Vienā brīdī žurnāliste, otrā — savas zemes sargs. Anna Luīze Ruskule. Ne tikai ar ieroci: Latgales sargi

Chayka.lv uzsāk jaunu videostāstu sēriju “Ne tikai ar ieroci: Latgales sargi”, kurā stāstīsim par cilvēkiem austrumu pierobežā, kuri ikdienā stiprina mūsu drošību.

Pirmo stāstu sākam ar mums pašiem, jo mūsu Latvija ir mūsu kopīgā atbildība. Tas nav stāsts tikai par formu vai ieroci. Tā ir saruna par izvēli — būt atbildīgam par savu zemi. Par to, kā ir būt vienlaikus žurnālistam un zemessargam. Par lēmumu atgriezties mājās un par dzīvi pierobežā — lai gan informatīvi, gan fiziski — sargātu savu Latviju, savu Daugavpili.

Esmu Anna Luīze Ruskule. Ikdienā strādāju Daugavpils ziņu portāla “Chayka” latviešu redakcijā, bet brīvdienās un ne tikai — esmu zemessargs. 

Pirms sākās karš Ukrainā, es bieži jautāju – kāpēc viņi to dara? Kāpēc riskē? Kas viņus motivē? Bet pēc 2022. gada 24. februāra es sapratu, ka man arī tur ir jābūt. Kas cits, ja ne es pati būšu daļa no valsts aizsardzības? Es gribēju ne vien informatīvi sargāt savu pilsētu, novadu un valsti, bet arī fiziski. 

Es tolaik dzīvoju Rīgā, bet žurnālistika un valsts aizsardzība man bija svarīga šeit, mājās. Es apzināti izvēlējos dienēt un strādāt Daugavpilī — lai sargātu savu pierobežu. Te robežas tuvums ir jūtams no visām pusēm — gan valoda, gan asākas diskusijas, bet tieši tāpēc es gribu un esmu šeit.

Lēmums praktiski iestāties nebija viegls un ātrs. Es esmu “kara iesaukums” jeb tie, kuri iestājās Zemessardzē jau pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Vismaz tā mēs ar dienesta biedriem to tā saucam.

Zemessardzei es pieteicos 2023. gada vasarā, braucot vilcienā no Rīgas uz Daugavpili. Studiju laikos tas bija iknedēļas standarts — svētdienās uz Rīgu, piektdienu vakaros atpakaļ uz Latgali. Aizpildīju vienoto pieteikšanās formu. Tolaik tuvinieki nezināja, ka esmu pieteikusies, gaidīju brīdi, kad saņemšu kādu atbildi. 

Atbildi, protams, sagaidīju, formastērpu saņēmu, zemessarga zvērestu nodevu un sākās mans trīs nedēļu garais pamatapmācības kurss. Teikšu godīgi — tās trīs nedēļas noteikti bija labākais nezināmais, kurā iegrimt un uz laiku pazust no civilās dzīves.

Tā bija atslēgšanās arī no ziņām. Starp citu, vienīgā ziņa, kas pa tām trīs nedēļām bija nokļuvusi līdz manīm — miris Jevgeņijs Prigožins, algotņu grupas “Vagner” dibinātājs un arī zināmais kā “Putina Šefpavārs”. 

Jūs jautāsiet, vai ir viegli? Ne žurnālistika, ne Zemessardze nav viegla. Tā ir nemitīga izkāpšana no komforta zonas. Tu visu laiku pierādi, galvenokārt pats sev, ka spēj un ceri, ka tas liks aizdomāties arī citiem.

Tas ir mūžīgais skrējiens. Intervē, filmē, montē, fotografē, apstrādā, raksti, šauj, tīri ieroci — un tā uz apli. Bet tas noteikti ir tā vērts. Zemessardze ļauj arī piebremzēt ikdienas steigu un satikt domubiedrus no visdažādākajām jomām.

Atceros pirmās šaušanas nodarbības 2023. gadā. Pirmie šāvieni bija īpaši sarežģīti morāli. Tev blakus šauj un tu nevari izšaut, jo acīs parādās Ukrainas šodienas realitāte. Bet mūsu uzdevums ir pilnveidot savas kaujas spējas, trenēties, jo brīvība nav un nevar būt pašsaprotama. Tas ir darbs, kurā ir jāiegulda. Mēs to darām, lai karš nesāktos. 

Bieži vien mums “Chayka.lv” komentāros raksta, kāpēc pilsētvidē jānotiek militārajām mācībām un kāpēc virs pilsētas jāpārlido sabiedroto iznīcinātājiem? Atbilde ir allaž vienkārša — Buča, Irpiņa, Mariupole, Kijiva, Hersona. 

Ukrainas pieredze rāda, ka vislielākās kaujas notiek tieši pilsētās, tur arī visvairāk upuru un ķīlnieku. Mēs trenējamies realitātei pietuvinātos apstākļos. 

Daugavpili bieži vien salīdzina ar kādu no okupētajām Ukrainas pilsētām, vai mēs tiešām gribam tur būt? Uz šo jautājumu var arī neatbildēt…

Kad cilvēki lasa manu rakstu, viņi izdara izvēli — kam ticēt. Un es zinu, cik svarīgi ir, lai tā izvēle būtu balstīta uz patiesību, oficiāliem avotiem un arī rūpētu cilvēkiem. 

Žurnālistikā mani aizrauj cilvēki — dzīvas emocijas, cilvēkstāsti un arī problēmas, kuras kopīgiem spēkiem var risināt. No politikas līdz emocionāliem stāstiem, piemēram, kā daugavpilietis izgāja Santjago ceļu vai cik brīnišķīga atmosfēra ir vienā no kultūrvietām Daugavpilī.

Mūsu redakcija ir maza, bet tā ir ārkārtīgi spēcīga. Ja ir grūti, mēs pieceļamies. Ja ir labi, mēs no sirds priecājamies par sasniegto. Es reiz teicu, ka ar viņiem var kalnus gāzt. Tā arī ir. 

Tāpat kā ar Zemessardzi. Es rakstu par viņiem, bet es arī stāvu viņiem blakus. Būt sardzē par Latviju manā gadījumā ir misija gan vienā, gan otrā, bet galvenais — es to daru savā Daugavpilī, savā pierobežā. 

Latvijā ir aptuveni 10 000 zemessargi, kuri tāpat kā es ikdienā ir vienkārši cilvēki, kuri dara savu darbu — mans ir žurnālistika, cits izglīto jauno paaudzi, veicina ekonomisko situāciju pierobežā ar savu uzņēmumu.

Vadmotīvs “ne tikai ar ieroci” caurvīs visas šīs sērijas epizodes. Tajā izcelsim Latgales iedzīvotājus, kuri stiprina mūsu valsts drošību ikdienā — ar savu darbu, attieksmi un klātbūtni.

Valsts jāsargā ne tikai ar ieroci rokās, ar lēmumiem, lai iedzīvotāji tepat Latgalē varētu droši patverties krīzes situācijās, ar vārdiem un vienkāršiem darbiem, jo mūsu Latvija ir mūsu katra atbildība. Par to arī būs turpmākie stāsti sērijā “Ne tikai ar ieroci: Latgales sargi”.

Lai uzzinātu, ko daugavpiliešiem nozīmē drošība un vai viņi pierobežā jūtas droši, izgājām Daugavpils ielās. Noskaties video!