24. februāra vakars. Kultūrtelpā New East šodien valda klusums. Bet ne jau tāpēc, ka uz Mstislava Černova filmas “2000 metri līdz Andrijivkai” seansu neviens nav atnācis. Skatītāju nav daudz, taču viņi tomēr ir.
Durvis visu laiku veras vaļā un ielaiž arvien jaunus viesus: visi klusē vai runā pusbalsī. Daudzi ir tikko atgriezušies no Ukrainas kara 4. gadadienai veltītā gājiena. Nosaluši, domīgi. Visapkārt ir pazīstamas sejas: tie ir gan daugavpilieši, gan arī Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri, glābjoties no kara, atrada jaunas, klusas mājas mūsu pilsētā.
“Man ir grūti iedomāties, kā es varētu noskatīties šo filmu vienatnē vai divatā. Tā ir pieredze, ko var izdzīvot tikai kopā ar līdzcilvēkiem,” atzīstas Jorens Dobkevičs, biedrības New East dibinātājs un viens no seansa organizētājiem.
Šis nav pirmais šāda veida pasākums, ko rīko viņa komanda. Gadu iepriekš, arī kara sākuma gadadienā, kultūrtelpā tika demonstrēta vēl viena Mstislava Černova filma — “20 dienas Maruipolē”.
Toreiz “Chayka” arī apmeklēja seansu un pastāstīja par saviem iespaidiem šeit. Pasākuma rīkotāji norāda, ka šogad skatītāju pulcējās vairāk.
Par filmu
Jaunais Mstislava Černova darbs vēsta par 2023. gada rudens notikumiem — Ukrainas karavīru virzīšanos uz Andrijivkas ciemu netālu no Bahmutas.
Divi kilometri pa šauru meža joslu starp diviem mīnu laukiem — tieši tik daudz karavīriem jānoiet, lai ieņemtu pozīcijas un paceltu virs atgūtās Andrijivkas Ukrainas karogu.
“Divas minūtes ar mašīnu. Desmit minūtes skriešus,” saka aizkadra balss. Taču karadarbības apstākļos šis attālums var izrādīties nepārvarams.
Filmas pirmizrāde notika 2025. gada janvārī Sandensas kinofestivālā. Vēlāk filma tika izvirzīta “Oskara” balvai, taču nomināciju nesaņēma.
Intervijā laikrakstam The Guardian Mstislavs Černovs atceras arī savu Oskaru ieguvušo filmu “20 dienas Mariupolē”.
“Kad mēs sākām darbu pie «20 dienu…» montāžas, es jau meklēju sižetu, kas kļūtu par sava veida atbildi šai iztukšotības un bezpalīdzības sajūtai. Ukraina man šķita šī nežēlīgā iebrukuma upuris, un es vēlējos izstāstīt citu stāstu ar pretēju ievirzi: parādīt noteiktu rīcībspēju, noteiktu spēku, atbildi vardarbībai brīdī, kad ukraiņi dod pretsparu,” viņš saka.
Ko ieraudzīja skatītāji?
Filmas sākumā uz ekrāna parādās Ernesta Hemingveja citāts: “There were many words that you could not stand to hear and finally only the names of places had dignity.” — “Bija daudz tādu vārdu, kurus vairs nevarēja paciest dzirdēt, un galu galā tikai vietvārdi saglabāja cieņu.”
Tie ir vārdi no romāna “Ardievas ieročiem”. Kopš tie tika uzrakstīti, ir pagājis gandrīz gadsimts, un toreiz runa bija par Pirmo pasaules karu. Taču pasaule nemainās.
Uz ekrāna mēs redzam jauniešus karavīru uniformās. Viņi smejas, ākstās. “Nofilmē, cik es esmu smuks,” saka viens. Otrs dzied. “No kurienes tu vispār zini šo dziesmu? Tā ir vecāka par tevi,” paspēju nodomāt es. Un tūlīt pat — sprādziens. Kamera dreb, viss kratās. Dūmi, dārdi. Sasaukšanās. Kāds ir ievainots, kāds nogalināts.
“Tas ir šausminoši arī tāpēc, ka viņi ir mūsu vienaudži vai pat jaunāki,” vēlāk teiks Daugavpils seansa organizētāji.
Skats no augšas: ar bedrēm izraibots zaļš lauks. Kā Mēness virsma, kas klāta ar krāteriem. Karavīri iet pa mežu. Viņiem ir mērķis: sasniegt Andrijivku. Viņiem ir varonis, kura segvārds ir “Fedja”. Fedjam ir tas gods nogādāt un pacelt karogu.
Esam jau tik ļoti pieraduši pie kinematogrāfiskiem sižetiem un pavērsieniem, ka nāk prātā analoģija: tas ir kā iemest gredzenu vulkāna krāterī. Bet nē — atkal sprādziens, attēls mainās, un tā vairs nav fantāzijas filma, bet gan “Mūsdienu apokalipse”. Un viss tiešām notiek mūsdienās — tik neizbēgami un reāli.
“Tas nav kārtējais sižets no ziņu raidījuma: tas ir stāsts par cilvēkiem mums apkārt, ar kuriem mēs esam tikušies. Šausmīgs, sāpinošs, nepanesams stāsts. Bet kā šī filma ir uzņemta! Tu nokļūsti ellē, bezjēdzībā — un tas viss dažādos rakursos: no droniem, no GoPro kamerām… Šo pieredzi negribas piedzīvot pat kinozālē. Un cilvēki tur atrodas fiziski,” Jorens prāto.
Jaunieši uz ekrāna virzās pretim mērķim. Lēni, metru pa metram. Īsiem pārskrējieniem starp sprādzieniem un klusiem liriskiem iestarpinājumiem.
“Viņu sarunas par papirosiem kādā no epizodēm — kā mani dialogi ar draugiem, vārds vārdā. Tik ikdienišķas un vienkāršas — un tāpēc tik baisas,” saka Eduards no New East.
Jauniešu pirmā tikšanās. Viens no viņiem ukraiņu valodā saka, ka ir no Mirnohradas (Doneckas apgabals). „Гарна українська” (Laba ukraiņu valoda), saka viņa sarunu biedrs. „Перейшов з російської” (Pārgāju no krievu valodas), skan atbilde. Un balss aizkadrā stāsta, ka jaunajam vīrietim ir 22 gadi. Pēc pieciem mēnešiem viņš tiks ievainots citā mežā. Viņa mirstīgās atliekas tā arī neatradīs.
Vēl viens jaunietis atzīstas, ka nekad neredzēja sevi kareivja lomā, nevēlējās karot. Bet valstī sākās karš — un viņš gāja. Karot, nevis dienēt.
Un te mums atkal stāsta par karognesēju Fedju. “Pirms katras kaujas Fedja trenē savus vīrus. Viņš kliedz. Kāds no viņiem mirs.” Aizkadra balss ir bezkaislīga un nežēlīga.
Un vēl ne vienu vēl reizi līdz filmas beigām šī balss mums pastāstīs par kāda tās varoņa nāvi: varbūt ne šodien, varbūt kādā citā kaujā. Taču arī filmas gaitā nāve vienmēr ir nomodā.
“Tas, ko esam ieraudzījušas, ir šausmas. Tik žēl to puišu, tik žēl to nedzimušo bērnu, kas viņiem kādreiz varēja būt — bet nebūs, jo viņus nogalināja. Šo paaudzi vienkārši iznīcina, un tās ir šausmas. To mēs redzam ziņās — un tagad esam paskatījušās uz to arī ar to puišu acīm,” vēlāk dalījās ar saviem iespaidiem Ļubova un Nataļja. Abas ir no Ukrainas, un redzētais viņas īpaši sāpināja.
“Un tā Andrijivka… Tā taču ir tukša. Neatstāja ne akmeni uz akmens. Un tas mežs bez kokiem… Mirusi zeme,” skatītājas piebilst.
Daba ir vēl viens šīs kinolentes personāžs. Kamera laiku pa laikam apstājas te pie zirneklīša, kas čakli pin savu tīmekli, kamēr cilvēki runā, te pie peles sagrautā mājā. Visapkārt ir dzīve, kaut arī tas ne vienmēr izskatās optimistiski.
Filmas darbība notiek septembrī, taču koki šaurajā mežā, pa kuru kareivji iet uz Andrijivku, nemaz nav tādi, kādus esam pieraduši redzēt šajā gadalaikā. Te tikpat kā nav zaļu lapu, kas tik tikko sāk pārvērsties dzeltenās.
Tie pārsvarā ir kaili stumbri granātu bedru izkropļotajā zemē. Un tā ir vēl viena milzīga traģēdija — tas, kā karš ietekmē ekoloģiju.
Bet filmas varoņi pārliecinoši saka, ka viss ataugs, viss atkal uzziedēs. Un arī pilsētas: tās atjaunos, un arī dzīve sāksies no jauna.
Bet tikmēr ceļš līdz Andrijivkai vēl nav galā. Atkal apšaude, atkal zaudējumi. Mēs visu laiku dzirdam vārdu “trīssimtais” — “ievainots”. “Trīssimtais” nu ir arī mums jau pazīstamais Fedja. Viņu nomaina “Gagarins”: aizkadra balss stāsta, ka pirms kara viņš strādāja par kravas autovadītāju Eiropā, bet atgriezās, lai kā brīvprātīgais dotos uz fronti.
Gagarins netiek līdz Andrijivkai. Nežēlīgā aizkadra balss ziņo, ka viņa ciematā tās ir jau 56. bēres.
Vēlāk kāds filmas varonis uzdos retorisku jautājumu: “Ja nu karš turpināsies līdz mūsu dzīves beigām?” Un patiešām — nav iespējams nedomāt par to, ka šis mežs, šī Andrijivka vai kāds cits mežs, kāda cita apdzīvota vieta kļūs par pēdējo, ko daudzi no viņiem redzēs.
“Kājnieku gaitas ir visbaisākās,” Ļubova prāto. “Puiši sēž štābā, komandē, un kājnieki mirst. Divi tūkstoši metru — nu cik tas ir? Var noiet kājām. Bet cik tur mirušo… Krievi, mūsējie…”
Daudzi skatītāji vairs nemēģina noturēt asaras. Par laimi, zālē ir tumšs. Laiku pa laikam atskan šņuksti. Un arī moments, kad kareivji beidzot sasniedz savu mērķi, nenes atvieglojumu, jo Andrijivka ir sagrauta. Palika tikai nosaukums, kā konstatē filmas varoņi.
“Visbriesmīgākais ir redzēt, cik viss ir bezjēdzīgi. Viņi mirst visu to 2000 metru garumā, lai atgūtu ciemu, kura vairs nav, kur palikušas tikai dažas pussagrautas sienas,” Jorens saka.
Kādi mēs izgājām no zāles?
Vēlāk, kad Ukrainas karogu piestiprināja pie sagrautās ēkas sienas, kad uz ekrāna parādījās titri, un zālē ieslēdza gaismu, skatītāji vēl kādu laiku sēdēja, nevarēdami pamest savas vietas. Emocionālais pārdzīvojums izrādījās pārāk spēcīgs. Kāds sajuta apdullumu. Kādam palika auksti.
“Godīgi sakot, šādā pasaulē nemaz negribas dzīvot. Mēs zinājām, par ko ir šī filma, taču redzēt un pārdzīvot to visu ir smagi,” atzīstas Viktorija un Oleksandrs no Hersonas. “Viņi tur paliek visu laiku, diennaktīm. Esam pavadījuši viņiem blakus pusotru stundu — un tas ir šoks. Un viņi tur paliek caurām dienām. Un neviens nezina, kad tam pienāks gals.”
Daugavpilietis Žanis saka, ka šādas filmas pietuvina mūs realitātei.
“Pa ceļam uz šejieni es domāju, kā to visu var parādīt. Karš un viss, kas tur notiek, jau ir kļuvis par kaut ko pierastu šajā informācijas plūsmā. Cilvēki paliek bez elektrības, pensionāri nevar uzkāpt ēkas augstākajā stāvā, bērni iet bojā… Nu ir, kā ir. Mēs it kā sākām abstrahēties. Redzot šīs nāves, šo necilvēcību, var vai nu dusmoties, vai raudāt. Atliek rūpēties par sevi, par saviem tuviniekiem. Kamēr mēs esam šeit — ko mēs varam darīt? Būt blakus, palīdzēt ar vārdiem… Izrādīt līdzjūtību… Tādas ir sajūtas. Ļoti skumji.”
“No nerviem man palika tik auksti,” atzīstas Nataļja no Harkivas apgabala. “Esmu jau redzējusi filmas, kurās visu rāda no iekšpuses, bet tās nebija tik vērienīgas. Agrāk es tās skatījos, un tagad psihe vairs neiztur.”
“Tāda jau ir cilvēka psihes specifika: viena nāve ir traģēdija, desmit — nelaimes gadījums, un tūkstotis — tikai statistika,” Eduards saka. “Karā tāpat. Visas tās šausmas — sākumā mēs tām sekojām, taču ceturtajā gadā tas vairs nav tik viegli. Manuprāt, šādas filmas ir vislabākais veids, kā sev atgādināt par notiekošo.”
“Pēdējā nedēļā sakarā ar šodienas pasākumiem pie “Chaykas” materiāliem tika atstāts tik daudz negatīvu komentāru. Kāds pat pajautāja, kur tad ir filmas par Krieviju. Te jau ir tā filma par Krieviju — nāc un paskaties, ko viņi dara svešajās teritorijās. Tur ir tādi paši divdesmitgadīgi jaunieši,” Jorens saka. “Šī filma ir gan par Ukrainu, gan par Krieviju, gan arī par mums, kuri var saprast situācijas kontekstu, tuvumu un bezjēdzīgumu… Un visas šīs briesmas notiek tieši šādās Andrijivkās…”
