atgriezties.
Mazajai Leonardai, kuru kopā ar ģimeni aizveda uz Sibīriju, izdevās izdzīvot un atgriezties. 1956. gadā Stikutu ģimene atgriezās Latgalē, Daugavpilī. Leonarda 35 gadus nostrādāja Daugavpils pedagoģiskā institūta bibliotēkā, kā arī vadīja Daugavpils domes komisiju represēto lietās. Viņa aizgāja mūžībā 2012. gadā — Latvijā, nevis svešzemē.
Jā, cilvēki, kas piedzīvojuši tik daudz, aiziet. Jo sirsnīgāk skanēja Genovefas vārdi, ko viņa veltīja kluba biedriem: “Lai veselība visiem, Arī jums, mani mīļie večuki. ‘Lai saule ilgi, ilgi Jums vēl staro, Kaut matos krīt un nekūst gadu sniegs.’”
Gaisma, kas spīd tumsā
Piemiņas brīdī pie pieminekļa “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” skanēja lūgšanas par tiem, kuri palika Sibīrijas sniegos un kuru kapu kopiņas ir izkaisītas tūkstošiem kilometru tālu no dzimtenes. Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs draudzes prāvests Mārtiņš Kļušs aicināja: “Lai šī gaisma dzīvo mūsos kā patiesība un taisnīgums. Lai mums pietiek spēka, lai, dzīvojot patiesībā, sargātu brīvību un cienītu katra cilvēka cieņu.”
Laiks iet, taču atmiņas paliek
Noķert Genovefu Kečinu pēc pasākuma nebija viegli. Te viņa runā ar mēru, te ar draudzenēm no kluba. Tik maza un tik žiperīga — un visu laiku uzmanības centrā. Tāpēc “Chayka” paspējusi viņai uzdot tikai vienu īsu jautājumu: “Kā pārdzīvotie traģiskie notikumi un to sekas tiek uztverti tagad, kad pagāja tik daudz gadu?”
“Mēs novecojam, ir kā ir. Bet tās ir atmiņas, tās nekur nepazudīs. Un sēras… Nav jau ko daudz sērot. Tas bija un tas pagāja,” ar smaidu atbildēja Genovefa.
“Kā saka, piedot var visu, bet aizmirst — neko,” piebilda viņa un aizskrēja.
