Paaudžu konflikts: kāpēc vecāki un bērni ne vienmēr saprot viens otru. Saruna ar psiholoģi

“Es pusaudžu gados tāda nebiju. Es patstāvīgi pildīju mājasdarbus, pati izvēlējos sev nodarbības un nekritu vecākiem uz nerviem.” “Tu vienmēr esi telefonā! Ko tur var darīt tik ilgi? Tie gadžeti padara jūs dumjus!” “Nu paskaties, kā tu dzīvo! Tagad ir tik daudz iespēju! Tik atver internetu: lasi, pēti un visu varēsi izdarīt pati, bez manas palīdzības!” šādus vārdus bieži var dzirdēt no vidējās paaudzes pārstāvjiem. Šiem cilvēkiem ir gan bērni, gan vecāki, un viņu uzskati par dažādām dzīves sfērām atšķiras no tā, kā dzīvo citas paaudzes. 

Kāpēc tā notiek un ko darīt? Par to mēs parunājām ar psiholoģi Annu Kašinu projektā par sabiedrības novecošanos, ko “Chayka” īsteno ar Journalismfund Europe finansiālo atbalstu. 

Anna Kašina ir Latvijas Universitātes doktorante un Rīgas Stradiņa Universitātes docētāja. Viņa specializējas klīniskajā un veselības psiholoģijas jomā. Anna praktizē psiholoģiju, izstrādā apmācības un kursus, realizē pētījumu projektus psiholoģijas nozarē. 

Viņai ir pieredze, pētot novecošanās jautājumus un veselīgas novecošanas metodes starptautisku projektu ietvaros. Tādējādi viņai ir pieejami gan pētījumu rezultāti, gan arī praktiskie padomi un metodes: ir ar ko padalīties gan ar speciālistiem, kuri strādā ar gados vecākiem cilvēkiem, gan ar pašiem senioriem, gan arī ar topošajiem speciālistiem, kuri vēl studē universitātē.  

Kāpēc dažādas paaudzes nesaprot viena otru

“Tas ir normāli un saprotami,” saka Anna. “Mūsu raksturi ir veidojušies dažādos ekonomiskos, kulturālos, tehnoloģiskos apstākļos.

Katrs cilvēks savu dzīves pieredzi uzskata par normu. Kad cits cilvēks dzīvo citādi, tas tiek uztverts kā kaut kāda kļūda, tā cita cilvēka vērtības ir grūti izprast.” 

Anna norāda, ka, jo vecāki mēs kļūstam, jo mēs esam stingrāki, konservatīvāki, mums ir grūtāk pieņemt jauno, ir nepieciešams laiks un lielākas pūles, lai pielāgotos. 

“Dažiem cilvēkiem šīs pārmaiņas šķiet tik sarežģītas, ka vieglāk ir atmest ar roku, no kaut kā atteikties, nevis izzināt un pētīt.”

Un nesaprašana starp paaudzēm vienmēr ir bijusi: piemēram, 19. gadsimtā vecāki pārmeta meitām par to, ka viņas daudz lasa, nevis nodarbojas ar svarīgākām lietām — izšūšanu, klavierspēli. Vēlāk, diskotēku popularitātes laikā, vecāki bērniem pārmeta par ballēšanos naktīs. Kad zēni pavadīja dienas ārā, viņi tika sodīti par to, ka nekad nav mājās. Un mūsdienās vecāki nezina, kā izvilināt bērnu no mājām… Tie visi ir piemēri paaudžu atšķirībām, skaidro speciāliste. 

Paaudžu teorija: “Baby boomers”, mileniāļi un zūmeri

Sociālajā psiholoģijā ir pieņemts izdalīt vairākas paaudzes, kas atšķiras ar vērtībām, komunikācijas stilu un motivāciju, kas saistīts ar to socializācijas vēsturisko un sociālo kontekstu. 

• Tradicionālisti (Silent Generation, dzimuši aptuveni 1928.–1945. gadā) veidojās kara un deficīta apstākļos, tāpēc viņiem raksturīga disciplīna, lojalitāte, cieņa pret autoritātēm un orientācija uz stabilitāti. 
• Pēckara paaudze jeb “Baby boomers” (dzimuši 1946.–1964. gadā) uzauga ekonomiskās izaugsmes periodā un izceļas ar augstu darba motivāciju, centieniem sasniegt mērķus, karjeras orientāciju un ticību sociālajam progresam. 
• X paaudze (dzimuši 1965.–1980. gadā) socializējās ekonomisko un sociālo pārmaiņu apstākļos, tāpēc tai raksturīgs pragmatisms, neatkarība, kritiska attieksme pret institūcijām un centieni panākt līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi. 
• Y paaudze jeb mileniāļi (dzimuši 1981.–1996. gadā) veidojās interneta un globalizācijas laikmetā, kas saistīts ar augstu digitālo kompetenci, orientāciju uz sadarbību, jēgas meklējumiem darbā un nepieciešamību attīstīties.
• Z paaudze (1997.–2012. dzimšanas gads) ir „digitālo iedzimto” paaudze, kurai raksturīga ātra informācijas apmaiņa, augsta jutība pret psiholoģiskās labklājības jautājumiem, elastība un orientācija uz individuālo identitāti. 
• Alfa paaudze (dzimuši 2013. gadā un vēlāk) aug pilnīgas digitalizācijas un mākslīgā intelekta laikā, tāpēc tiek pieņemts, ka tās pārstāvji būs vēl vairāk orientēti uz tehnoloģijām, vizuāli uztvers informāciju un būs pieraduši pie interaktīvām mācību un komunikācijas formām.

Runājot par paaudžu teoriju, Anna Kašina stāsta, ka tai ir gan atbalstītāji, gan kritiķi. Nav pilnīgi pareizi iedalīt cilvēkus pēc viņu dzimšanas laika, jo ir arī citi faktori, kas ietekmē viņu pasaules uzskatus. 

“Svarīgi atcerēties, ka teorijas autori Viljams Štrauss un Nīls Houvs pētīja amerikāņus, un tā ir nedaudz citādāka mērķa grupa. Daudzi zinātnieki saka, ka pastāv reģionu atšķirības un notikumi atsevišķā reģionā var vairāk ietekmēt tajā dzīvojošos cilvēkus. Ir atšķirības starp sociālajām klasēm – cilvēki ar zemiem ienākumiem notikumus uztver citādi nekā turīgi cilvēki. Nozīme ir arī personības faktoriem,” saka psiholoģe.

Kāpēc ir vērts pētīt paaudzes?

Lai efektīvāk strādātu ar cilvēkiem, ir ērti sadalīt tos grupās. Mūsdienu darba tirgū ir cilvēkresursu vadības (HR) speciālisti, kuri pēta paaudžu īpatnības, to darba spējas, reakcijas uz notikumiem, komunikācijas prasmes un citus dzīves aspektus.  

Tagad viņu uzdevums ir saprast, kā strādāt ar divdesmitgadīgiem cilvēkiem, jo viņi uzsāk savas darba gaitas un būs darb- un maksātspējīgi vēl dažus desmitus gadu.

Kas vieno dažādas paaudzes

Neskatoties uz domstarpībām, dažādām paaudzēm ir arī kaut kas kopīgs, tas, kas tās vieno. Mums ir kopīgas vērtības. 

“Vai draudzībai un ģimenei ir vērtība arī mūsdienu pasaulē? Protams. Visi vēlas būt mīlēti, saprasti, atgriezties vietā, kur dvēselei ir silti. Jautājums ir šīs tieksmes realizācijā, veidos, kā viņi to panāk. Dažādām paaudzēm ir dažādas metodes,” skaidro Anna Kašina. 

Šeit ir svarīgi pievērst uzmanību šādam aspektam: vecāki cilvēki atceras savu jaunību kā racionālāku un pareizāku, nekā tā bija patiesībā. „Ir svarīgi atsaukt atmiņā to brīdi, kad cilvēks saskārās ar kaut ko, kas atšķīrās no viņa priekšstatiem, atcerēties sevi jaunu, kā paši darījām muļķības, uzņēmāmies pārgalvības, izdarījām nedarbus, tad vieglāk ir uztvert citus,” norāda psiholoģe.

Tagad Latvijā sāk parādīties „Trešās paaudzes universitātes” un „Senioru skolas”, kurās vecāka gadagājuma cilvēkiem tiek organizētas lekcijas par to, kā saprast jauniešus, kā pasargāt sevi no krāpšanas, kā sadraudzēties ar modernajām tehnoloģijām. Bet, droši vien, ir ne visai pareizi izglītot tikai seniorus. Jābūt arī piedāvājumiem, kas domāti gados jaunākiem cilvēkiem. 

Tāpēc psiholoģe iesaka padomāt par informatīvo platformu radīšanu tiem, kas vēlas komunicēt, palīdzēt senioriem, taču nezina, kādi soļi šajā sakarā jāveic.

Anna pastāstīja, ka mūsu sabiedrībai ir nepieciešama uzmanība, labestība un cilvēciskas attiecības. Sociālajos tīklos vienkāršām vecmāmiņām, kas cep pīrāgus, audzē dārzeņus, kaut ko stāsta, ir ļoti daudz sekotāju un aizkustinošu komentāru. 

“Projekti, kuru ietvaros bērnudārza vecuma bērni apmeklē seniorus pansionātos, ir tik aizkustinoši un jauki. Šādi brīži ir nepieciešami gan vieniem, gan otriem. Tādējādi izveidojas visiem izdevīga situācija. Un tas palīdz mazināt distanci starp paaudzēm. Tikšanās ar pusaudžiem, kur viņi māca pensionāriem to, ko paši prot, arī veicina attiecību veidošanu,” skaidro Anna.

“Mums visiem ir vajadzīga vecmāmiņa, kas vienmēr ir blakus, mierina, dod gudrus padomus, rada mieru, stabilitāti un siltumu,” saka speciāliste. 

Viņa arī norāda, ka sabiedrībā jāveicina pieņemšana un draudzīgs dialogs starp paaudzēm, ir svarīgs uzdevums gan viņai kā psiholoģei, gan plašsaziņas līdzekļiem. Citus materiālus, kas radīti projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, var atrast šeit.