Ekonomikas bremzes un ne tikai: sabiedrības novecošanās acīmredzamās un slēptās sekas

Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2025. gada sākumā iedzīvotāju daļa vecumā no 65 gadiem un vairāk veidoja 21,9% no kopējā iedzīvotāju skaita. Vidējais paredzamais dzīves ilgums valstī 2024. gadā sasniedza 76,4 gadus — 71,3 gadus vīriešiem un 81,1 gadu sievietēm. Lai gan Latvijai tas ir augstākais rādītājs kopš novērojumu sākuma, tas joprojām atpaliek no vidējiem rādītājiem citās Eiropas valstīs.

Sabiedrības novecošanās process kļūst arvien redzamāks: gan Latvijā, gan vairumā citu Eiropas valstu pieaug gados vecāku cilvēku īpatsvars.

Latgale joprojām ir demogrāfiski vecākais reģions Latvijā — šeit iedzīvotāju daļa, kas ir vecāki par darbspējīgo vecumu, sasniedz 24,4%. Tas nozīme, ka gandrīz katrs ceturtais iedzīvotājs pieder šai vecuma grupai.

Interesants nianss: neskatoties uz to, ka kopējais vecāka gadagājuma cilvēku skaits Latvijā absolūtos skaitļos ir nedaudz samazinājies salīdzinājumā ar 2015. gadu (sakarā ar kopējā iedzīvotāju skaita samazināšanos), to īpatsvars (procentuālā attiecība) sabiedrībā pieaug, jo samazinās jauniešu un darbspējīga vecuma cilvēku skaits. 2025. gada sākumā valstī dzīvoja 406 827 seniori — cilvēki pensijas vecumā.

Ko tas nozīmē un kādas varētu būt sekas? Kā tas ietekmē sabiedrību kopumā un katru iedzīvotāju individuāli? Atbildes uz šiem jautājumiem mēs meklējam kopā ar Tatjanu Azamatovu, Latvijā pirmās “Senioru skolas”, ko atvēra Krāslavā vēl 2015. gadā, līdzdibinātāju.

Mūsu saruna notika projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, pie kura Chayka strādā ar Journalismfund Europe finansiālo atbalstu.

Acīmredzamās novecošanās sekas

Pēdējo 25 gadu laikā vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars Latvijas iedzīvotāju struktūrā ir pieaudzis par 7 procentu punktiem. 2025. gadā uz 1000 darbspējīga vecuma iedzīvotājiem (15-64 gadi) jau būs vairāk nekā 350 seniori.

“Sabiedrības novecošanās palēnina ekonomiku. Darbaspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanās nozīmē nodokļu ieņēmumu samazināšanos valstī, un tas savukārt nozīmē, ka kļūst arvien grūtāk veidot sociālo budžetu. Tas ir loģiski,” saka Tatjana.

Kā acīmredzamo sabiedrības novecošanās seku Tatjana piemin arī izdevumu pieaugumu veselības aprūpes sistēmā un sociālo pakalpojumu jomā.

Jaunākie Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka, sasniedzot 65 gadu vecumu, veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits Latvijā vidēji ir tikai 4,8 gadi (vidējais rādītājs ES valstīs 9,4 gadi).

Seniori ievērojami biežāk sastopas ar hroniskām slimībām, vairākām diagnozēm un ilgstošiem ikdienas aktivitāšu ierobežojumiem. 

Vairāk nekā trešdaļa senioru savu veselību vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu, un līdz ar vecumu šis īpatsvars pieaug. Tas atspoguļo gan objektīvu veselības stāvokļa pasliktināšanos, gan arī funkcionālo ierobežojumu uzkrāšanos.

Vēl viens svarīgs moments ir senioru garīgā veselība. Daudziem simptomi ilgi paliek nemanīti vai tiek uztvērti kā “dabiskie”, tāpēc problēmas tiek konstatētas pārāk vēlu: sāk attīstīties demence uz Alcheimera slimīgas vai citu kognitīvu traucējumu fona.

Saskaņā ar SPKC datiem, katram piektajam senioram ir novērojami depresijas simptomi. Tiem, kas cieš no šī psihiskā traucējuma, ir nepieciešama diagnostika, kā arī ārstēšanās pie psihiatra vai psihoterapeita.

Tas viss palielina slogu valsts veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu sistēmai, turklāt īpaši strauji pieaug pieprasījums pēc ilgtermiņa sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem. Un, kā saka Tatjana, šeit pat nekas nav jāskaidro: to visu mēs redzas mūsu ikdienā.

Slēptās sekas: sabiedrība kļūst konservatīvāka

Arī šeit Tatjana pirmkārt pievērš uzmanību ģimenes modeļa izmaiņām. 

“Mūsu dzīve ir krasi mainījusies. Pašlaik vairs tikpat kā nav gimeņu, kur trīs paaudzes dzīvotu kopā zem viena jumta. Tādējādi vecāka gadagājuma cilvēki, it īpaši sievietes, kas dzīvo daudz ilgāk par vīriešiem, bieži vien paliek vientulībā.”

Šī vientulība atstāj cilvēku vienatnē ar savām domām, un vienīgais sarunu biedrs kļūst televizors vai internets. Bet ko tieši vecāki cilvēki skatās un lasa — tas ir liels jautājums.

“Viņi nododas nostaļģijai: pārskata vecus koncertus un filmas, izvēlas televīzijas raidījumus, kas viņos modina patīkamas atmiņas par jaunību. Un kā tas ietekmē kopīgo ainu? Vai daudzi par to aizdomājas? Taču tādējādi mūsu kopējā kultūras patēriņa tendence pakāpeniski mainās nostalģisku produktu virzienā un nemanāmi kļūst konservatīvāka.”

Sabiedrības izvēlas “mierīgu dzīvi” nevis progresu

Vēl viens ne visai acīmredzams moments ir tas, ka tieši liels vecāka gadagājuma sieviešu procents pakāpeniski maina kopīgo noskaņojumu sabiedrībā. Sievietes dzīvo ilgāk un senioru grupās viņu ir divreiz vairāk. Tas sabiedrību padara mazāk izlēmīgu.

“Pēc psihologu atzinuma, vidēji sievietes ir mazāk tendētas uz risku un radikālām pārmaiņām. Tās ir tradīciju sargātājas gan labā, gan sliktā nozīmē: bieži vien tieši sievietes pretojas jaunajam,” skaidro Tatjana. Tas mēdz izpausties dažādi.

“Priekšroka tiek dota retro kultūras produktiem, un tās vēl nav visnopietnākās sekas. Bet vecākas sievietes iet uz vēlēšanām un gadu desmitiem balso tikpat piesardzīgi: par vieniem un tiem pašiem kandidātiem. Šajā ziņā vecāki cilvēki daudzējādā ziņā sāk noteikt politisko sistēmu.”

“Psiholoģiski tas pakāpeniski izpaužas kā tendence saglabāt ierasto, noturēt vecos modeļus. Rezultātā valsts biežāk izvēlas ‘mierīgu dzīvi’, nevis progresu, attīstību un inovācijas. Loģika ir vienkārša: labāk ir saglabāt visu kā ir, nevis riskēt,” piebilst Tatjana. Un tas samazina to partiju ietekmi, kas Latvijā vēlētos veicināt sasniegumu un pašizpausmes vērtības, nevis pašsaglabāšanos un izdzīvošanu.

Trešais moments, ko uzsvēr Tatjana, ir paaugstināts apātijas un pasivitātes līmenis.

“Gadiem ejot mēs objektīvi pārvēršamies par pesimistiem. Kaut kas sāp, kaut kas nesanāk tik ātri un viegli kā agrāk. Vārdu sakot, viss ir slikti… Ja šo sajūtu ekstrapolē uz visu sabiedrību, kopējais negatīvisma līmenis pieaug — un attiecīgi samazinās optimisms.”

Tatjana piebilst, ka jāņem vērā arī vecākas paaudzes pārstāvju attieksmi pret varu. Pēc viņas teiktā, seniori bieži uztver varu un valsts pārvaldi kā kaut ko statusu, formāli cienījamu, bet ne vienmēr labu. Lielā mērā tas ir padomju laiku mantojums, kas iesakņojies vērtību sistēmā.

“Valdība netiek uztverta kā iestāde, uz kuru var paļauties, kurai var uzticēties un kura rīkojas cilvēku interesēs. Tajā pašā laikā šķiet, ka no tās ir jābaidās, bet kritizēt to ir bezjēdzīgi.”

Apzināties sekas un strādāt ar tām

Tatjana uzsvēr, ka svarīgi ir apzināties visas šīs sekas — un strādāt ar tām. “Tas nebūt nenozīmē, ka vairs neko nevar mainīt, ka seniori ir ‘bezcerīgi’ vai visā vainīgi,” viņa piebilst.

Secinājums būtībā ir vienkāršs: jo sistemātiskāk mēs strādāsim ar šo auditoriju, jo vairāk mēs varēsim mīkstināt šīs sekas un pārvērst vecākās paaudzes resursus sabiedrības potenciālā.

Un šeit Tatjana saskata “Trešā paaudzes universitāšu” īpašo lomu.

“Jo vairāk mēs integrēsim seniorus sabiedriskajā dzīvē, dodot viņiem iespējas komunicēt un mācīties, jo mazāk izteiktas būs šīs sekas. Un jo biežāk šī auditorija saskarsies ar enerģiskiem, izglītotiem cilvēkiem — tiem, kuri ir noskaņoti uz mūsdienīgu attīstību un iedvesmo optimismu, — jo spēcīgāk tas atsauksies un mainīs kopējo noskaņojumu.”

Viņa uzsvēr, ka šodien, ņemot vērā traģiskos notikumus kaimiņvalstīs, ir īpaši svarīgi stiprināt solidaritāti starp dažādām vecuma grupām. Regulāra saziņa ar senioriem, viņu kritiskās domāšanas attīstīšana un piekļuves uzticamai informācijai nodrošināšana ir vieni no galvenajiem uzdevumiem.

“Ārējo draudu apstākļos mums jāpanāk, lai dažādas iedzīvotāju grupas vismaz uzticētos cita citai un spētu komunicēt. Tas ir svarīgi gan ģimenē, gan arī sabiedrībā kopumā, jo ir tieši saistīts gan ar sabiedrības noturību, par kuru šodien tik daudz runā, gan arī ar valsts drošību,” saka Tatjana Azamatova.

Vairāk rakstu, kas tapuši portāla Chayka.lv projekta par sabiedrības novecošanos ietvaros, var atrast šeit.