“Būt brīvam ir grūti” — Henrihs Soms par 1991. gada janvāra notikumiem

„Būt brīvam ir grūti, jo ir nepārtraukti jādomā. Cilvēki domāja, ka uzvarēs barikādēs un viss būs labi, taču pēc šīm barikādēm nāca jaunas,” par 1991. gada janvāra notikumiem jeb barikāžu laiku stāsta aculiecinieks, vēsturnieks Henrihs Soms.

Šogad visā Latvijā atzīmē 1991. gada barikāžu 35. gadadienu. Visā valstī notiek dažādi piemiņas pasākumi, bet Daugavpilī vērienīgākie no tiem norisināsies 20. un 21. janvārī.

20. janvārī plkst. 15.00 Daugavpilī, laukumā pie Daugavpils Universitātes, tiks iedegts barikāžu piemiņas ugunskurs – viens no šo dienu galvenajiem simboliem. Atceroties barikāžu laiku, “Chayka” uz sarunu aicinājusi tā laika notikumos iesaistīto vēsturnieku Henrihu Somu.

Janvāra barikāžu priekšvēsture

Atceroties tā laika notikumus, Soms skaidro, ka barikādes neradās pašas no sevis — tās bija daļa no daudz plašāka un ilgstošā perioda Latvijas vēsturē, ko dēvē par Trešo Atmodu jeb Dziesmoto revolūciju. Barikādes kļuva par kulmināciju, kam sekoja noslēgums.

„Ar šiem procesiem saskāros laikā, kad biju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes aspirants. 1985.–1986. gadā Rīgā ļoti skaidri varēja redzēt Atmodas izpausmes — himnas dziedāšanu, sarunas par to, ka Latvija ir bijusi okupēta, studentu iziešanu pie Brīvības pieminekļa ar karogiem,” laiku pirms barikādēm piemin Heinrihs Soms.

Vēlāk viņš atgriezās Daugavpilī, strādāja par pasniedzēju Daugavpils Universitātē un turpināja aktīvi piedalīties Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā.

„Toreiz bija vajadzīgi dažādu profesiju cilvēki – gan tie, kuri orientējās ekonomikā un militārajos jautājumos. Protams, bija nepieciešami arī tie, kas skaidroja vēsturi, un mums bija ļoti daudz darba. Mēs ņēmām faktus no vēstures, lai atgādinātu, ka mums bija sava armija, organizēta tautsaimniecības sistēma, laba izglītības sistēma. Mēs skaidrojām un diskutējām,” stāsta Henrihs Soms.

Daugavpilī darbojās Latvijas Tautas frontes (LTF) nodaļa, bet Henrihs bija tās dalībnieks. Tautas frontes aktīvistiem bija dažādas atbildības jomas: vieni uzturēja kontaktus ar rūpnīcu strādniekiem, universitātes pasniedzēji gatavoja dokumentus, manifestus un tekstus, diskutēja ar pilsētas vadību, izpildkomitejas priekšsēdētāju un partijas sekretāru.

Henrihs Soms stāsta, ka lēmums doties uz barikādēm Rīgā neradās pēkšņi. Pirms tam bija 1990. gada 4. maija balsojums, kad par Latvijas neatkarības atjaunošanu nobalsoja Augstākā Padome (AP). Tajā laikā katrs jau apzinājās, ko spēs darīt, ja tas būs nepieciešams.

Cīņa no attāluma

1991. gada janvāra notikumos Henrihs Soms piedalījās attālināti, strādājot Daugavpilī.

„Man barikādes palikušas atmiņā no loģistikas viedokļa. Toreiz bija citi pienākumi. Mums vajadzēja dežurēt Tautas frontes štābā, reģistrēt žurnālos tos, kuri devās uz barikādēm, un pēc tam meklēt transportu. Atceros, ka biju jau ļoti noguris, bet ap deviņiem vakarā atnāca jauni puiši, kuri runāja krieviski: ‘Gribam braukt, kur jāpiesakās?’ Būtu interesanti izsekot, kas ar viņiem notika tālāk, taču viņu uzvārdus es vairs neatceros,” atminas bijušais Latvijas Tautas frontes Daugavpils nodaļas valdes loceklis Soms.

Viņš atceras, ka cilvēki no barikādēm atgriezās ar ļoti atšķirīgām sajūtām. Vieni stāstīja, ka viss bijis ļoti nopietni, citi – ka piedzīvots spēcīgs emocionāls pacēlums.

Jāzina vēstures notikumi

Pašlaik Henrihs Soms ir Reģionālo pētījumu centra „Latgales pētniecības institūts” vadītājs Humanitāro un sociālo zinātņu institūtā. Tas Daugavpilī dibināts tieši barikāžu gadā — 1991. gadā. 

Viņš uzsver, ka dalība barikāžu notikumos viņam kā pasniedzējam devusi iespēju stāstīt studentiem par šo laiku — un ne tikai stāstīt, bet arī rosināt domāt par ceļu uz brīvību.

„Vēsture mūs māca, un ir svarīgi to zināt. Barikādes ir piemērs tam, kā Latvija šo jautājumu risināja pirms 35 gadiem. Ir arī citi piemēri citās valstīs,” atzīst Soms.

Mūsdienu barikāžu aizstāvji

Runājot par mūsdienām un par to, vai Latvijas iedzīvotāji šodien būtu gatavi aizstāvēt valsts neatkarību, zinātnieks spriež:

„Vēsture nekad neatkārtojas, īpaši tagad. Situācija pasaulē un tehnoloģijas ir ļoti mainījušās, notikušas milzīgas pārmaiņas. Es domāju, ka tādu draudu kā barikāžu laikā vairs nebūs. Toreiz tā bija atklāta cīņa – tanki, ugunskuri un no otras puses – cilvēku masas. Tagad cīņa būs digitāla, elektroniska. Galvenie drošības apdraudējumi rodas nevis ar militāriem, bet ar elektroniskiem līdzekļiem. Nebūs jābrauc uz Rīgu – būs jāorganizējas tīklos, tur jāpretojas, jācīnās ar dezinformāciju. Latvijā ir daudz cilvēku, kas strādā IT jomā – tur būs atbalsts, viņi mobilizēsies. Mums ir ļoti mūsdienīgi, digitāli barikāžu aizstāvji,” uzskata barikāžu notikumu aculiecinieks Heinrihs Soms.