Vientulība vecumdienās: ne spriedums, bet nopietns izaicinājums Saruna ar eksistenciālo psihoterapeiti Viju Aleidzāni

“Antonīms vārdam “vientulība” ir piederība. Piederība ģimenei, dzimtenei, sabiedrībai, nācijai, jebkura veida piederība,” saka psihoterapeite un eksistenciālā terapeite Vija Aleidzāne.

Speciāliste uzsver, ka dažiem cilvēkiem vienatnē ir ērti. Taču, ja cilvēkam pasliktinās garastāvoklis, pazūd interese par to, kas agrāk sagādāja prieku, trūkst enerģijas, viņš kļūst agresīvs, aizvainots uz apkārtējiem, bieži runā par pašnāvību — ir jāceļ trauksme.

“Tas nozīmē, ka cilvēks netiek galā un viņam ir vajadzīgs atbalsts,” saka Vija Aleidzāne.

Vijai ir 25 gadu pieredze psihoterapijā. Vairāk nekā 20 gadus viņa strādājusi sociālajos dienestos, bet pēdējos gados, paralēli privātpraksei, viņa vada arī sociālo darbinieku supervīzijas.

Pamatojoties uz sarunu ar Viju, stāstām sīkāk par vientulību vecumdienās — kā sagatavoties pensijas vecumam un nepalikt vienam, kā palīdzēt vientuļiem cilvēkiem un citus šīs tēmas aspektus.

Kas ir eksistenciālais terapeits

Eksistenciālais terapeits ir psihoterapeits, kurš strādā eksistenciālās terapijas virzienā. Šāda terapija atšķiras ar savu filozofisko pamatu un uzsvaru uz cilvēka eksistences dziļākajiem jautājumiem.

Eksistenciālās terapijas speciālisti strādā ar tēmām, kā dzīves jēga, dzīve un nāve, vientulība, izvēle, atbildība, eksistenciālā trauksme un vainas izjūta.

Kāpēc seniori reti vēršas pie speciālistiem

Vija Aleidzāne stāsta, ka vecāka gadagājuma pacientu viņai ir ļoti maz — pēdējos gados tikai četri. Vecākā bijusi 82 gadus veca sieviete, pārējie — ap 70. Taču tas nenozīmē, ka senioriem nav vajadzīga speciālistu palīdzība.

Pēc Vijas teiktā, seniori visbiežāk nemeklē palīdzību naudas trūkuma dēļ, kautrības vai pārliecības, ka viņu problēmas nav pietiekami nopietnas, vai arī nesaista tās ar vecumu.

Tajā pašā laikā viņi neapzināti stāsta par savu situāciju sociālajiem darbiniekiem un citās iestādēs, kur sarunām un atbalstam laiks nav paredzēts.

“Taču psihologs un psihoterapeits ir tie, kas uzklausa, atbalsta un palīdz konkrēti risināt problēmas. Tāpēc mani priecē, ka šīm tēmām pievērš uzmanību — sāk runāt par veciem un slimiem cilvēkiem, par paliatīvajiem pacientiem, hospisiem. Cilvēki dzīvo ilgāk, un ir cerība uz pārmaiņām šajā jomā,” saka speciāliste.

Galvenie iemesli, kāpēc cilvēki vēršas pie psihoterapeita

Vija stāsta, ka cilvēki visbiežāk meklē speciālista palīdzību divu iemeslu dēļ — tuvinieku zaudējums un depresija. Smagākais zaudējums parasti ir partnera nāve.

“Cilvēki jūtas kā viens vesels, un pēc partnera nāves otram bieži pietrūkst resursu, lai turpinātu dzīvi. Viņš nemāk dzīvot viens — to ir jāmācās,” skaidro psihoterapeite.

Depresiju var izraisīt slikts garastāvoklis, slikta pašsajūta, enerģijas un intereses zudums. Tas var novest pie mazkustīguma un kontaktu samazināšanās. Tas savukārt ietekmē veselību un var beigties ar depresiju. Šeit svarīga ir tuvinieku uzmanība — soli pa solim iesaistīties cilvēka dzīvē, runāt ar viņu, atgādināt par viņa nozīmīgumu.

Bailes no pensijas un sociālo lomu zudums

“Vecums šobrīd nav modē,” saka Vija Aleidzāne. Daudzi baidās no pensijas vecuma — ne tikai finansiālu iemeslu dēļ. Cilvēkus biedē arī pēkšņi parādītais brīvais laiks un neziņa, kā to pavadīt vienatnē.

“Līdz ar aiziešanu pensijā cilvēks zaudē daudzas sev ierastās lomas. Bez darba — vairs nav darbinieks, aiziet vecāki — vairs nav bērns. Samazinās arī vecāka loma, mazinās seksuālā aktivitāte, parādās fizisks vājums, veselības problēmas. Grūti pielāgoties jaunam dzīves ritmam,” skaidro psihoterapeite.

Kā sagatavoties pensijas vecumam

Speciāliste iesaka par pensijas vecumu domāt savlaicīgi — ap 55 gadu vecumu. Jācenšas samazināt dzīves tempu un mērķu skaitu, jāpievērš uzmanība sev — kas interesē, kas sagādā prieku.

Pensijas vecums ir laiks sev — kad lielie dzīves “sacensību posmi” ir beigušies, uzskata speciāliste.

Ģimenes loma: kā nepalikt vienam

Ir tāds teiciens: “Vecumdienas ir dzīves spogulis,” un Vija Aleidzāne tam piekrīt. Dzīve pensijā ir atkarīga no tā, kāda bijusi jaunība un briedums. Ja vecāki bērniem veltījuši laiku, rūpes un mīlestību, tad biežāk viņi vecumdienās nepaliek vieni. Ja ģimenē ir stipras saites, bērni rūpējas par vecākiem.

Ja ar gadiem cilvēks saprot, ka ir kļūdījies, nekad nav par vēlu atzīt kļūdas un atvainoties — par to, ka bija jauns, aizņemts, nepiezvanīja, neizrādīja interesi. Šis laiks nav domāts dusmām vai gaidīšanai, kad bērni vai mazbērni atcerēsies.

Vija aicina vecus cilvēkus nebūt kautrīgiem, atmest lepnumu, zvanīt un lūgt palīdzību. Savukārt bērnu un mazbērnu pienākums ir interesēties un iesaistīties vecāku dzīvē.

Dažkārt senioram var pietikt ar atklātu sarunu, pēc kuras viņš saprot, ka nav viens — viņam ir tuvinieki un darbi, ar ko nodarboties, lai justos vajadzīgs un mazinātu trauksmi.

Vientulība — ne ienaidnieks

Ir cilvēki, kuriem vientulība nerada ciešanas — viņiem ir ērti vienatnē. Viņiem ir radi, draugi, viņi iesaistās sabiedriskajā dzīvē un paši nosaka, cik daudz laika veltīt citiem un cik — sev.

“Cilvēks, kurš tic vai domā par garīgumu, nekad nebūs viens. Šādi cilvēki vecumu pieņem vieglāk — viņi ir gatavi pēdējam dzīves posmam,” saka Vija.

Kad vientulība kļūst par trauksmes signālu

“Ja vecāks cilvēks attīstās un izmanto laiku jēgpilni — tas ir lieliski. Bet, ja viņš kļūst agresīvs, aizvainots uz apkārtējiem — jāceļ trauksme.

Vientulība negatīvā nozīmē ir ļoti spēcīga un sāpīga sajūta. Tajā slēpjas dziļas emocijas — cilvēks jūtas nespēcīgs, nevajadzīgs, viņam trūkst dzīves jēgas, ir bailes no nāves. Tas nozīmē, ka cilvēks netiek galā pats ar sevi, zūd kontakti ar ārējo pasauli, pasliktinās veselība,” skaidro psihoterapeite.

Vecāka gadagājuma cilvēki bieži domā par eksistenciāliem jautājumiem — par nākotni, nāvi, savu lomu sabiedrībā. Viņi par to vēlas runāt.

Taču tuvinieki izvairās, baidoties, ka šādas sarunas būs sāpīgas, vai arī tāpēc, ka sabiedrībā nerunā par skaistu novecošanu.

Neizrunātas tēmas tikai vairo nemieru. Ja cilvēkam neļauj izteikties, viņš jūtas sliktāk. Šādos gadījumos ir svarīgi parādīt senioram viņa nozīmīgumu, stiprināt pašvērtējumu un piešķirt jēgu ikdienai.

Ko mēs nepamanām: vecuma fizioloģijā un ikdienā

Ar gadiem mainās arī cilvēka ķermenis, atzīmē Vija. Piemēram:

• Pasliktinās redze — tāpēc labāk piezvanīt, nevis rakstīt.
• Samazinās līdzsvara sajūta — tāpēc sabiedriskajā transportā jābūt iecietīgiem, jāsaprot, kāpēc seniori negrib atkāpties no margas vai steidzas apsēsties.
  Pasliktinās dzirde, kas ietekmē arī koordināciju.
• Cieš sirds un asinsvadu sistēma.
• Mazkustīgums apgrūtina jaunas informācijas uztveri, bet bailes no nākotnes izraisa trauksmi un palielina insultu un infarktu risku.
• Samazinās enerģija, grūtāk koncentrēties un atcerēties. Šādos gadījumos palīdz zīmītes vai lēnāka, skaļāka atkārtošana.

Vecums cilvēkus padara jūtīgus, ievainojamus un bailīgus, tāpēc liela nozīme ir tuviniekiem un sabiedrībai kopumā.

Vecākiem cilvēkiem ir grūti pieņemt pārmaiņas — viņi pieķeras saviem ieradumiem. Tāpēc sarunas starp paaudzēm nereti ir sarežģītas — jaunākie dzīvo tehnoloģiju pasaulē un mēdz pamācīt, kā jādzīvo. Taču jābūt pacietīgiem.

Tā kā pensionāriem vieglāk runāt par tēmām, kas viņiem saprotamas, ģimenes varētu rīkot nelielas kopā sanākšanas, bet sabiedriskās organizācijas — pasākumus un aktivitātes senioriem.

Pansionāti: par un pret

Psihoterapeite Vija Aleidzāne uzsver — nav vienas atbildes, kas senioram būs labāk. Lai saprastu, ko viņš pats vēlas, ir jājautā viņam pašam. Ja seniors vēlas dzīvot pansionātā, tas var būt pareizs lēmums — tur viņš jūtas kā daļa no sabiedrības.

“Bet, ja cilvēku ievieto pansionātā pret viņa gribu, nekas labs no tā nebūs. Viņš var ciest, būs grūti pielāgoties, parādīsies emocionāls sasprindzinājums un bailes. Daudzi nomirst pirmajās nedēļās, mēnešos, gados. Viņi nepieņem šo situāciju — kā koks bez saknēm nevar dzīvot,” stāsta Vija.

Vecam cilvēkam svarīgi saglabāt pašcieņu līdz pēdējam brīdim — pat nespēka mirklī būt kādam vajadzīgam vai spēt par kādu parūpēties.

Tagad pasaulē ir veiksmīgas prakses, kur bērnudārzi tiek izvietoti līdzās pansionātiem. “Bērniem pietrūkst vecmāmiņu, bet veciem cilvēkiem — ko mīlēt, kam pasaku izlasīt. Kad viņi satiekas, tas ir lielisks piemērs,” saka speciāliste.

Latvijā pansionātos nedrīkst turēt dzīvniekus, taču arī tas varētu būt labs atbalsts veciem cilvēkiem, uzskata Vija.

Psihoterapeite atgādina arī par finansiālo pusi — privātajos pansionātos dzīve ir ērtāka, valsts iestādēs — ne tik viegla, bet viss atkarīgs no darbiniekiem.

Ir arī citas iespējas — aprūpe mājās. Valsts pēdējos gados attīsta mājas aprūpes dienestus, ir arī privāti pakalpojumu sniedzēji. Tas viss atkarīgs no ģimenes finansiālajām iespējām.

Vientulība vecumdienās — nav spriedums, bet nopietns izaicinājums.

Tuvinieku uzmanība, apzināta dzīves pieņemšana, piederības izjūta, sarunas un rūpes — tas viss var pārvērst vientulību par dzīves posmu, kas ir piepildīts ar jēgu.

Citus materiālus par iedzīvotāju novecošanu var atrast šeit.